Andris Ogriņš: zaļumi (18)

2009. gada 4. oktobrī, plkst. 20:10

Rubrika: ¼ Literatūra

Foto: Baiba Ogriņa

***
no tavām lūpām izlīgo pelēki mākoņi,
nokrīt ceļos
un pielūdz vien sev zināmu dievu.

es pieskaros viņa apmetņa malai
un uzmanīgi pavelku aiz marmora diega,

sākas iziršana.

mūsu domas uzmestas uz vaigu sakarsētās
pannas
monotoni čurkst.

saulrietā ir kaut kas nebūtisks,
kāda sārtumā iezagusies detaļa, kuras
tik pat labi vai slikti
varētu arī nebūt,

ak,
ja mēs tikai nojaustu,
debesis nekad nesabruktu
un peļķes
nepārvērstos nogalināto vakaru asinīs.

tavas lūpas ir cietums,
kur iekļūt
un izlīgot ārā.

***
galvas pilnmēnesī gaudo vakar nožņaugtie vilki.
no kurienes tāds spēks,
lai žņaugtu un radītu pilnmēness vakarus.

(ievēro,
runa neiet par neizgulētajām naktīm.)

folijā ietītās lodes.

es

zinu, tās nelīdzēs,
bet ieskrambājums rada akotu pelēkas ilūzijas,
un koduma vietās
kā tvana gāze plūst gaišzilas debesu upes.

uz aīda valstību.

klusi paīdēt
par vējstiklā apbedītajiem kukaiņiem
un traukiem,
kurus iztukšot
spēj tikai tuksnešos klīstošā nāve.

pil likteņa lāses,

ar dubļiem man pietiks,
lai barotu

sliedēs stādītās maijpuķītes.


***
es stāvu uz uzasinātajiem pirkstgaliem
un kāri tiesāju viņa ragus.

ragi ir saldi, ragi ir pati par sevi kustīgā mute
un skropstas kā skujas,
kad purina, nobirst.

viņš paņem šķiltavas.
lūkojot aizdedzināties, piebeidz vakara sauli
un nelaimīgs novelk
mani
no naktskrekla.

(es kaut ko atrodu,
gaidu, kad aicinās parādīt.
lai pats ieraudzītu, kas tas tāds ir.)

no grāmatu plauktiem
pūš viņa pelēkās domas –

tie tikai putekļi,

tikai...


***
no jumtiem krīt degošas rozes.

vēja verdošie pirksti
pārskaita manus matus,

un es sniedzos pēc vārdiem,
kuri tur augstu,
tur ...
putnu saknābātajos mākoņos.

(vai tiešām no jumtiem?)

cilvēki
kā telefonu zvani
steidzas uz mirkli atstātajām
mājām,

arī es ...

ieslēgties un izpurināt pelnus.


***
es noslēpjos ainavas piektajā stūrī

jo ārā dārd pumpuri
(cits pavasaris)

izguldz zaļas saules caurvītas asinis
un tramvaji pavisam klusi
uz riteņu galiem
uz galējiem ziemeļiem
pēc ātrās palīdzības

pēc cita manis

asni caurdur
kā traku ēnu
pa zemi valstošos virskārtu

es izlienu
gaismas krevele
ap mani

apvijas Dieva rokas

tik lēna ir ātrā
palīdzība


***
jā
kā tad bez zivīm

katra zvīņa ir uz abām pusēm vērsts spogulis

ārējais
lai neviens netiktu iekšā

iekšējais
lai es nenoslīktu

un kaut arī tu tik labi proti peldēt
tomēr
manā zivī tev neienirt

jā
kā tad bez putniem

tūkstošiem āķīšu
saslēgti pret tavas elpas negaisu

un to
ka pat lidojot
tavi plaksti ir atvērtas zvīņas

jā
kā tad bez manis

līst aukstu asiņu lietus

bet peļķēs
kā atmiņās   kāpēji
vārās


***
virs pilsētas melnie vanagi
veidojot spirāles
uzvāra pavasara izšķīdinātās galvas

dziļi kā sērskābe
zem akmens segām iegraužas viņu redzokļi
un desmitkārtīgi palielina
laika apbērētos kaulus

mēs uzlaizām putnu mēslus                        
zem zaļo vēju tvarstošajiem kokiem

un gaidām kad uzplauks
mūsu rokām un gaisā pacelties
spalvas

nāk jūda pēc jūdas
vaigos izskūpsta ieejas


***
logs ir akmens laikmeta izrakums,
atkususi redzene manā aklajā sejā
un kapu muzejā sakrustotas rokas.

es vienkārši esmu, kožu izspertus
stiklus, lāpstas rokturos nespēlēju.


***
tu uzaicini mani uz filmu
par neko
tātad par visu

televizors nopurina putekļus
un es šķaudu
kā baznīcas solu pirmajās rindās

pelējuma pūkas pārklājušas
melnbaltās logu vitrāžas

mēness sirpjiem
zobeniem un krustu imitācijām
ir labi
cieši skatoties neredzēt cauri

jātnieki negaisa debesu kapucēs
asiņu nošķiestos zābakos
kad vēl pieguļā ganījās apokalipses zirgi
un varēja brīvi pārstaigāt zemi
aicina pievienoties

mana mugura
jūt gadsimtu sakrāto ķieģeļu lietu

tu vienaldzīgi skaties

uz galda
ar mizu novārīti kartupeļi
pirmie pavasara zaļumi
balts pārāk ieskābis krējums

un viena siļķe
baznīcas stāvvietā
nokasīta


***
tumsas nolakotajā skapja virsmā
es redzu atspīdumu

mēbeļu ragana
dziedē saules sārtā iegūtos apdegumus
un zilo pavasara ziedu
vainags skapjaugšā
savītušas pārāk bieži laistītās
atmiņas

mēs bijām trubadūri
pasaulei rādījām dziedošas dūres
un pasaule dancoja
uz sarūsējušā dzinēja
pilēja eļļaini sviedri

mēs iesējām krāsainus mezglus

lai neaizmirstu

krīt rīta gaisma
pie sapņu nogurdinātājām kājām

kā slidena migla

es eju
uz neaizeju


es tagad ļaušos

pavasara ziedu reibinošām konstrukcijām,
gaisa labirintos
apslēptiem elpas noslēpumiem
un negribot pieņemtām
siltuma mērvienībām –

ābeles,
bumbieres,
ceriņi.

manas klaustrofobiskās bailes
no gaismas tuneļa galā;
tapt ieslodzītam tavos sausajos glāstos

kā nomestas salvetes
pirms mūžīgo lietavu sākuma.

nosauc man
savu desmit mīļāko eņģeļu uzvārdus,
no rīta
es atcerēšos tikai vienu...

gara vibrācija
kustina tumsas iemidzinātos ķermeņus.

somnambuliski pikniki,
jumtu ledainie palagi,
gulēt
saklāti galdi,
no miesu sulām iejaukti dzērieni.

(...)

runa neiet par to,
runa nepieklājīgi vēro,

kā mūsu pilsēta nometas ceļos –

Dieva priekšā

rāpo

uz
vietas.

Pēdējie komentāri:

• klauss 04.10.09 21:29

  Ogriņa teksti, traki un neparasti. Jauki.

• Artūrs 04.10.09 23:19

  Šoreiz par daudz sajūta, ka brainstormoti teksti, vārdu salikumi, kas vienkārši pretstatās viens pret otru. Bet tēlainība jau ir Ogriņa stiprākā puse.

• 04.10.09 23:57

  runa nav par...!!!!!!
  neiet, dritvai!....

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma