Uldis Bērziņš: No sarunām ar Pastnieku (4)

2009. gada 25. septembrī, plkst. 11:09

Rubrika: ¼ Literatūra

Vēstnieks

Pie rieta, rīta!

Neba eņģelis jums bija sūtīts!
Es staigāju pa tirgu, dateles un vīģes pirku paša azaidam un četrām sievām, plāceņus un rotas i tām, ko mana labā roka guvusies. Un neba daudz es prasu? Lai manas atraitnes jūs neapprecat pēc manis, jā! Lai manu vaigu nekad vairs neatļaujat likt avīzē: es – Vēstnieks! Bet visā citā biju viens no jums – prastļaužu pravietis.

2008


Gvido Augusta prātojumi par laiku

(gandrīz burtiski no viņa noklausīts.)
Tirlirlir, sekundes Kalifornijā plātās kā vasaras.

Jā, to man Dievs apsolīja. Bet nav jau nezin kas, augstprātībai te iemesla neredzu. Dzīvo, cik gribi, tak tik tā pati sekunde.

Nejūtu, kā

laiks tek, tik brīnos, ka pāvesti aizvien jaunāki.

2005, Rijāda


Maksis un Morics

Dieviņ, mums sapnī nāc un parunā! Nekas nav līdzināms ar Taviem stāstiem.

(Tas gabals ir par Maksi un Moricu, kas man nu jātulko. Par Vāravu un viņa cilti, par Koru, jā. Dzīs kā aunus lejā pie Uguns upes – veldzēt slāpes! Jūs, puikas, klausieties un apdomājiet!)

Ko mīl, to sabrāž.

Rosos modā, bet gribas atpakaļ – un dvēselēm ļaut staigāt.

Dieviņ, pastāsti vēl kādu pasaku.

2008


Autotematisms divreiz sapnī

Nupat sapnī satieku sevi Prāgā,
paturu durvis,
tam – rokā liels papīrs,
skatos – čehiski.
Veci, saku, neesi nekāds Seiferts, sašvīkājis uz nebēdu. Seifertam Surface – to – Surface: zeme – zeme, acis – acis, lūpas – lūpas, delna – gurns, delna – krūts. Tev te zeme – zeme, dārzs – dārzs, māja – māja, zeme – Nācarete, zeme – Tibērija, zeme – Haifa, zeme – Libāna, zeme – Harīrī lidosta, zeme – taksometrs, zeme – puika, zeme – meitene.
Iepriekš to pašu nakti:
liek lasīt dzejoļus,
šķiru,
bet metas mēle, tik jocīgs dzejolis,
nepazīstu, būs uzrakstīts kādā līdztekus esībā jeb, kā saka,
citā paralēlajā eksistencē,
iepriekš vēl jāburto,
atvainojos,
šķirstu,
meklēju šajā esībā rakstītos
un –
neapturami mostos.
Un – neatceros. Žēl, kādu brīdi man stipri žēl teksta.

2006, Stambula (naktī uz trešdienu, 26.jūliju)


Talantu tērēšana

Kungs,
šonedēļ man devi tikpat laika,
cik viņreiz Stokholmā – priekš ilgiem gadiem.
Tur saule svieda gaisa skūpstus, te –
krīt ap kaklu.
Sirms svilis zubjekts, šī – zeltkvēla kūsās.
Kaija
Svelmē karājas, krīt, džonatāno, brēc.
Uz jumta lasu Tavas vēstules,
jel paraugies uz mani.
Laiks tikšķ – 1.00 dienā vasarā – oficiāli dienvidus i te, i Rīgā.
Pēc brīža ierunājas muedzīnu koris.
Sviedri pil uz lapas, smaržīgi – kā pirtī, jauneklīgi, izput laukā.
Zil vējelis no Zelta raga,
dzesē plecus, pieri.
Korāntraktātu un jaunu komentāru man sapirkts pilns galds,
tak prāta Tu devis maz,
tak laikam – saudzēdams, un kā Tu lem, tā – labi.
Tak piedosi kā Faustam, saku: mirkli, mities! –
Priekšā mūžmirklis vasaras un gausas alkas,
sveiki man aizmirst steigu.
Tu soli Korānā ar Tava kalpa muti: divreiz pūtīs taure, jau
visi jūs pliki pļavā, bažīdamies lūrat.
Nu jūs bargi tiesās.
Vēl neticat?!
Paraugiet debesīs – vai vieglāk Mantās uzkonstruēt – septiņstāvīgās! –
vai jūs par jaunu saķept? –
Man likās: metafora, hiperbola? Pedagoģisks Teksts,
mums bērniem adaptēts? Nē, nē!
Tik Tu nezini, kas – Laiks! nav laika Tev
par Laiku domāt.
Visi jau radīti, visi jau – pīšļi, ikviens jau – tiesāts bargi. Kurš gan nezin, ka tik pats –
sev pierādījums – nejaud aizbilst ne miesīgs rads, ne Freids.
Drošs, ka Tev viegli – konfrontēt,
sinhroniju ar Diahrono,
un, kas reiz dvesmojis, tas diahroni esmo,
stāv, bijīgs būst un bijo virspus Laika,
tik nejauš. Tad Tu sūti Rakstus, tā iečuksti, ka nodārd vēsturē.
Ik subjektu Tu konfrontē ar ārlaicīgo
i mani, zubjektu: varbūt
ik mirkli i debesis, i elle?
Tu rādījis mums Laiku,
lai protamies, ka sudrabs jātērē, tie pāris talanti.
Kungs,
vakar viens man
pusi naudas izvīla no ķešas.
To dara neviļus – steidz, tad uzgrūžas. Bet iepriekš nolūko.
Jā, otro pusi.
Nedēļa ilgs laiks, es pusi jau guvos notērēt.
Kungs, netiesā mūs bargi.

2006, Stambula


Determinisms

Es domāju, ka Pravietim tik aptecējās dūša.
Te Rakstos stāv – nekas nav pats no sevis. Dievs atceras, ka pulkstens jāuzvelk, it viss – ar Viņa ziņu. Uzstāj sūtītais, jau kuro reizi saka: Dievs nolēmis, ka ejat Ellē! Dievs zīmogojis sirdis, aizdarījis ausis. Es domāju, tas bija dusmās teikts, nu kā lai mani rada tik – lai atstumtu?

2008


Saruna ar Pastnieku

Pierodu pie vientulības, saka.
Rudens pavisam tuvu, politika tālu. Kaķis –
smalka dvēsele, bet puķes apčurā.
Zaļš,
tik spoži zaļš septembra lietus logos.
Dieviņ, viņa saka,
mīļo Dieviņ, šovakar neko tev nelūgšu, tik pasveicini
mammu un tēti.

Un top no vakara un rīta jauna diena.
Pastnieks, rūpēs grimis,
paiet garām
tiem vārtiņiem.

2007


No krājuma „Saruna ar Pastnieku”, R.: Neputns, 2009