Kristaps Pētersons: Muzikālā botānika V - iespējams, kanonizējams, uzmanīgi! (0)
2009. gada 19. novembrī, plkst. 11:10
Rubrika: Citu idejas
Viņš ir viens no interesantākajiem „augiem” koptās mūzikas dārziņā – neapšaubāmi talantīgs. Kas ir par iemeslu tam, ka viņa mūzika neatstāj nevienu vienaldzīgo. Viņam nereti pārmet, ka viņa mūzika ir depresīva, ka viņš kaisa sāli brūcēs. Savukārt viņš pats apgalvo, ka tajā ir tiecies uz objektivitāti. Tāda interesanta publikas un autora savstarpējā refleksija.
Kā zināms, sasniegt absolūtu ojektivitāti vai paust universālu patiesību ir neiespējami – tas tā, starp citu. Bet diezgan izplatīts ir uzskats, ka pūļu vērts ir pats ceļš uz to. Rezultātā gadsimtiem turpinās komponistu olimpiāde disciplīnā „kurš tiks augstāk”. Nelaime tikai tā, ka ar jauniem rekordiem tā ir kā ir. Ja nopietni, tad tas ir Sīzifa cienīgs uzstādījums. Un nav svarīgi, ka no šāda darba šodien nevienam nav
Iesakām izlasīt
Tomēr komponista piedāvāto manifestu var uztvert arī citādi. Viņa pieeja vērā ņemama kaut vai savas būtības dēļ – šķēršļu pārvarēšana ir attīstību veicinošs faktors. Ir gandrīz nereāli, izmantojot aizgājušā laika pamatuzstādījumu, runāt laikmetīgā valodā, bet šie mēģinājumi ir pārvērtušies pārliecinošā galarezultātā. Pateicoties talantam, tas ir gruntīgs; ir brīži, kuros ar šī autora mūziku var saslēgties pietiekami viegli.
Atļaujos izteikt prognozi, ka pēc kāda laika mūszemes viedajiem radīsies vēlme viņa mākslu kanonizēt. (Tāda iespēja ir visai reāla.) Runājot par to, vēlos izgaismot šī procesa nenovēršamo trajektoriju – kanonizēšana, tāpat kā jebkura cita veida celšana uz postamenta, padara objektu par simbolu. Un simbolus nekritizē. Rezultātā šī neērtā un kaitinošā mūzika būs aizvākta no sabiedrības īstenības apziņas un vairs nevienu netraucēs. Autors, savukārt, varēs apmierināts gozēties slavas saulē – galu galā, visi apmierināti. Pazaudēts ir tikai pats galvenais – nepieradināmā sajūta, kad sastopies ar [apkārtējo vēl neapstiprinātu] skaistumu.
Laimīgā kārtā, līdz tam vēl nav nonācis. Šis komponists strādā nopietni un ar augstu morālo atbildību. Tomēr, lai pievērstu uzmanību (neviens nevar noliegt, ka nealkst pēc tās), iesaku viņam izmantot efektīgāku pieeju – sarīkot kādu skandālu. Tas paātrinātu procesu. Sarīkot ko tādu, kā iedomājās tas krievu izcelsmes šahists no Francijas Vladislavs Tkačevs, kurš turnīrā Indijā zaudēja vietējam meistaram Pravinam Kumaram (kā vasaras beigās vēstīja aģentūra Reuters). Tkačevs uz spēli ieradies reibumā. Šahists esot bijis piedzēries tiktāl, ka ar grūtībām varējis nosēdēt krēslā un jau pēc 11 gājieniem aizmiga, noliekot galvu uz galda. Turnīra organizatori centušies viņu pamodināt, taču – bez rezultātiem. Pusotru stundu pēc spēles sākuma Tkačevam tika piespriests tehniskais zaudējums.
Tkačevs tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem Francijas šahistiem. Pēc šī incidenta viņš pat netika diskvalificēts un varēs turpināt uzstāties sacensībās. Tas ir taisnākais ceļš uz slavu, jo sabiedrība nemīl bezvainīgus cilvēkus (pati nav bez vainas), turklāt tai akūti nepieciešams kādu mīlēt.
