Kristaps Pētersons: Muzikālā botānika I - obojists un pilsētas gars (1)

2009. gada 7. novembrī, plkst. 0:10

Rubrika: Citu idejas

Vienam gudram cilvēkam reiz bija teorija (un jāsaka, ka tā tīri labi darbojās arī praksē), kura vēstīja, ka pēc skata vien esot iespējams noteikt, vai cilvēks ir mūziķis. Vēl vairāk – varot pat noteikt, kādu instrumentu viņš/viņa spēlē. Šāds domu gājiens man raisīja pārdomas un vēlmi veikt novērojumus pašam. Patiešām, pēc kāda laika kļuva izteikti redzams, ka, piemēram, visiem obojistiem ir kaut kas kopīgs gan izskatā, gan drusku nazālajā runas veidā. Arī ar klarnetistu kopīgajām īpašībām ir līdzīgi – viens reiz bija Latvijas Koncertdirekcijas šefs, otrs – LR kultūras ministrs, uz trešo ilgi nebūs jāgaida. Un tā tālāk.

Tomēr uz sitiena noteikt, ka šī raksta persona ir komponists, gan būtu pagrūti – viņš drīzāk atgādina taksometra šoferi. Likumu apstiprinošs izņēmums, kaut gan tikpat labi arī „neskati vīru no cepures”.
Starp visām teorijām, eksistē arī tāda, kura pauž, ka tāds, kāds cilvēks ir dzīvē, tāda ir arī viņa māksla. Šis komponists ar savu mūziku nevienam neuzbāžas. Viņam vispār nav raksturīgi kaut ko īpaši bīdīt vai organizēt. Un, kaut arī pēc temperamenta viņš ir visai lecīgs, arī viņa mūzika nav uzbāzīga. Tajā ir pietiekamas koncentrācijas informācija, taču ir pilnīgi skaidrs, ka, piemēram, reklāmai tādu izmantot nevar – nepārprotiet, tas ir kompliments. Viņā pilnīgi noteikti mājo protesta gars pret visa veida nejēdzībām, un viņš īpaši nekautrējas to paust skaļi. Citi to varbūt sauktu par paštaisnumu, bet es to uzskatu par spēju būt patiesam vismaz attiecībā pret citiem. Tāda ir arī viņa mūzika. No vienas puses rezignēta, no otras – tā pēkšņi var uzšaut samērā paskarbi. Bet tā pilnīgi noteikti nav ļaundabīga.
Protams, tās ir tikai divas no daudzām šī komponista mūzikas tematismu īpašībām, tomēr tās minamas kā spilgtākās.

Runājot par viņa mākslas estētiku, vispirms jāmin tās piederība pagājušajam gadsimtam. Tā neoperē ar jaunākajām tehnikām un pasaules laikmetīgās mūzikas vidē varbūt nav konkurētspējīga. Otrām kārtām jāatzīmē, ka viņa mūzika nevar pretendēt uz autorstilu. Viņš darbojas brīžiem diatoniskā, brīžiem Šostakoviča garā, manāmi arī atsevišķi paņēmieni no Šnitkes arsenāla – tomēr es galīgi neuzskatu, ka tas, ka viņam nav izdevies atrast savu masku, būtu kaut kāda katastrofa. Paskatieties uz Brektes akvareļiem (domāts Jānis Brekte). Piemēram, Rīgas skati – nevar teikt, ka tie skatītāju spētu ievest kaut kādā pārpasaulīgā katarsē. Tie ir tā kā vecmodīgi, it kā mazliet sentimentāli, bet Brektem ir izdevies iedabūt iekšā pilsētas garu. Tas nemaz nav tik maz. Un šajā ziņā var vilkt paralēles arī ar šī raksta komponistu.

Pēdējie komentāri:

• Es 21.11.09 19:47

  visai atjautīgi!

Piedalies diskusijā: