Haralds Matulis: Prozas lasījumi 2004 - okei (26)
2004. gada 16. decembrī, plkst. 1:06
Rubrika: Redzējumi
Pārlieka lasīšana nokauj zinātni.
(F.Nīče)
Trīs dienas, pāris duču lasītāju, vairāki simti klausītāju. Šķiet, zinātne ir mirusi. Bet bija to vērts - reizi gadā redzēt mīļotos rakstniekus vaigā un uzzināt jaunāko latviešu literatūrā. Prozas lasījumi. Patiesības mirklis, kad noskaidrojas, kurš rakstnieks pelnījis mūsu uzslavas par labi padarītu darbu šajā gadā un kurš žagaru buntīti par slinkošanu un vājuļošanu. Valdošā atmosfēra bija vārdos neaprakstāma (skatīties bildes). Īsumā: labākais darbs un lielā balva (portatīvais PC) - Mārim Mikulānam, nominācijas - Andrim Akmentiņam, Paulam Bankovskim un Albertam Belam. Garāk runājot, jāsaka, ka visus lasījumos priekšā celtos tekstus var iedalīt sešās galvenajās grupās:
Pirmkārt, mūsdienu latviešu reālisms. Šajā virzienā darbojas un mēģina darboties daudzi. Tādēļ nav brīnums, ka šis virziens bija plaši pārstāvēts. Turklāt, mūsdienu latviešu reālismam der ikkatrs viens sižets, ja vien izdevies tam piešķirt vajadzīgajās proporcijās dzīves sūrmi un atziņas saldumu, ja grodi dabas apraksti mijas ar vidusmēra lasītājam saprotamām kontemplācijām par mūžīgajiem jautājumiem. Un šis žanrs tikai ārēji šķiet viegls un dabisks kā saruna pašam ar sevi. Patiesībā tas prasa titānisku piepūli, kamēr rakstnieks iemācās pastāstīt visikdienišķāko sīkumu tā, lai lasītājā tas raisītu mistisku satraukumu un klātesamības sajūtu.
Otrkārt, jaunās dokumentalitātes virziens. Tam raksturīgs, ka izdomājumi viegli pārplūst notiekošajā, autori vāji diferencē sevi no notiekošā un no dalību ņemošajām personām, vai arī tīšām rāda nosacītu ainu, kur, pati stāstnieka persona un viņa vīzijas ir uzmanības degpunktā. Jeb runājot Eliota vārdiem: „Tirēsijs, lai arī būdams tikai skatītājs un ne gluži raksturs, tomēr ir visnozīmīgākais personāžs, kas apvieno visus pārējos. Tāpat kā vienacainais tirgonis, korinšu pārdevējs pārtop feniķiešu jūrniekā, un tas savukārt nav gluži nošķirams no Neapoles prinča Ferdinanda, tāpat arī visas sievietes ir viena sieviete, un abi dzimumi satiekas Tirēsijā.”
Treškārt, romānu fragmenti. Daži no tiem bija interesanti, un ienāca prātā doma, ka varbūt vajadzēs tos nopirkt, kad iznāks grāmatā. Citi no tiem bija informatīvi, un ienāca prātā doma, ka tos mierīgu sirdi varēs nepirkt. Vēl citi bija dīvaini. Tie lika domāt par to, cik dažādi cilvēki gan dzīvo uz šīs pasaules. Domāju arī par to, kas mūsdienās motivē rakstīt romānus.
Ceturtkārt, formāli eksperimenti. Piemēram, variācijas - par izejas punktu tiek ņemta viena ideja vai viens simbols, kas tiek viskautkā viļāts, salīdzināts, variēts, kamēr skaties - septiņas vai piecpadsmit minūtes pagājušas gan. Labākais šajā žanrā bija Ievas Melgalves fragments, kur tika apspēlēta laika ritināšanās otrā virzienā, un kas no tā izriet. Kopumā nekādas revolucionāras tendences šajos Prozas lasījumos tomēr neizgaismojās. Ak, jā - gandrīz aizmirsu Paula Bankovska ģeniālo atradumu - teksta lasījumu apvienojumā ar skrējienu uz vietas. Kā pēcāk konstatēja kāda zināma literāte „vajadzētu vairāk rakstīt šādus tekstus”. Nu ko - pēc gada skatīsimies, kādas sekas būs atstājis šis Bankovska izlēciens.
Piektkārt, lai arī nelielā skaitā, tomēr bija arī politiski angažēti teksti - tādi, kuru autori vēlējās sanākušajiem vēlreiz atgādināt par, viņuprāt, nepelnīti aizmirstām sociāli aktuālām tēmām - par atkarībām, par korupciju, par valsts nākotni. Klausītāji reaģēja uz šīm provokācijām ar atturīgu neizpratni.
Sestkārt, smieklīgā literatūra. Šis literatūras žanrs baudīja publikas lielāko atzinību. Seni un neticami jautri nostāsti iz rakstnieku dzīves, satīriski stāstiņi par dīvainiem ļautiņiem, pikantas asprātības. Un vai cilvēki smējās, jo viņiem patika dzirkstošās asprātības, jeb vai arī tāpēc, ka negribēja būt noskumuši, tas jau ir otršķirīgi. Varbūt cilvēki smējās tāpēc, ka bija satraukušies, jo nesaprata iepriekšējo runātāju. Kas zina. Bet fakts paliek fakts - visi četri žūrijas izceltie literāti ievērību guva tieši ar komisko elementu klātesamību savos tekstos.
Jāatzīstas, ka šāds Prozas lasījumu novērtējums tomēr ir zināmā mērā relatīvs, jo, izmantojot Paskāla trijstūri, augstāk pieminētos tekstus var grupēt ne vien sešās, bet arī četrās, deviņās un trīsdesmit septiņās grupās.
zbr 16.12.04 9:15
Mani tomēr māc aizdomas, ka neviens nepaspēja izdzirdēt, ko tas Māris lasīja. Tas, ka ir laba manta, protams, bija saožams pa gabalu. Bet smieties par kaut kādu uztverto jēgu - nē, to nevarēja paspēt.
rīga dubļos 16.12.04 9:24
nu labi, izlasīju nav tik traki, nemaz nav tik traki,ir pat labi, ja neskaita piebildi beigās, ka "šāds Prozas lasījumu vērtējums nemaz nav objektīvs",hi hi
vells 16.12.04 9:45
dzejas dienas, dzejas lasījumi ir vairāk ok kā šādi prozas lasījumi. tur ir jābūt ļoti trāpīgam un akurāt tveramam tekstam, citādi - es labāk sēžu mājas un gaidu, kad iznāks jauna grāmata. jo uztvert kaut ko ir ļoti grūti.