Aktualitātes

Image

Iznācis žurnāla “Mākslas Vēsture un Teorija” 13. numurs (0)

Image

Pasniegta starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā (0)

Image

Cēsu mākslas festivāls 2010 (0)

Ziņu arhīvs

Kas notiek?

Parīt

14:00 Vācu mākslinieks Reinhards Krēls aicina uz Glābšanas centru Torņkalna mazdārziņos

Citu idejas

Grāmatas vāks

Rakstniecības un mūzikas muzejs izdod elektronisko žurnālu "Mājas Draugs" (5)

Grāmatas vāks

Iznācis trimdas kultūras žurnāla „Jaunā Gaita” vasaras numurs (4)

Grāmatas vāks

Par grāmatu: Ferdinands Selīns: Journey to the end of the night (7)

Vēl

Jaunākās grāmatas

Image

Elisa Hokinsa:
Testaments

Dienas Grāmata.

Image

Paolo Džordāno:
Pirmskaitļu vientulība

Atēna.

Image

Nokss Andersons:
Vēstures vēsture. Kristietības paradigmu izmeklēšana

Dienas Grāmata.

Image

Judīte Zuika:
Mans sapnis ir un paliek kādreiz atgriezties

Mansards.

Image

Andra Manfelde:
Zemnīcas bērni

Autores izdevums..

Vēl

Autorizācija

Autorizācijas forma
↓   ↓
↓   ↓
↓   ↓

Reģistrēties


Meklēšanas forma

Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem

Dienas teksts

Marts Pujāts: *** (1)

Aktuālais autors

Nedēļas grāmata

Džonatans Safrans Foers,
ASV,
1977

Iesakām izlasīt

Džordžs Orvels: Lai plīvo aspidistra (0)

Žans Bodrijārs: Transseksualitāte (16)

Agita Draguna: Dzejoļi no krājuma "Prāts" (14)

Pārpublicējumi

Snorre Karkonens-Svensons: Ticība dzīvei pirms nāves (1)

Miljona vērts jautājums vai nenovērtējama saruna ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu (0)

Guntars Godiņš: Daži atmiņu avoti par “Avotu” un kas ar mums notiek (14)

¼ Satori tviterī

    Blogi

    Blogi

    Klāvs Sedlenieks
    Marsiešu zoologi par latviešiem,
    29. jūlijs, plkst. 23:45

    Blogi

    Satori grāmatnīca
    Vērtīgas grāmatas krievu valodā,
    27. jūlijs, plkst. 11:29

    Blogi

    Arnis Balčus
    Alles in Ordnung,
    25. jūlijs, plkst. 21:28

    Blogi

    Pauls Bankovskis
    Zvēri sev un zvēri visiem!,
    24. jūlijs, plkst. 20:01

    Blogi

    Ilmārs Šlāpins
    Karstās Āfrikas naktis,
    21. jūlijs, plkst. 12:24

    Blogi

    Ingmāra Balode
    Nerakstu nekrologus..,
    5. jūlijs, plkst. 19:13

    Blogi

    Ivars Ījabs
    Prominences un promiles,
    14. jūnijs, plkst. 21:55

    Blogi

    Nils Sakss
    Padomāt par Sarmīti Ēlerti,
    1. jūnijs, plkst. 20:46

    Blogi

    Osvalds Zebris
    Sarunājas Dzejnieki ,
    28. maijs, plkst. 0:16

    Lasītāju blogs

    Blogi

    Franzio La Pero,
    visi vecie, jaunie. ,
    29. jūlijs, plkst. 12:28


    Draugi un palīgi:


    Latvijas Republikas Kultūras ministrija

    Biedrība Ideju Forums

    Valsts Kultūrkapitāla fonds


    Žurnāls Rīgas Laiks

    Portāls Delfi

    Orbīta

    Politika.lv

    Laikmetīgās mākslas centrs

    Portāls Delfi

    Radio Naba

    Apgāds Atēna

    Izdevniecība Neputns

    Izdevniecība Nordik/Tapals

    Izdevniecība Dienas Grāmata

    Jāņa Rozes Grāmatnīca

    Notikumi.lv

    Studentnet.lv

    Mūzikas Saule

    LATVIAN GREY

    Galerija Supernova

    Kino Raksti

    Studija

    Dizaina Studija

    • Izdevniecība
    • Reklāma
    • Par ¼ Satori

    ¼ Satori

    • Keywords 2
    • Projekti
    • Par grāmatām
    • ¼ Literatūra
    • Bibliotēka
    • Raksti
    • no linkKeywords 2
    • Projekti
    • Par grāmatām
    • ¼ Literatūra
    • Bibliotēka
    • Raksti
    • Atpakaļ
    • ¼ Projekti
    • Fotogalerija
    • Atpakaļ
    • Recenzijas
    • RL lasa
    • Citu idejas
    • Atpakaļ
    • ¼ Literatūra
    • Atpakaļ
    • Bibliotēka
    • Nobela lekcijas
    • Klasiķu sejas
    • Atpakaļ
    • Ziņu arhīvs
    • Pārpublicējumi
    • Sarunas par
    • Redzējumi

    Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra

    Izdrukas versija

    Maira Asare: Raja. Fragments no grāmatas "Sieviešu zona".

    12. novembrī, plkst. 14:11
    Sieviešu zona. R., Dienas Grāmata, 2009. 56.-60.lpp.


    Raja zonā ir jau gadus deviņus vai tuvu tam, visu laiku turējusies savrup un ne ar vienu nekādās draudzīgās attiecībās arī netaisījās ielaisties, varbūt tāpēc, ka vietējās publikas vairums no viņas diezgan šerpās runas tā kā mazliet baidījās, bet raksturu vienkārši uzskatīja par īsti negantu un izteikti nesaticīgu, bet Rajai par šiem viedokļiem allaž bijis nospļauties.
    - Te taču runāt vairs nav, ar ko, - šis viņas spriedums palika nemainīgs, - tu paskaties tikai uz to jaunatni, uz šito tukšo blatošanu! Un vai šitā vairs ir zona, tu man pasaki? Vistu kūts tā ir un nekas cits! - Šajā vietā it kā sagaidāmie bezgalgarie atmiņu ekskursi parasti gan izpalika, bet izjusti smagā nopūta un pauze pēc tās skaidri liecināja,

    Iesakām izlasīt

    Irbe Treile:
    Par atbrīvošanos

    ka atmiņās un drūmos secinājumos Raja devusies vienatnē. Gan jau viņai bija, ko atcerēties, jo, sīkumos neielaižoties, Raja mēdza šad un tad pieminēt vērā ņemamo faktu, ka savā nepilnu sešdesmit gadu garajā mūža nesēž pirmo reizi, tomēr, pat jautāta par to, kā tad īsti bija tad - agrāk, kad zona bija kā zona, parasti izteicās īsi un strupi:
    - Bija tā, kā bija, vismaz kaut kāda sajēga cilvēkiem bija. Tad katrs zināja, ka par bazaru jāatbild, cieņa kaut kāda bija, bļin, a tagad... eh.
    Nu, vot, tu tikai paklausies uz tām jaunajām, mutes līdz ausīm, dažus vārdus iemācījušās un tad maķ-peremaķ pa labi, pa kreisi - un domā, ka afigenna kruti, a pašām sroks gadiņš vai divi, un tad nevar valdīties, jau metas uz pirkstiem viena otrai, tfu, bļin, pretīgi.
    Pati Raja nerunāja daudz un lamājās reti, bet vajadzības gadījumā tālu kabatā pēc sakāmā nemeklēja, savā dzimtajā krievu valodā zināja visus iespējamos lamuvārdus un to kombinācijas, un tajos brīžos, kad viņai bija kas no sirds sakāms, viņas mutē šī leksika nekad neskanēja piedauzīgi, tai piemita izteiksme, pārliecības spēks un garša.
    Nevienu, kas sēž mazāk par pieciem gadiem, Raja tā īsti par pilnu nemaz neņēma.
    - Maz jau te mūs, īstu “smagsvaru”, vairs palicis, - vot, Kirils, Svetka un vēl pāris, pārējie tak sebe - vieni pervosročņiki un tā jaunatne apdauzītā, - šo faktu viņa konstatēja vienkārši kā pierādījumu tam, ka stabilas vērtības tiešām iet uz galu. Gan skaidri redzēdama, ka šajos laikos pat zonā nav ne kārtības, ne likumu, ne cieņas pret to, kas to, viņasprāt, pelna, Raja pati tomēr stingri un vientuļi turējās pie savas “veco laiku” cilvēka domāšanas, un saskaņā ar to negrozāmi uzskatīja, ka nopietns sroks, vairākas hodkas, normāla reputācija un arī zināma gadu nasta ir lietas, kas prasa cieņu vai vismaz solīdu attieksmi, un tieši šajā punktā viņai iznāca daža laba asa vārdu pārmaiņa ar šejienes jaunatni, kura acīm redzami bija pilnīgi citos uzskatos. Šīs pilnīgi neauglīgās diskusijas Raja nez kāpēc briesmīgi ņēma pie sirds un pēc tām vēl ilgi bija nikna un mocījās ar paaugstinātu asinsspiedienu.
    Nebūtu taisnīgi Raju saukt par vecu īgņu vai cilvēknīdēju, viņai piemita diezgan ass prāts, skaidra acs, īpašs humors un pašai sava attieksme pret visu, kas notiek zonā, - patiesības labad gan jāsaka, ka tā reti kad izklausījās kādam sevišķi glaimojoša, tomēr parasti nebija tāla no patiesības.
    Vienīgais radījums, ko Raja patiesi un no sirds mīlēja, bija viņas kaķis. Administrācija pret kaķiem iebildumus necēla, tie te allaž dzīvoja ne viens vien, un visi tika loloti un lutināti, un Rajas kaķis nebija izņēmums.
    - Maziņais mans puisītis, zelta gabaliņš, - šādas uzrunas un Rajas balsij neierasti maigās intonācijas tika veltītas tikai un vienīgi viņas melnajam runcim, kurš, gods kam gods, to novērtēja, un allaž tecēja saimniecei līdzi uzticīgs un lepns. Runcis ar Raju bija izceļojis atklāto cietumu, un saimniecei tur bija atgadījies kāds režīma pārkāpums, pēc kura divatā ar uzticamo runci Raja atgriezās Iļģuciemā, kur Barss uzticīgi un nekurnēdams dalīja ar savu saimnieci to ļoti ierobežoto telpas daļu, ko atvēl vieta slēgtās nodaļas kamerā. Pacietība tika atalgota, un pēc noteiktā laika abus pārveda uz atvērto nodaļu, Raja sāka strādāt cietuma katlu mājā, un runcis ātri apguva maršrutu no dzīves uz darba telpu. Tās dienas un naktis, kad Barsiks bija devies ilgstošās, viņam vien zināmās, sevi cienošam runcim nepieciešamās gaitās, un par sevi nekādu ziņu nebija devis, Rajai bija tik izmisīgu satraukumu pilnas, ka jebkurš cilvēks zonā, kam krūtīs bija kaut mazumiņš sirds, juta viņai līdz un sirsnīgi vēlējās, lai tas sasodītais runcis beidzot pārvelkas. Un viņš, protams, pārvilkās, rāmi uzklausīja visu, ko Raja viņam pateica, un tad gurdi ļāvās viņas maigi mātišķai aprūpei un lološanai.
    Darbs katlu mājā skaitījās diezgan prestiža lieta, un uz šo vietu allaž tīkotāju netrūka, bet, neskatoties uz savu atkārtoto sodāmību un pārkāpumiem šajā srokā, Raja administrācijai bija zināma kā akurāta un saprātīga persona, un pati Raja nebūt neslēpa, ka šis darbs viņai pa prātam.
    - Vismaz te man neviena zaraza uz smadzenēm nekāpj, - ne bez lepnuma viņa teica tiem retajiem, kam bija atļauts šad un tad ielūkoties Rajas darba telpā uz kādu kafiju vai tāpat vien parunāties. Raja bija liela adītāja un daudzmaz draudzīgi izturējās pret katru, kas tikpat labi pieprata šo lietu, - vismaz bija pamats runāt par ko citu, ne tikai par vietējām nebūšanām, problēmām, mentu un pašu zeku stulbumu un visu pārējo, kas kā sarunu temats bija, protams, nebeidzams, tomēr jau bezgala apnicis un nomācošs.
    - Vari man apsveikt, man sākas pēdējais gads TE. Iedomājies, pēdējais, - atšķirībā no šejienes vairākuma, Raja vārdu “brīvība” nemēdza bieži lietot, vismaz tajā infantili elēģiskajā intonācijā, kāda šim vārdam te bija piešķirta, noteikti ne. Pasaules telpu šaipus un ārpus žoga Raja iedalīja strupi: TE un TUR.
    - Ko viņas var vaimanāt - brīvība, brīvība, neko taču pašas nejēdz no tās brīvības, tāpēc jau te esam, ka neprotam tajā brīvībā dzīvot. Un tur ārpusē jau viss tas pats vien ir, kas te, tikai to problēmu vairāk. Te nav jādomā, kur dzīvosi, kur strādāsi, ko rīsi, tev pat nav jādomā, kur un kas jādara, te viss tavā vietā jau izdomāts, a tur - tur, vot, jādomā pašai i par darbu, i par jumtu virs galvas. Viena daļa taču nekad savā mūžā tik labi kā te nav dzīvojušas un nedzīvos, bet vienalga pēc tās mistiskās brīvības kauc, kuces stulbās. Vot, man pēdējais gads palicis, jādomā, kur likšos, kad ārā iešu. Ar meitu man sakaru nekādu, tā no manis atteikusies pilnīgi un galīgi, neko zināt negrib. Ar dēlu tā kā normāli, bet viņš tagad uz Baltkrieviju pārcēlies, a es adresi nezinu. Aizsūtīju jau pieprasījumu caur kādām tur iestādēm, var gadīties, ka atrod. Kaut kas ir jādomā, riebjas tā ideja par iešanu uz patversmi, un tas atkal labi nebeigsies, es taču sevi pazīstu.
    Tā Raja prātoja palaikam vienatnē klusībā, retu reizi dalīdamās šajās pārdomās ar kādu citu, pat siltā vasaras novakarā salīgi tīdamās biezā ziemas jakā.
    - Es tajā savā kačegarkas betona pagrabā pa šito garo ziemu esmu tā izsalusi, ka labi, ja līdz jūlija vidum skeletu izdosies atsildīt, - un Raja atļāvās tādu retu greznību kā smaids, kas viņas diezgan skarbo seju pēkšņi darīja puiciski nerātnu un šķelmīgi sirsnīgu, vienlaikus radot vieglu, neuzbāzīgu nojautu par tādu nozieguma un soda, laba un ļauna jēdzienu satura skaidrojumu, kas balstīts pavisam citās cilvēka sirds un apziņas kategorijās nekā tās visnotaļ pārzināmās, kas šajā rāmajā vasaras vakarā ieskāva mūs tikpat pamatīgi un stabili kā vecais, pelēkais zonas žogs.

    LiteratÅ«ras un filozofijas portāls ¼ Satori
    E-pasts kontaktiem un atsauksmēm: satori@satori.lv