Ādams Zagajevskis: Aizrautības aizstāvība (2)

2009. gada 5. novembrī, plkst. 22:11

Rubrika: Redzējumi
Fragments.

No Ļvovas uz Gļivici; no Gļivices uz Krakovu; no Krakovas uz Berlīni (uz diviem gadiem); tad uz Parīzi uz ilgu laiku un no turienes ik gadus uz četriem mēnešiem uz Hjūstonu; atgriešanās Krakovā. Manu pirmo ceļojumu uzspieda starptautiskie traktāti, kas noslēdza Otro Pasaules karu; otro veicināja visparastākā nepieciešamība pēc izglītības (jaunie poļi tolaik uzskatīja, ka labu izglītību var atrast – ja vien meklē – Krakovā). Trešā ceļojuma motīvs bija interese par citu, Rietumu pasauli. Ceturtā – tas, ko diskrēti dēvējam par „personīgiem iemesliem”. Visbeidzot piekto (Hjūstona) arī rosināja interese par pasauli (Ameriku), kā arī tas, ko vispārīgi saucam par „ekonomisku nepieciešamību”.

Ļvova, vairāk nekā simts gadus bijusi Galīcijas, Hābsburgu impērijas apgabala, galvaspilsēta, savienoja rietumeiropeiskās kultūras ietekmes ar Austrumiem (lai arī,

taisnību sakot, šeit Austrumi bija daudz mazāk manāmi nekā tā paša laika Viļņā vai pat Varšavā). Gļivice bija provincionāla prūšu garnizona pilsētiņa, kuras aizsākumi atrodami viduslaikos, bet ko pēc Otrā kara trīs vecāka gadagājuma kungi piešķīra Polijai; skolā mācījos krievu valodu un latīņu valodu, privāti – angļu un vācu valodu. Fakts, ka mana ģimene piespiedu kārtā pārcēlās no Ļvovas un Gļivici, bija apstiprinājums lielām pārmaiņām. Mana zeme paradoksālā kārtā 1945. gadā tika pievienota austrumu impērijai, taču līdz ar to fiziski tika pārnesta uz rietumu pusi, kam kaut kad krietni vēlāk vajadzēja nest augļus.

Mans vectēvs bija divvalodīgs, poļu valodu bija iemācījies kā otro – viņš taču bija audzis mirušās mātes vāciski runājošajā ģimenē; okupācijas laikā gan viņam ne prātā neienāca pieņemt folksdoiča statusu. Jaunībā viņš bija sarakstījis doktora disertāciju par Albrehtu fon Halleru; tā bija sarakstīta vācu valodā un izdota Strasbūrā gadsimta sākumā.

Krakovā jutu poļu tradīcijas vislabākā laika starojumu – tās ir tālīnas atmiņas par renesansi, ierakstītas arhitektūrā un muzeju eksponātos, deviņpadsmitā gadsimta inteliģences liberālisms, starpkaru divdesmitgades enerģiskums un dzimstošas demokrātiskās opozīcijas iespaids.

Berlīne (Rietumu) man astoņdesmito gadu sākumā atklājās kā ārkārtīgi īpatnēja senās prūšu metropoles sintēze ar frivolu pilsētu, kas aizrāvusies ar Manhetenu un avangardu (dažkārt man šķita, ka daži vietējie intelektuāļi un mākslinieki Berlīnes mūri interpretē tā, it kā tas būtu vēl viens Marsela Dišāna atradums). Parīzē es varbūt nesastapu dižos prātus, lielos franču civilizācijas soģus – atbraucu par vēlu –, toties es ieraudzīju eiropeiskas metropoles skaistumu; un tai, vienai no nedaudzām, ir zināms mūžīgās jaunības noslēpums (pat barona Hausmana barbariskums nepārrāva pilsētas dzīves nepārtraukto plūsmu). Un šī paīsā saraksta beigās – iepazinu līdzenumā novietoto Hjūstonu, pilsētu bez vēstures, pilsētu ar mūžzaļiem ozoliem, datoriem, automaģistrālēm un naftu (bet arī ar lieliskām bibliotēkām, nevainojamu filharmoniju).
Pēc kāda laika sapratu, ka no karalaika katastrofas – dzimtās pilsētas zaudējuma – un arī no vēlākiem ceļojumiem varu gūt zināmu labumu – ar noteikumu, ka pārāk daudz neslinkošu un labi iepazīšu savu mainīgo dzīvesvietu valodas un literatūras. Es jūtos kā mazas zemūdenes pasažieris – taču tai ir nevis viens periskops, bet veseli četri. Viens, pats galvenais, rāda man dzimtās valodas tradīciju. Otrs veras uz vācu literatūru, uz dzeju un reizumis – uz nebeidzamības alkām. Trešais – uz franču kultūras ainavu ar tās caurvijošo inteliģenci un jansenisko morālismu. Ceturtais – uz Šekspīru, Kītsu un Robertu Louelu, tiešamības, kaislības un sarunu literatūru.

*
Reiz augustā, kad Eiropa intensīvi atpūtās, pavadījām divas nedēļas vienā no skaistākajiem Eiropas apgabaliem, Toskānas Kjanti. Kādā ļoti lepnā namā (vienpadsmitā gadsimta klosterī, kurā jau pārsimt gadu nav mūku un kas pārveidots par pili, ko ieskauj brīnišķīgs dārzs) notika kamermūzikas koncerts. Koncerta publika bija ļoti īpaša: tie, ar maziem izņēmumiem (viens no izņēmumiem neapšaubāmi bija šo rindu autors), bija ļoti turīgi ļaudis, citu piļu, villu un savrupmāju īpašnieki. Dažādu tautību kompānija – diezgan daudz angļu (to skaitā vairākas angļu dāmas, kas nezin kāpēc bija nolēmušas uzvesties kā angliskuma karikatūras), daži amerikāņi un, protams, itāļi. Citiem vārdiem sakot, viņi bija kaimiņi – skaistu zemju īpašnieki. Daži Toskānā pavadīja tikai vasaras, citi dzīvoja tur cauru gadu. Koncerts sākās ar vienu no agrīnajiem Mocarta kvartetiem; četras jaunās sievietes spēlēja tik tiešām brīnišķīgi – bet aplausi bija salīdzinoši skopi. Mani tas mazliet sadusmoja, un tieši tobrīd es nodomāju, ka vajadzētu iestāties par aizrautību. Kādēļ šī bagātā publika nespēja novērtēt nevainojamu Mocarta izpildījumu? Vai varbūt bagātība atņem entuziasmu? Kādēļ dedzīgs Mocarta izpildījums nesagaidīja vienlīdz dedzīgu publikas reakciju?

Tolaik kā vienu no atvaļinājumā līdzpaņemtajām grāmatām lasīju Tomasa Manna esejas, tostarp arī skici „Freids un nākotne”, tekstu, kas sarakstīts un nodēvēts par priekšlasījumu trīsdesmitajos gados. Kāds sakars starp bagāta pūļa remdeno reakciju koncertā un Manna eseju? Varbūt vienīgi tāds, ka arī, lasot Mannu, kurš trīsdesmitajos, strādājot  pie „Jāzepa un viņa brāļiem”, bija meklējis savas jaunās intelektuālās orientācijas pamatu, sastapos ar drīzāk ironisku, remdenu tēlu. Skaidra lieta – Tomasa Manna motivācijai nebija nekā kopīga ar garlaikoto pēcpusdienas koncerta publiku. Manns šajā esejā uzlūko Freida galvenos centienus kā tādus, kas līdzinās sapiera darbam mīnu laukā: mums ir darīšana ar spēcīgiem, sprādzienbīstamiem lādiņiem. Senie mīti slēpj lielas briesmas; tie ir bumbas, ko vajag neitralizēt. Šodien, saprotams, Manna skices jālasa vēsturiskajā perspektīvā, paturot prātā to kontekstu. „Budenbroku” autors interpretēja nacismu un fašismu kā atgriešanos pie mītiskās pasaules enerģijas, pie arhaiskā mīta postošās dabas, un gribēja lielajam terora vilnim pretstatīt nomierinošo humānistiskās ironijas substanci – taču viņa izvēlētā ironija nebija nedz pavisam neaizsargāta vai abstrakta, vai „kabineta” ironija. Tā bija citā mītiskajā struktūrā balstīta, dzīvi apliecinoša ironija, kas negrasās lietot varas formas.

Vai Tomass Manss būtu uzvarējis? Jo samērā līdzīgi toņi šodien ieskanas mūsdienīgo un postmūsdienīgo aprindās. Ironijai, tiesa gan, te mainījusies jēga: tā vairs nekalpo par ieroci pret primitīvās sistēmas barbariskumu, kas triumfē pašā Eiropas vidū; tā drīzāk pauž vilšanos par utopisku ieceru sagrāvi, ideoloģisku krīzi, ko raisījusi tādu viedokļu kompromitēšana un erozija, kuri vēlējās aizstāt metafizisko reliģisko ticību tradīciju ar eshatoloģiskām politiskām teorijām. Ironiju kā izmisuma kārtā lietojamu vairodziņu pret barbariskumu – šoreiz pret komunistisko barbarismu un tā bezdvēselisko birokrātiju – pielietoja ne viens vien Austrumeiropas dzejnieks un dzejniece (patlaban arī tas ir beidzies; vai neokapitālisms nav veikls jokdaris?).

Taču nē, ne jau Tomass Manns ir uzvarējis; uzvarējusi ir cita ironija; katrā ziņā – mēs atrodamies ļoti ironiskā un skeptiskā ainavā; visi četri periskopi man rāda līdzīgu skatu, un varbūt tikai manā tēvzemē vēl sargā pēdējos pārliecinātības bastionus.
Ir autori, kas ar ironijas palīdzību bukņī patērētājsabiedrību, ir tādi, kas aizvien cīnās ar reliģiju, un ir tādi, kas vēl arī ar buržuāziju.

„Liekas, ka mūsdienas aizvien mīņājas vienā no mūžīga, nebeidzama ceļojuma posmiem. Šo ceļojumu vislabāk var apzīmēt ar vārdu, kas aizgūts no Platona – metaxu – būšanu „starp”, starp mūsu zemi, mūsu (kā uzskatām) labi pazīstamo, materiālo vidi un transcendenci, noslēpumu. Metaxu ir cilvēka situācijas apzīmējums – tas ir nepārejošā „pusceļā”. Šo kategoriju izmantoja domātāji, kas ienīda totalitārismu un no kuriem es uzzināju par platonisko metaxu – Simona Veila (Simone Weil) un, pavisam citā veidā, Eriks Vēglins (Eric Voegelin); viņš pat padarīja to par savas antropoloģijas vienu no centrālajiem punktiem.
Mēs nekad nespēsim līdz galam pārcelties transcendencē (nekad neizzināsim tās jēgu). Diotima mūs aicina allaž sekot skaistajam, sekot augstākām lietām, taču neviens nekad neapmetīsies uz dzīvi Alpu augstienēs, neuzcels tur nojumi uz ilgāku laiku, neradīs sev mājas mūžīgajā sniegā. Diendienā atgriezīsimies ielejā (kaut vai tāpēc, lai aizmigtu... naktij taču ir divas sejas: tā ir „svešzemniece”, kas aicina mūs meditācijā, bet vienlaikus arī pilnīgas vienaldzības un miega stundas, bet miegs pieprasa pilnībā izslēgt ekstāzi). [..] Mēs vienmēr pārvietosimies starp aizrautīgo Platonu un lietišķo Aristoteli...Un ļoti labi, ka tā, jo pretējā gadījumā kalnos mūs gaida gūsts, bet ielejā – garlaicība.

Mēs vienmēr esam „pa vidu” un savās gaitās zināmā mērā nododam otru pusi. Ieslīguši ikdienībā, triviālās dzīves rutīnā, aizmirstam transcendenci. Ejot uz dievišķo, atstājam novārtā vienkāršību un tiešumu, novēršamies no akmentiņa, tā paša, kam Zbigņevs Herberts veltīja skaistu dzejoli, himnu akmens mierīgajai, suverēnajai klātbūtnei.

Tomēr attiecības starp augsto un zemo ir ļoti sarežģītas. Palūkosimies uz kādu no Šardēna klusajām dabām (kaut vai uz skaisto „Kluso dabu ar plūmēm”, kas ir Frick Collecion īpašums Ņujorkā): ārēji mums tiek piedāvāta tikai bieza stikla glāze, spīdīga emalja, šķīvis, vēderaina pudele. Mēs taču esam iemācījušies mīlēt atsevišķas un konkrētas lietas. Par ko? Par to, ka tās ir, un ka tās ir vienaldzīgas, jebšu – nepārdodamas. Esam iemācījušies cienīt lietiskumu, apraksta uzticamību, liecību patiesumu – laikā, kas īpaši Eiropā bija tik ļoti melīgs.

Metaxu ir kas vairāk par stāvokli, kurā esam iekārti starp zemi un debesīm; tiem, kuri mēģina domāt un rakstīt, šī kategorija, šķiet, ietver arī kādu brīdinājumu, turklāt divpusēju. Jo mums nav ļauts sastingt ne augstumos, ne uz zemes, un vērīgi jāskatās pašiem uz sevi un jāuzmanās – ja piederam tiem, kuri meklē augstāku esamības formu – no retorikas, no kuras reizumis nav brīvi dievbijīgi ļaudis. Liekas, ka reliģiozitāte dažkārt noved pie nepanesama pašlepnuma, bet tīri psiholoģiskā un arī lingvistiskā ziņā: rada tādu svētvīru valodu, kāda dažkārt dzirdama baznīcās. No otras puses, nedrīkstam arī pārspīlēt; lūk, kā to komentē Ketlīna Reina (Kathleen Raine), dzejniece un iztēles filozofe, autobiogrāfiskajā grāmatā „The Land Unknown”: „Mūsdienu paradumi veduši pie tā, ka aizvien radikālāk atgrūžamies no normas, kas diktē, kam jātiek pasacītam un kam – noklusētam. Tiek uzskatīts, ka atzīšanās gļēvās, zemās domās vai rīcībā ir daudz „godīgāka”, nekā spēja palikt uzticīgam tiem piemēriem, kas atklājas tikai tad, kad izkļūstam ārpus parastā „es” robežām. Atsaukšanās uz cēliem vai skaistiem pieredzējumiem tiek vērtēta kā maldīga sevis izcelšana...”.

No otras puses, viegli var „pārakmeņoties” arī ironijā vai vulgāri pārdzīvotā ikdienā – un tieši tas, nevis garīdznieku uzpūtība (ja vien neatceramies par reliģiskajiem fundamentālistiem), manuprāt, rada vislielāko risku šajā, mūsu, vēstures brīdī. Turklāt – varbūt šajā gadījumā es neesmu neitrāls vērotājs – aizrautība un ironija nav simetriski salīdzināmas; vienīgi aizrautība ir pamatakmens mūsu literatūras konstrukcijām. Ironija gan ir pilnīgi nepieciešama, bet tā nāk vēlāk, tā ir „mūžīgā labotāja”, kā sacīja Norvids, un drīzāk atgādina logus un durvis, bez kā mūsu ēkas pārvērstos cienīgos pieminekļos, nevis apdzīvojamās telpās. Ironija izsit sienās ļoti vajadzīgas atveres, un, ja nebūtu sienu, tai nāktos caurumot neesību.
Esam iemācījušies cienīt lietas par to, ka tās pastāv. Vājprātīgu ideoloģiju, utopiska nonsensa laikā lietas turpināja pastāvēt savā mazajā, taču spītīgajā cienīgumā. Un ne tikai tas – esam iemācījušies cienīt lietas arī tādēļ, ka viss, kas uz tām attiecas, ir izteikts, labi definēts, skaidrs. Nekādas miglainības, nekāda pārspīlējuma. Bet var taču gadīties, ka pat Diotima Platona „Dzīrēs” uz brīdi pacilājumā sasveras uz patosa pusi – un tad, kas zina, mums būs jākaunas līdz ar viņu. Mūsu teologi – vai tie labprāt nepamet skaidrības krastus un teritorijas, kur mēs vēl varētu tiem piebiedroties? Mūsu romantisma laika dzejnieki – vai arī viņi neaizgāja par tālu? [..]

Nedrošība nav aizrautības pretmets; ja paturam spēkā metaxu spriegojumu, kādā dzīvojam, nedrošība (kas nav šaubas!) šeit nebūs svešķermenis, jo mūsu klātesamība šeit un mūsu ticība nekad nevar iegūt absolūtas un permanentas tiesības, pat ja mēs to vēlētos no visa spēka. Toties ironija ir nedrošības noliegums; ironija, ja tā aizņem centrālo vietu kāda domāšanas veidā, ir diezgan perverss pārliecības izkropļojums. Protams, varam atrast desmitiem dažādu ironijas lietošanas veidu; piemēram, man labi pazīstamajā Zbigņeva Herberta dzejā ironija visbiežāk attiecas uz personu, kas izsaka spriedumus, meklē patiesību vai tiesības (grieķu Nomos), un tā bieži pieņem pašironijas formu – patiesības meklētājs skeptiski uzlūko pats sevi („sargājies no lieka lepnuma/ paveries uz savu āksta seju”) – taču ne pašu to patiesību vai tiesības, kā to bieži dara mūsdienu autori, kas reti šaubās par sevi, taču labprāt – par visu citu. [..]

„Mēs laikam nudien esam izdarījuši kaut ko drausmīgu, ja reiz esam saņēmuši tādu lāstu – pazaudējuši visuma poēziju,” saka Simona Veila. Kāds šajā vietā teiks – var jau būt, bet esam ieguvuši ko citu, ieguvuši jutīgumu pret nelaimēm, kas piemeklē mūsu mīļos un mūs pašus, esam atbrīvojušies no vienaldzības, ka nereti bijusi raksturīga dzejas meistariem. Vēl vairāk – esam kļuvuši uzmanīgi un kritiski mūsdienu īstenības atspulgi. Neapstrīdēšu, kritiskā nostāja (ja vien to nodala no Marksa metafizikas dogmatisma) ir ārkārtīgi svarīga, bet, ja izpaužu šeit kā cita meklēšanas nepieciešamību, nevēlos tikt uztverts kā tāds, kas piekristu sabiedrības kritiku virzīt pa reliģiskā nemiera gultni. Galu galā Austrumeiropas disidenti laikam nekad neaizmirsīs – pat, ja viņu intereses izrādīsies pakļautas evolūcijai, - kāds svars ir rūpīgai, nopietnai mūsdienu pasaules kritikai. Viņi izrādītos nelgas, ja to aizmirstu...

Bet kas ir dzeja?
Kāds, šķirstot lielu bibliotēku katalogus, tajos atradīs diezgan daudz virsrakstu, kas attieksies uz „dzejas aizstāvību”. Tas ir teju vai atsevišķs literārs žanrs ar savu ievērojamu tradīciju – tā klasiķu vidū ir gan Filips Sidnejs (Philip Sydney), gan Šellijs, gan Benedetto Kroče (Benedetto Croce); vienlaikus tas ir arī izmisīgs žanrs, jo tas ietver kaut ko gandrīz bezcerīgu. Jau virsrakstos, kas mūs pārliecina par „dzejas nepieciešamību”, par tās vitalitāti, vajadzīgumu, ieskanas padošanās. Ja reiz tā jāpierunā... Visvieglāk mūs spēj pārliecināt tādi autori kā Josifs Brodskis, kurš aizstāv dzeju tik kaislīgi – un ne bez aizraujošas arogances! – ka veiksmīgi piespiež pretinieku uzsākt izmisīgu atkāpšanos (diemžēl pretinieks visbiežāk pat nezina, ka nonācis divkaujā; dzejas aizstāvības taču lasa tikai tās draugi!).

Par laimi, mēs diezko labi nezinām, kas ir dzeja; un mums tas it nemaz nav jāsaprot analītiskā ceļā; neviena definīcija (un to ir tik daudz) nespēj formulēt šo stihiju. Man arī nav ambīciju to definēt. Tomēr ir zināms izaicinājums ieraudzīt dzeju tās kustībā „pa vidu” – kā vienu no vissvarīgākajiem pacēlājiem, kas rauj mūs augšup; un arī tālab, lai saprastu, ka aizrautība iet pa priekšu ironijai. Aizrautība, dedzīgā pasaules dziesma, uz kuru mēs atbildam ar savu nelīdzeno balsi.

 

Pēdējie komentāri:

• DienviduUpe 12.11.09 20:38

  Paldies par "Aizrautības aizstāvību" ! Lasot domājas. Tieši tādā formā - domājas. Pārliecība - aizrautība ir nepieciešamība dzīvotpriekam, domātpriekam.

• Jānis 29.04.10 0:21

  Viegli un pārsteidzoši domājas. Paldies.

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma