Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (10)
Liāna Langa: Pagales
20. novembrī, plkst. 16:11
1.
Zirneklis kārpās vannā kā pacients savā sapnī.
Dvieļa mitrumu dzēris, ķerubs spogulī ieslīd.
Sētnieku sniega lāpstās tēraudi asina nagus.
Pagrabu gaisa serums iestaigā gulošo sejas.
Klusuma vēdekļu žāvas izgaiņā sapņus un vaibstus,
Kas tur tā burza sekundes, minūtes, dzīves?
Dēstītas tumsas pierē, mūsos noraugās acis, -
Tās, ar kurām zeme gulošos skatās:
Asins, ledus, pieskāriens, reizesrēķins.
2.
Sals, atkusnis, šķīdonis, sals
Neveicas alķīmiķim. Un grāmatvedim. Jo miegā
Izkūst alva, nauda un formulas plānā sniegā.
Atkusnim viena alga – mīla vai naids.
Samainot saskaitāmos, uznāk šķīdons, tad sals.
Spalgoņa kaulos, čīksts zem riteņa melna,
Bija gluda, tagad rakstīta delna.
Atkusnis dāsni pa labi, pa kreisi dala.
Likteņa līnija beidzas, kur gultas mala.
3.
Pagales
Iegājis vēsturē, cilvēks pietupstas lēni
Tur, aiz krūma, tēlojot indīgu sēni.
Lieti nenāk, un saule nespīd kā nākas.
Tur, ap stūri, cita vēsture sākas.
Tumsas līcis, arhitektoniskas plaknes,
Apkārt siro mazu nodomu blaknes.
Rasējums gatavs. Autorība lai paliek
Tiem, kas daudzpunktes vietā pagales saliek.
4.
Mūzika, graudi, meli
Kur sēnalas dejo un izģērbta mūzika dzied,
Kur sfērās un avotos ūdens kā kareivis iet,
Uz riņķi, uz riņķi kur vārdi un izteiksmes šļupst,
Tur saimnieka likums kā pīrāgs zem spilvena sūt.
Ne velnam, ne ķeizaram netiks tavs sapnis par to,
Kā pasaule pasauli spogulī uzlūko.
Tad pamodies, sprigans, tu nokļūsti sapnī par to,
Kā pasaulē spogulis spoguli uzlūko.
5.
Vēlreiz ķeizars
Kopš bērnības mēs labi zinām, ka visa debess
Guļ vienā peļķē.
Un visa ļaužu, zvēru mīlestība
Zied vienā neļķē.
Skrien tuksnesis, viens smilšu graudiņš,
Ir dieva acī,
Un pilēs asara, un negaisi
Mūs ārā slacīs.
Un kurš ir ķeizars – prezidents vai prusaks,
Vēl nevar zināt.
Pēc nāves zārkā grozoties,
Mums to būs minēt.
6.
Tagad jau pelni
Ja savu domu esi slīpējis
pret cita domu,
Ej, steigšus pārģērbies, un ņem
sev citu lomu, –
Tā vēsturē ir iegājies – viss plūst un mainās,
Mēs dungosim starp laika pagalēm
Gan baznīcās, gan dainās.
Uz augšu liesmos torņi, jāņugunis,
bet pelni –
tie birs uz mūsu galvām sirmajām
kā rātni velni.
7.
Piens aizbēdzis
Piens aizbēdzis, bet pasaule turpat.
It visur brūnumi, kur piedegušais skats
Klīst apkārt, klusus vārdus runājot,
Par to, cik labi bija burbuļot.
Ir cīņa nāvīgā vien veids, kā draudzēties,
tiem, kuriem lemts uz mūžu apkampties.
Būt sapnī, pēkšņi nenokļūt uz salas,
Un sakalst slīprakstā
Pie lielā katla malas.
8.
Atnāk vējš
Vējš ierodas, un ļaudis klusi kļūst,
Un klausās aurās,
Kā plosās tas, kā visur ienācis tas ir,
Pat kurpēs caurās.
Tā svilpj, ka vecā tējkannā,
Virst vaidot Visums.
Un zeme ātri uzvārās
Un visas dirsas.
Tas aizpūš piederības, izskatus,
Tas aizpūš ādas.
Prom lido kolonnas un pantiņi
Un naudas krātas.
Pie tava vaiga bērza lapiņa
Līp, dzeltē, klaigā.
Pa baltu galvu mazam kazlēnam
Jau ragi staigā.
9.
Uz priekšu karuseļi, ļaužu mandalas!
Jau tievē doma smagā hulahupā.
No rīta aizķep sapņotāju skats
Un atstāj pleķus gultās un uz rūtīm.
Tūkst reliģijas brūnā podiņā,
Sit lakstīgalas tieši pierei vidū.
Nāk grāmatvedis skaitļus uzzināt
Un ielūkoties gaišo galvu tūtās.