Irbe Treile: Par atbrīvošanos (6)
2009. gada 10. novembrī, plkst. 10:00
Rubrika: Recenzija
Maira Asare „Sieviešu zona”. Dienas Grāmata R., 2009
Mairas Asares dokumentālais prozas darbs „Sieviešu zona” ir kā ceļojuma apraksts par zemi, uz kuru lasītājs visticamāk nekad neaizbrauks. Lai pilnībā ļautos šim iespaidam, trūkst tikai šādos aprakstos neiztrūkstošo fotogrāfiju un karšu.
Sagadīšanās pēc „Sieviešu zonu” sāku lasīt tramvajā, kas brauca pa Eksporta ielu. Grāmatas pirmajā lapā aprakstīts tieši tas ielas posms, kurā tobrīd atrados. Labi zinādama, par ko ir stāsts, es brīdi domāju, no kuras ģeogrāfiskās vietas tas redzams aprakstītajā perspektīvā, līdz attapos – nekad neesmu skatījusies uz Rīgu no Iļģuciema sieviešu cietuma.
No cietuma skatupunkta svešādas šķiet ne tikai zināmas un ierastas vietas. Visa realitāte kārtojas no mozaīkas gabaliņiem, kas katrs atsevišķi ir labi pazīstami – ieslodzītajām sievietēm ir tās pašas vajadzības, kas lielajam vairumam cilvēku – pēc draudzības, mīlestības, vienatnes, darba, ēdiena, gaisa, naudas, varas. Taču iespējas tās piepildīt atšķiras no ierastajām, tādēļ kopējais mozaīkas zīmējums sanāk atšķirīgs. Tomēr, ja kāds lasītājs cer uz sensacionālām atklāsmēm, vienalga – par atbaidošām telpām, negodīgiem un necilvēcīgiem apstākļiem, par asinis stindzinošiem noziegumiem vai plosošām cietumnieču kaislībām – nekā tāda „Sieviešu zonā” nav. Lai gan nekad neesmu speciāli, pastiprināti interesējusies par apstākļiem sieviešu cietumā, noteikts priekšstats no medijos lasītā un redzētā par to man bija izveidojies. „Sieviešu zona” to neizjauc.
Maira Asare grāmatas vēstījumu sadalījusi trīs daļās, kas kopējā tekstā izvietotas pamīšus. Procentuāli lielākā atvēlēta dialogiem starp anonīmām ieslodzītajām. Lielākoties ir viegli saprast, kas ir runātājas un ko kura saka, bet vietumis vairs nevar izsekot, kam kura no daudzajām balsīm pieder – cietumā iederība pūlī un anonimitāte, šķiet, ir vērtīgāka par spilgtu personību. Dialogi pilda stāsta virzītāja lomu. Tie sākas no nepatīkamākās daļas – vairākiem mēnešiem izolatorā, izved cauri vienīgajam izbraucienam trīsarpus gadu laikā uz Jelgavas cietumu, lai liecinātu tiesā, turpinās cauri zonai, darbam bibliotēkā, režīma nepārkāpjamajam ritmam un sodam par pārkāpumiem, cietuma veikala apmeklējumiem, ilgo tikšanos ar tuviniekiem šim nolūkam īpaši iekārtotos dzīvokļos un noslēdzas ar laimīgo atbrīvošanu pirms termiņa. Uz neatgriešanos. Arvien no jauna tekstā atkārtojas vairāki motīvi – attiecības, kuras par spīti savstarpējai izpalīdzībai un zināmai sirsnībai par draudzību nekļūst, un, kā tiek atkārtots atkal un atkal, nemaz nedrīkst kļūt; sieviešu fiziskā mīla, kas cietumā plaukst nevis homoseksuālas orientācijas dēļ, bet ir fizioloģiskas vajadzības pēc seksa raisīta; īpašās attiecības ar ēdienu, kas nebrīvē lielā mērā nozīmē arī naudu un nosaka katras maka biezumu un atrašanās vietu iekšējā hierarhijā; čigāni, kas savu republiku nodibinājuši arī nebrīvē; kontakti ar ārpasauli – gan ciemošanās, gan vēstules (īstas, ar roku rakstītas, ne elektroniskas), gan ziņas, ko piederīgie nodod ar Kristīgā radio starpniecību (tā kā to klausās visos cietumos, komunikācijā ir iesaistīts kupls ļaužu pulks, kas nebūt nekautrējas izteikt savu nebūt ne glaimojošo viedokli par ziņu sūtītājiem un saņēmējiem).
„Sieviešu zonas” dialogu daļā atklājas viena no latviešu rakstu valodas problēmām, kuru risināt cenšas Maira Asare. Latviešu valodā nav tradīcijas, kā atveidot mūsdienu rupjo slengu. Vietumis cietuma un literārās valodas vārdi sastopoties noklab, nevis palīdzot radīt iecerēto atmosfēru vai raksturu, bet, gluži pretēji, – kļūstot neveikli un smagnēji. No otras puses – tas ir apliecinājums, ka Maira Asare, par spīti cietumā pavadītajiem gadiem, joprojām ir dzejniece, kas domā un raksta literārā valodā, un nav iekļāvusies cietuma realitātē:
„- E, atkal kādu atveduši.
- Diez kas nav – tikt te iekšā tik foršā laikā. Vasara, saulīte, a še tev – sapako tevi, i būrī iekšā...
- Rudenī vēl sūdīgāk – tā jau viss tik drūms un smuņains, ka kārties gribas, un tad vēl iebāž tevi šitanī pakaļas caurumā. Es vasarā iesēdos, un nekas – vismaz silts un gaišs boļeje meņeje, a rudenī, fu, bļin...
- Kā tad, taisni ka gaudot gribas.” (11.lpp.)
Otra vēstījuma daļa ir īsi cietumnieču raksturojumi. Katrs no tiem veltīts konkrētai kolorītai personai, kas savā veidā izceļas pārējo vidū. Te ir apstulbinoši nevarīgā, cietumā totāli neiederīgā, pēc skata „maloļetka” Ļusja, kas raisa pat visrūdītāko cietumnieču līdzjūtību. Te ir dāma Ļuda, kuras nepārtraukta rūpe ir ne tikai pucēšanās, bet arī kontakti ar pārējiem neredzamām būtnēm. Te ir vīrišķīgā lesbiete pēc pārliecības Timoša, kas ar patiesu uzņēmējas talantu pirmsalgas izsīkumā citām tirgo cigaretes.Te ir draiskā Fomka , kas izrādās viena no traģiskākajām personībām visā plejādē – viņas allaž skrejošais solis apsīkst īsi pirms atbrīvošanas, bet jau dažas dienas pēc tās viņa ir atpakaļ. Pastrādājusi pilnīgi stulbu noziegumu, lai tikai nebūtu jādzīvo svešajā, naidīgajā ārpasaulē. Cietumnieču apraksti man subjektīvi šķiet „Sieviešu zonas” veiksmīgākā daļa. Atšķirībā no abām pārējām, tajos Maira Asare neko neskaidro, secinājumus var izdarīt lasītājs pats, un tieši tādēļ šī daļa ir visiespaidīgākā un uzrunā visemocionālāk.
Lasot grāmatu, ir grūti distancēties no visa, kas lasīts vai dzirdēts intervijās ar Mairu Asari. Protams, ziņa - dzejniece cietumā - aizraujoša šķita, un vēl joprojām šķiet, dažādiem medijiem. Turklāt dzejniece pati labprāt atbild uz žurnālistu jautājumiem. Brīžiem pat atklātāk nekā raksta „Sieviešu zonā”. Grāmatā personiskās atklāsmes koncentrētas trešajā vēstījuma daļā - vēstulēs bērniem un draudzenēm. Tās autorei dod iespēju izskaidrot cietuma dzīves noteikumus, bet galvenokārt pastāstīt par savām izjūtām cilvēkiem, kuri dzīvo „parastajā” realitātē. Vēl viena vēstuļu funkcija ir skats uz ārpasauli un tās notikumiem caur cietuma prizmu. Grāmata arī noslēdzas ar vēstuli, kurā rezumēti nebrīvē pavadītie gadi – par bezcerību, par Dievu, par atjēgšanos un atkal cerību.
Uz grāmatas pēdējā vāka Kārļa Vērdiņa minētā elle, manuprāt, gluži neatbilst patiesībai. Lai gan tiešos vārdos tas pateikts nav, var nojaust, ka „Sieviešu zona” ir vieta, kurā nonāk pēc elles. Tā ir grāmata par cilvēku, kurš grūtāko pārcietis un galvenos secinājumus par savu dzīvi izdarījis jau pirms tam. Grāmata par noturēšanos un atbrīvošanos.
anna a. 10.11.09 12:21
man tā dialogu valoda šķita gana dabiska - nav jābūt dzejniecei, lai palaikam starp slenga izteicieniem iepraustu kaut ko aizkustinoši literāri pareizu un "skaistu"
Marics 12.11.09 2:41
Cietuma glorificesana ir pedejais, kas tagad vajadzigs. Un tiesi tada noskana ir gan recenzijai (kas ir vaja), gan gramatai.
to> marics 12.11.09 13:24
varbūt noderētu vispirms izlasīt grāmatu (jo kaut kā nešķiet, ka ir lasīta), gan paziņot, kur te - recenzijā un grāmatā - redzama GLORIFICĒŠANA?