Kristaps Pētersons: Muzikālā botānika IV - skaņas iekštelpa (0)

2009. gada 19. novembrī, plkst. 11:05

Rubrika: Citu idejas

Katra atsevišķa skaņa ir pilnīgs un pabaigts organisms un ir fascinējoša savā krāšņumā. Vajadzīgs vienīgi klusums, lai būtu visai aizraujoši, kaut vai paņemt papīra lapu un, ar zīmuli kaut ko rakstot, ieklausīties, no kā šī skaņa veidojas. Saklausīt tajā lielu daļu baltā trokšņa, bet (atkarībā no papīra un zīmuļa veida) tam cauri reljefi izceļas kādas īpašas virsskaņas, tādējādi iezīmējot skaņas telpu, tilpumu. Skaņa nav plakana [1]. Vēl interesantāk ir iegūt no šāda avota materiālu kompozīcijai, pārceļot šīs visai sadzīviskās skaņas akustiskās īpašības uz dzīvajiem instrumentiem. Skaidrs, ka nevienam nav mērķis kopēt realitāti [2], bet izmantot tās detaļas un tad modificēt, veidojot katram pašam savu vārdiski nedefinējamo realitāti.

Šī raksta komponiste pilnībā atbilst introverta cilvēka tipam – viņa ir kautrīgs un

kluss cilvēks. Iespējams, tas ir iemesls, kura dēļ ir radies priekšstats, ka viņa prot pakļaut laiku savā labā un mierīgi peldēt dziļumā. Ir pilnīgi ticami, ka pirmajā rindkopā rakstītais var tikt attiecināts uz viņu. Katrā ziņā, viņas mūzika ir viena no šī laikmeta skaistuma šķautnēm. Tajā ir tāda sajūta kā īsu brīdi pirms lietus, kad daba sastingst un iestājas šķietams klusums. Lai arī šis mirklis ir ļoti īss, liekas, ka tas ilgst ja ne gluži mūžību, tad vismaz tās ceturtdaļu. Šīs autores mūzika dzīvo šajos acumirkļos.

Formas ziņā viņas labākie darbi atgādina itin kā lielu torni, kura slāņi slejas augšup, līdz izgaist, vai arī tieši pretēji – tiecas lejup un pazūd zemē. Pirmajā brīdī rodas sajūta par bezmērķību jeb vienkāršu eksistences prieku par stāvokļa skaistumu, jo nekur citur kā šeit jau nav jānokļūst. Taču formas pagrieziena punkti uzrāda īpašu prasmi – neviļus tiekšanos uz mērķi. Manuprāt, tas perfekti raksturo šī laikmeta (kurā uz maz ko var droši paļauties) cilvēka izšūpotību. Un vismaz mani tas paķer līdzi.

Viņas izsmalcinātā balss un instrumentu pārvaldīšanas prasme un spēja vienīgi ar skaņas palīdzību tik viegli ievest klausītāju vēl nedzirdētā (un nepierastā) atmosfērā ir kolosāla. Ja te kaut ko vēl var vēlēties, tad tā būtu līdzvērtīga ieniršana tematiskā materiāla detaļās. Nebūtu slikti, ja viņai izdotos panākt, ka pēc atskaņojuma atmiņā paliek ne vien kopējās noskaņas veldze, bet arī atsevišķi motīvi. Tiem vajadzētu būt tik spēcīgiem, lai no tiem nevarētu atsvabināties citādi kā – klausoties vēl.

---

[1] Zināms, ka fizikāli skaņa tiek izteikta viļņa formā un izplatās līdzīgi apļiem, kuri rodas, kad iemet ūdenī akmeni – varētu teikt, ka te nekāda telpa nav vērojama. Tomēr, skaitot lūgšanu vai meditējot, vai pat guļot – rodas iespaids, ka atrodamies iekšpus, kaut kā ietverti. Līdzīgi ir ar skaņu. Dzirde atrod telpu skaņas viļņu amplitūdā.
[2] Tas laiks ir pagājis, kad visiem likās aizraujoši klausīties, kā mūziķis koncertzālē klabina rakstāmmašīnu. Lai nu kā tas arī būtu, no šiem eksperimentiem vērtēšanai rekomendēju Ģērģa Ligeti „Simfonisko poēmu” 100 metronomiem (György Ligeti "Poéme Symphonique"). Ligeti domu gājiens ir pietiekoši efektīgs.

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma