Karena Bliksena: No Āfrikas dziļumiem (0)

2004. gada 14. decembrī, plkst. 22:05

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)

IV

Vanjangerri

Nākamreiz, kad biju Nairobi, es iezemiešu slimnīcā apmeklēju Vanjangerri.

Tā kā uz manas zemes dzīvoja tik daudz skvoteru ģimeņu, gandrīz nekad nebija tāda laika, kad slimnīcā neatrastos pacienti no fermas, un es labi pazinu virsmāsu un iezemiešus — slimokopējus. Es nekad vēl neesmu redzējusi nevienu, kura liktu pūderi un rūžu tik biezā kārtā kā šī virsmāsa, kura jau bija gados. Zem baltās galvassegas viņas platā seja izskatījās kā seja krievu koka lellei, kura vidū noskrūvējama un kurai iekšā atrodas cita lelle un tai iekšā — vēl cita, un kura tiek pārdota ar vārdu Katinka. Viņa bija laipna, valdonīga virsmāsa, kā no Katinkas būtu sagaidāms.

Ceturtdienās gultas no visām slimnīcas nodaļām tika iznestas ārā starp ēkām, kamēr iekštelpas tika uzkoptas un vēdinātas. Tā bija slimnīcas laimīgākā diena. No slimnīcas pagalma pavērās skaists skats ar sausajiem, izdegušajiem klajumiem priekšplānā un Donjo Sabukas zilo kalnu un garo Mua pauguraini tālumā. Vecās kikuju sievas izskatījās dīvainas slimnīcas gultās ar baltiem palagiem, tas bija tā, kā redzēt tur vecu, nodzītu zirgu vai kādu citu vecu jūga lopu. Apjaušot šo stāvokli, viņas drusku pasmēja man pretī, bet bez prieka, kā varētu iedomāties ņirdzam vecu zirgēzeli uz spilvena, jo iezemieši baidās no slimnīcām.

Pirmo reizi, kad apraudzīju Vanjangerri slimnīcā, viņš bija tik apjucis un izmisis, ka es iedomājos — viņam labāk būtu bijis nomirt. Viņš baidījās no visa, raudāja visu laiku, kamēr biju pie viņa, lūgšus lūdzās ņemt viņu līdzi uz fermu, viņš trīcēja un drebēja savos apsējos.

Pagāja nedēļa, pirms ierados atkal. Tad viņš bija pavisam pārvērties, viņš bija gluži mierīgs un kluss un sagaidīja mani ar pašcieņu. Mani ieraugot, viņš tomēr bija ļoti priecīgs, un slimokopēji pastāstīja, ka viņš gaidījis mani ar nepacietību un satraukumu. Jo šodien viņš varēšot man pavēstīt, ar lielu pašpārliecinātību, izspļaujot teikumus pa gumijas cauruli mutē, ka viņš esot nogalināts un ka pēc dažām dienām viņu galināšot atkal.

Doktors, kurš ārstēja Vanjangerri, bija piedalījies karā Francijā un tur bija salāpījis daudzu jaunu vīriešu sejas. Viņš ļoti nopūlējās ar zēnu, un darbiņš izdevās godam. Žokļa kaula vietā viņš ielika šinu un pieskrūvēja to pie atlikušajiem sejas kauliem, savāca pārplēstās ādas strēmelītes un sašuva kopā, lai tās veidotu tādu kā zodu. Vanjangerri man pastāstīja, ka ārsts esot paņēmis ādas gabalu no viņa pleca, lai ar to novestu galā savu lāpīšanas darbu.

Kad ārstēšana pēdīgi bija pabeigta un pārsēji noņemti, bērna seja bija pavisam pārvērtusies un izskatījās kā ķirzakas galva, jo nebija zoda. Bet viņš varēja ēst kā citi cilvēki un atkal runāt, kaut arī viņš vienmēr, pēc tam, kad bija ticis sašauts, nedaudz šļupstēja. Tas viss ilga vairākus mēnešus. Kad ierados apraudzīt Vanjangerri, viņš parasti lūdza man cukuru, tāpēc es mēdzu ņemt līdzi papīra turziņā pa karotei beramā cukura.

Kad iezemieši nav kļuvuši gluži stīvi un sastinguši aiz bailēm no nezināmā, viņi slimnīcās ņurd, kunkst un izdomā visādus veidus, kā tikt laukā. Nāve ir viens no šiem veidiem, no tās viņiem nav bail. Eiropieši, kuri ir būvējuši un iekārtojuši slimnīcas, kuri tur strādā vai kuriem ir bijušas grūtības vilkt tur iekšā slimos iezemiešus, ar sarūgtinājumu žēlojas, ka nēģeri nepazīst pateicības un viņiem ir vienalga, kas viņu labā tiek darīts.

Šo iezemiešu mentalitāti baltie cilvēki uztver ar tādu kā pazemojumu un sašutumu. Jo patiešām ir vienalga, kas viņiem tiek darīts, citiem vārdiem sakot — patiesībā viņiem neko nav iespējams izdarīt. Viņi mums nepateicas, viņi netur ļaunu prātu, un, pat ja vēlamies, viņiem nodarītu netaisnību nav iespējams izlabot. Mums tas ir nepierasti un vieš mūsos nemieru, savā ziņā tas pārtrauc mūsu kā cilvēku eksistenci, uzspiežot mums lomu, kādu mēs neparko nebūtu izvēlējušies, it kā mēs būtu dabas parādības, it kā mēs būtu laika apstākļi.

Šeit ieceļojušie somālieši ļoti atšķiras no iezemiešiem. Mūsu uzvedība atstāj uz viņiem iespaidu, viņu sabiedrībā gandrīz vai nav iespējams pat pakustēties, stipri nesaviļņojot viņu jūtas. Viņiem piemīt spēja just pateicību, un ilgus gadus viņi var nēsāt sevī dziļu, rūgtu ļaunumu. Žēlsirdības darbs, tāpat kā aizvainojums, ir ierakstīts viņu sirdī kā akmenī. Viņi ir stingri muhamedāņi, un, kā visiem muhamedāņiem, viņiem ir morāles kodekss, saskaņā ar kuru viņi mūs tiesā. Saskarsmē ar somāliešiem savu vārdu iespējams iegūt vai pazudināt ar vienu vienīgu rīcību.

Masaji iezemiešu cilšu vidū šai ziņā atrodas īpašā stāvoklī. Viņi atceras, spēj izjust pateicību un turēt ļaunu prātu. Viņi pret mums visiem nes sevī nepatiku, kas pazudīs tikai tad, kad būs pazudusi visa cilts.

Bet kikujiem, vakambajiem un kavirondojiem, kuriem nav aizspriedumu, nav arī nekāda kodeksa. Viņi uztver kā pašu par sevi saprotamu, ka vairums cilvēku ir spējīgi uz jebko, un viņus gribēdams nav iespējams sadusmot. Var sacīt, ka slikts vai izdzimis muļķis ir tas kikujs, uz kuru atstāj iespaidu, kā ar viņu katrā atsevišķā gadījumā apietas, — viņš ir kā cilvēks, kurš spriež par dzīvi vai Dievu pēc tā, kādi ir laika apstākļi. Varēdami sekot savai dabai un cilts paradumiem, iezemieši raugās uz mūsu uzvedību kā uz dabas pārmaiņām, kā uz laika apstākļiem. Viņi netiesā, bet ir acīgi novērotāji. Viņu novērojumu iznākums, kas pastāv un ir spēkā viņu vidū, tad arī ir mūsu labā vai sliktā slava iezemiešu pasaulē. Ļoti nabadzīgi Eiropas sabiedrības slāņi šai ziņā līdzinās Āfrikas iezemiešiem, tie netiesā, bet izdara kopsavilkumu.

Ja iezemiešiem ir kāda mīlestība vai cieņa pret mums, tad tāda pati, kā cilvēki mīl Dievu: ne par to, ko darām viņu labā, nē, nepavisam par to, ko darām viņu labā, bet par to, kas mēs esam.

Kādu dienu, ejot cauri slimnīcai, ieraudzīju tur trīs jaunus pacientus — kādu ļoti melnu vīru ar lielu, masīvu galvu un divus mazus zēnus —, kuriem visiem trim bija apsēji ap kaklu. Šajā nodaļā strādāja slimokopējs, kuprītis, kurš bija liels stāstītājs. Viņš labprāt atlicināja laiku, lai iepazīstinātu mani ar interesantākajiem gadījumiem nodaļā. Redzēdams, ka apstājos pie jauno pacientu gultām, viņš pienāca man klāt un pavēstīja par notikušo.

Visi trīs bija nūbieši un spēlēja King’s African Rifles, kolonijas melnā pulka orķestrī, zēni bija bundzinieki un vīrs — trompetists. Kādu dienu viņš bija piedzīvojis nelaimi un smagas nepatikšanas un aizgājis mazliet par tālu, kā ar melnajiem cilvēkiem reizēm notiek. Vispirms viņš kazarmās bija šaudījies pa labi un pa kreisi un, kad aptvere bija tukša, ieslēdzies savā skārda būdā kopā ar abiem zēniem, kuri bija viņa īpaši labi draugi, un mēģinājis pārgriezt rīkli viņiem un sev. Slimokopējs nožēloja, ka neesmu redzējusi visus trīs, kad viņi pirms nedēļas tikuši ienesti slimnīcā, jo tad viņi peldējuši asinīs, un es, viņš sacīja, būtu zvērējis, ka viņi ir beigti un pagalam. Tagad viņiem briesmas vairs nedraudēja, un slepkava bija atguvis veselo saprātu.

Stāstītājs labu laiku kavējās pie šā notikuma, un trīs pacienti, par kuriem bija runa, sekoja līdzi ar dzīvu interesi. Šad un tad viņi pārtrauca runātāju, lai izlabotu dažas stāstījuma detaļas. Abi zēni pagriezās pret vīru gultā, kas atradās pa vidu, lai tas apstiprinātu viņu sacīto un palīdzētu vēstījumu padarīt tik iespaidīgu, cik vien iespējams. “Vai no mutes tev nenāca putas? Vai tu nekliedzi?” viņi jautāja. “Vai neteici, ka sagriezīsi mūs mazos gabaliņos, ne lielākos par sienāzi?” Slepkavnieks ar skumju seju sacīja: “Jā, jā.”

Bieži gadījās, ka biju spiesta uzturēties Nairobi pusi dienas, lai gaidītu kādu lietišķu tikšanos vai pastu no Eiropas, kad vilciens no piekrastes kavējās. Nezinādama, kā tērēt laiku, es devos uz iezemieša slimnīcu un pavizināju pāris atlabušu slimnieku. Toreiz, kad slimnīcā atradās Vanjangerri, gubernatoram seram Edvardam Norseijam gubernatora nama parkā krātiņā bija pāris jaunu lauvu, kurus vajadzēja sūtīt uz zooloģisko dārzu Londonā. Tie ieņēma īpašu vietu slimnieku apziņā, un viņi pastāvīgi lūdza mani aizvest viņus apskatīt lauvas. Biju apsolījusi trijiem pacientiem no “kara mūzikas” paņemt viņus līdzi, kad viņi būs atlabuši, bet neviens no viņiem negribēja braukt kopā ar mani, pirms visi trīs nebūs spējīgi to darīt. Trompetists atveseļojās vislēnāk, un, iekams viņš bija pietiekami vesels, lai brauktu kopā ar mani, viens no zēniem bija izrakstīts no slimnīcas. Tad šis zēns katru dienu iegriezās slimnīcā, lai apraudzītu viņu. Kādā pēcpusdienā es viņu satiku pie slimnīcas ēkas, un viņš man pastāstīja, ka trompetistam joprojām šausmīgi sāpot galva; par to jau arī neesot nemaz ko brīnīties, viņš sacīja, ja ņemot vērā, cik daudz velnu bijuši viņam galvā.

Visbeidzot viņi brauca man līdzi visi trīs un stipri savaldzināti stāvēja pie lauvu krātiņa. Viens jaunais lauva, sadusmojies, ka uz viņu tiek blenzts tik ilgi, pēkšņi piecēlās, izstaipījās un ierēcās. Skatītāji satrūkās, un mazākais zēns meklēja patvērumu aiz trompetista muguras. Kad braucām mājās, zēns viņam sacīja: “Tas lauva bija tikpat briesmīgs kā tu.”

Visu to laiku, kad Vanjangerri gulēja slimnīcā, viņa lietas izskatīšana bija atlikta, tomēr ne aizmirsta. Reizi pa reizei viņa ģimene nāca un man jautāja, kā viņam klājas, bet, atskaitot vienīgi mazo brāli, citi acīmredzot baidījās apmeklēt viņu.

Vēlos vakaros uz manu māju nāca arī Kaninu, kā vecs āpsis, kurš klaiņo ošņādams, un mēģināja, domādams par savām aitām un kazām, izzināt no manis, kāds ir slimā bērna stāvoklis. Arī mēs ar Farahu ik pa laikam savā starpā apspriedām Vanjangerri mocības un pārrēķinājām tās tik un tik aitās.

Pāris mēnešu pēc nelaimes gadījuma Farahs atkal ierunājās par to un iepazīstināja mani ar jaunākiem notikumiem šai lietā.

Tādos gadījumos viņš ienāca pie manis, kad ēdu pusdienas, nostājās galda galā un ņēmās kliedēt manu nezināšanu. Farahs labi runāja gan angliski, gan franciski, bet viņam abās valodās bija dažas tikai viņam raksturīgas kļūdas. Viņa seja un visa izturēšanās bija apvaldīta un pašcieņas pilna, tomēr dažreiz viņš sāka sarunu galīgi nesakarīgi.

“Memsāhib,” viņš sacīja, “Kabero.” Šī tātad bija programma vai tēma. Es gaidīju tās turpinājumu.

Pēc pauzes Farahs atkal atsāka runāt. “Tu domā, memsāhib,” viņš teica, “Kabero ir miris un viņu apēduši meža zvēri. Viņš nav miris. Viņš ir pie masajiem.”

Mani pārņēma priecīgs pārsteigums, tomēr radās nepatīkama sajūta, iedomājoties par izlikšanos, kāda bijusi man apkārt, un es jautāju, kā viņš to zina. “Ô, es to zinu,” Farahs teica, “Kaninu ir pārāk daudz meitu” — šis pārāk daudz bija īpašs izteiciens Faraha mutē, — “kuras ir precējušās ar masajiem. Kad Kabero nevarēja iedomāties kādu citu, kurš viņam palīdzētu, viņš aizskrēja pie māsasvīra. Pareizi jau ir, ka viņam bija nelāga nakts, pirms viņš tur nonāca. Visu nakti viņš nosēdējis kokā, un ap to apakšā stāvējušas hiēnas. Tagad viņš dzīvo pie masajiem. Ir viens vecs un bagāts masajs, kuram ir pāri par pieciem simtiem govju, viņam pašam nav neviena bērna, un viņš labprāt gribētu pieņemt Kabero. Kaninu par to visu labi zina un ir bijis pie masajiem un runājis par to vairākas reizes. Viņš neuzdrošinās tev to pastāstīt, jo domā, ka, gadījumā ja baltie cilvēki to uzzinās, Kabero Nairobi tiks pakārts.”

Farahs par kikujiem vienmēr runāja ar lielu pārākuma apziņu. “Masaju sievietes,” viņš teica, “nedzemdē bērnus. Viņas tagad ir gana apmierinātas, dabūjot kikuju bērnus, lai tie mantotu viņu govis. Viņi zog pārāk daudzas. Bet šis Kabero,” viņš turpināja, “viņš atgriezīsies pie tevis fermā, kad būs pieaudzis. Jo viņam nepatiks klejot apkārt kopā ar masajiem no vienas vietas uz otru līdz mūža galam. Kikuji tam ir par slinkiem.”

No fermas gadu pēc gada es varēju sekot izmirstošās masaju tautas liktenim otrā upes krastā. Viņi bija karotāji, kuriem karš tika aizliegts, tagad cilts bija vecs lauva ar apgrieztiem nagiem, kastrēta nācija. Šķēps viņiem bija atņemts un pat smagie, garie, izkrāsotie bifeļādas vairogi, un tagad savvaļas zvēru rezervātā viņu ganāmpulkiem pa pēdām sekoja lauvas. Reiz fermā man bija trīs jauni buļļi, kuri tika pārtaisīti par vēršiem manu arklu vajadzībai un tad ielaisti fabrikas pagalmā. Naktī hiēnas, saodušas asinis, iezagās pagalmā un nogalināja tos. Tāds, es domāju, ir masaju liktenis.

“Kabero māte,” sacīja Farahs, kurš kā visi man zināmie muhamedāņi mātes vērtēja daudz augstāk par tēviem, “ir noskumusi, ka jādzīvo šķirti no dēla tik ilgus gadus.”

Es nesūtīju pēc Kaninu, jo nezināju, vai ticēt Faraha stāstītajam vai ne, bet, kad viņš nākamo reizi atnāca uz manu māju, es pati izgāju ārā un runāju ar viņu. “Kaninu,” es viņam jautāju, “vai Kabero ir dzīvs? Vai viņš ir pie masajiem?” Lai jautājums būtu kāds būdams, nekad nav sastopams iezemietis, kuru tas pārsteigtu nesagatavotu. Tai pašā brīdī Kaninu izplūda raudās par savu zudušo bērnu. Dažas minūtes es to klausījos, noskatīdamās uz viņu. “Kaninu,” es atkal ierunājos, “atved Kabero atpakaļ. Viņš netiks pakārts. Viņa mātei tiks ļauts paturēt viņu šeit fermā.” Kaninu ne uz brīdi nebija pārtraucis savas žēlabas, lai dzirdētu, ko es sacīju, bet viņš laikam bija uztvēris manu neveiksmīgo izteicienu par pakāršanu. Viņa vaidi ieguva dziļāku skanējumu, viņš ielaidās garos aprakstos par lielajām cerībām, kādas Kabero bija devis, un par savu mīlestību uz viņu vairāk nekā uz visiem citiem saviem bērniem.

Kaninu bija vesels bars bērnu un mazbērnu, kuri vienādiņ uzturējās manas mājas tuvumā. Viņu vidū bija pavisam sīks mazbērns, kuru sauca Sirunga. Viņš bija dēls vienai no tām Kaninu meitām, kuras bija ieprecējušās masaju rezervātā, bet viņa māte vēlāk bija atgriezusies pie savas ģimenes un paņēmusi bērnu sev līdzi. Viņā asiņu sajaukšanās no abām rasēm bija izpaudusies lielā apdāvinātībā, nevaldāmā izdomas un untumu pārpilnībā, tā ka viņš nemaz nešķita esam īsts cilvēks, bet izskatījās pēc mazas liesmiņas, naktsputna, maza dēmona fermā. Bet viņam bija epilepsija, un tāpēc citi bērni no viņa baidījās, dzina viņu prom no savām rotaļām un sauca viņu par sheitani — velnu. Tad es biju pieņēmusi Sirungu mājā. Viņš bija pārāk mazs un slims, lai kaut ko darītu, bet bija izdomas bagāts galma āksts un jokdaris un, lai es ietu kur iedama, sekoja man kā maza, nemierīga, melna ēna. Kaninu labi zināja par manām siltajām jūtām pret Sirungu un līdz šim bija smaidījis par tām vectēva labvēlībā, nu viņš tās satvēra, pagrieza pret mani un izmantoja līdz pēdējam. Ar lielu svaru viņš paziņoja, ka labāk gribētu, lai Sirungu desmit reizes apēd leopardi nekā zaudēt Kabero. Ja Kabero ir pagalam, tad lai arī Sirunga pazūd kā nebijis, tam neesot nekādas nozīmes, jo Kabero, Kabero esot bijis viņa acuraugs un dzīvība.

Ja Kabero no tiesas būtu miris, tad šis būtu Dāvids, kurš sēro par dēlu Absalonu, traģēdija, kurā nevajadzētu jaukties. Bet, ja Kabero bija dzīvs un slēpās pie masajiem, tad tas bija vairāk nekā traģiski, tā bija cīņa vai bēgšana un mežonīga spēle par bērna dzīvību.

Esmu redzējusi gazeles spēlējam to pašu izrādi, kad izjādē pa klajumiem nezinot esmu uzdūrusies tieši tai vietai, kur tās paslēpušas jaundzimušo mazuli. Tās dejo tavā priekšā, spēji apstājas, lēkā uz vietas vai klibo un izliekas par ievainotām, viss tikai tādēļ, lai novērstu uzmanību no mazuļa. Un pēkšņi tieši zem zirga pakaviem tu ieraugi pašu mazuli, pavisam nekustīgu, atstiepušu mazo galvu zālē, sastingušu, tas guļ kā beigts, lai glābtu savu dzīvību, kamēr māte tās dēļ dejo. Putns lietā tās pašas viltības, lai aizsargātu savus mazuļus, un spēlē lomu kā aizšauts putns, kas velk sev līdzi salauzto spārnu.

Te man izrādi sniedza Kaninu. Vai vecā kikuja ķermenī bija tik liels siltums un spēks, kad viņš domāja, ka uz spēles likta viņa bērna dzīvība? Viņa vecās kājas dejā čīkstēja un krakšķēja, viņš mainīja dzimumu, pārvēršoties vecā vecenē, vistā, lauvenē, jo izrāde tik nepārprotami piederējās sieviešu dzimuma funkcijām. Tā bija groteska komēdija, bet tai pašā laikā visaugstākā mērā cieņas vērta, tas bija kā redzēt strausa tēviņu, kurš nomaina mātīti, lai sēdētu uz olām. Nav nevienas sievietes, kuru neaizkustinātu Kaninu manevri.

“Kaninu,” es viņam teicu, “kad Kabero gribēs atgriezties fermā, tad ļauj viņam nākt. Viņam nenotiks nekas ļauns. Bet tad tev viņš jāatved šurp pašam.”

Izdzirdot šos vārdus, Kaninu apklusa kā mēms, nolieca galvu un apbēdināts gāja savu ceļu, it kā sapratis, ka nu ir zaudējis pēdējo draugu, kāds viņam ir pasaulē.

Tikpat labi es še varu teikt, ka savā sirdī Kaninu saglabāja manus vārdus un izdarīja tā, kā viņam tika sacīts. Pēc sešiem gadiem, kad biju aizmirsusi visu notikumu, viņš kādu dienu ar Faraha starpniecību lūdza mani uz sarunu. Es atradu viņu mājas priekšā stāvam uz vienas kājas, viņš izturējās cienīgi, bet redzēju, ka dvēselē viņam valda nemiers. Viņš uzrunāja mani laipnā, pacilātā sarunas tonī. “Kabero ir atgriezies,” viņš teica. Tajā laikā es no iezemiešiem biju iemācījusies mākslu, kā ieturēt pauzi, un nesacīju ne vārda. Vecais kikujs novaidējās zem manas klusēšanas smaguma. Viņš pārmaiņai nostājās uz otras kājas, un viņa acu plakstiņi drusku trīcēja. “Mans dēls Kabero ir atgriezies fermā,” viņš atkārtoja. Es jautāju: “No masajiem?” No paša fakta, ka viņš piedabūjis mani runāt, Kaninu acumirklī izdarīja secinājumu, ka mūsu izlīgums ir panākts. Viņš neuzdrošinājās vēl smaidīt, bet visas viltīgās krunciņas viņa sejā padziļinājās un sakārtojās smaidam. “Jā, msabu, jā,” viņš teica, “viņš ir atgriezies mājās no masajiem, lai strādātu tev.”

Pa to laiku valdība bija ieviesusi kipandu — jebkura iezemieša reģistrēšanu, tā ka mēs nu bijām spiesti izsaukt policistu, lai padarītu Kabero par likumīgu fermas iemītnieku. Kaninu un es noteicām tam dienu.

Norunātajā dienā Kaninu un viņa dēls ieradās ilgi pirms policista. Bezbēdīgā tonī Kaninu stādīja Kabero man priekšā, bet sirdī nebija brīvs no bailēm par savu atkal atgūto dēlu. Tam jau arī varēja būt savs pamats. Jo masaji no fermas bija saņēmuši mazu jēriņu un tagad atdeva mums jaunu leopardu. Kabero dzīslās būs ritējušas masaju asinis, — masaju dzīves tikumi, paradumi un disciplīna vien nebūtu spējuši panākt tādu pārvērtību. Te viņš stāvēja: masajs no galvas līdz kājām.

Masaju karotājs ir krāšņs skats. Šiem jaunajiem vīriešiem vispilnīgākā mērā piemīt tā īpašā inteliģences forma, kuru mēs saucam par “šiku”, un, būdami tik nevaldāmi drosmīgi un fantastiski, viņi tomēr ir paklausīgi savai dabai un kādam ideālam. Viņu īpatais stils nav izlikšanās un nav arī nekāda svešas būtnes atdarināšana, tas ir izaudzis no iekšienes un ir viņu rases un tās vēstures izpausme. Viņu ieroči un rotas tikpat daudz ir nēsātāja daļa kā lauvas krēpes un bifeļa ragi.

Kabero bija izveidojis masaju karotāja frizūru, viņa mati bija gari un sapīti ar aukliņām līdz resnai bizei pakausī, un viņam bija ādas apsējs uz pieres. Viņš arī bija piesavinājies veidu, kā masaji tur galvu, ar zodu, izstieptu uz priekšu, it kā viņš pasniegtu man savu jauno, lepno, drosmīgo seju uz paplātes. Viņš stāvēja, taisni izslējies, ar morānu pasīvo, lepno un nicīgo izturēšanos, kas padara tos par vērošanas un apbrīnas objektu, skulptūru, figūru, kas jāredz visiem, bet kas pati sevi neredz.

Jaunie masaju karotāji lielākoties pārtiek no piena un asinīm, un varbūt šī barība ir tā, kas piešķir viņu ādai pārsteidzošo zīda gludumu. Viņu sejas ar lielajiem vaigu kauliem un nekaunīgi izliektajiem žokļiem ir pulētas, pietūkušas, bez nevienas grumbiņas vai iedobes, viņu tumšās acis, kas neko neredz, ir ievietotas sejā kā divi tumši akmens gabaliņi mozaīkā, galu galā morānu izskatam ir līdzība ar mozaīku. Kakla muskuļi uzskatāmi izceļas kā saniknotas briļļu čūskas, leoparda tēviņa vai cīņu buļļa kakls, un šis piebriedums ir tik skaidra vīrišķības zīme, ka padara to par kara pieteikumu visai pasaulei, izņemot sievieti. Pretstats vai lieliska saspēle starp viņu lepno, gludo seju, resno kaklu un varenajiem, platajiem pleciem un tievo vidukli, šaurajiem, slaidajiem gurniem un ceļgaliem, un garajām, taisnajām un cīpslainajām kājām uzspiež tiem īpašu zīmogu — kā jaunekļiem, kas ar dzelžainas disciplīnas palīdzību ir uztrenēti līdz visstiprākai plēsonībai, asinskārei un rijībai.

Masaji iet stīvi, liekot vienu šauro pēdu taisni priekšā otrai. Bet visas viņu roku un plaukstu kustības ir graciozas un lokanas. Kad jauns masajs šauj ar bultu un loku un palaiž vaļā loka stiegru, šķiet, ka gaisā, tāpat kā loka stiegra, nodzied viņa garās locītavas cīpslas.

Policists no Nairobi bija jauns vīrietis, tikko ieradies no Anglijas, un bija milzīgas centības pārņemts pildīt amata pienākumus. Viņš runāja tik pareizā suaheli valodā, ka mēs ar Kaninu nevarējām saprast viņa sacīto, un viņš uzreiz tā iedegās un aizrāvās ar veco nejaušā šāviena lietu, ka sāka tik ilgi un pamatīgi pratināt Kaninu, ka pa to laiku vecais kikujs sastinga un pārvērtās koka gabalā. Ticis galā ar viņu, policists pievērsās man un paziņoja, ka vecais Kaninu, viņaprāt, ir bijis pretīgas apiešanās objekts un ka visa afēra jāskata no jauna un jāliek priekšā tiesai Nairobi. “Tādā gadījumā,” es sacīju, “tā paņems daudzus jūsu un manas dzīves gadus.” Viņš lūdza man atļauju piezīmēt, ka iebilde atstājama bez ievērības, kad runa ir par taisnības atjaunošanu. Kaninu uzmeta man drūmu skatienu, mirkli viņš domāja, ka ir noķerts slazdā. Beigās mēs noskaidrojām, ka atkārtotai izskatīšanai lieta ir par vecu, un tad nekas cits neatlika kā piereģistrēt Kabero fermā.

Bet tas viss notika tālā nākotnē. Septiņus gadus Kabero fermai bija miris un klejoja kopā ar masajiem, un Kaninu vēl gaidīja daudzi pārdzīvojumi. Pirms viņš tika vaļā no šīs lietas, iejaucās jauni spēki, sagrāba viņu un samala miltos.

Par šiem spēkiem es patiešām nevaru pastāstīt visu. Pirmkārt, tāpēc, ka tie paši par sevi bija tumši un slepeni. Un, otrkārt, tāpēc, ka mani tieši tajā laikā pārņēma notikumi, kas gadījās ar mani pašu un novērsa manas domas no Kaninu, viņa likteņa un no fermas darīšanām kopumā tā, ka tās sāka izskatīties kā tālais Kilimandžāro kalns, kurš no manas zemes dažreiz redzams un dažreiz ne. Iezemieši uzņēma šos manus garos, garīgas prombūtnes periodus mierīgi, bet nopietni, it kā es patiešām būtu izcelta laukā no viņu dzīves un iecelta citā plānā. Vēlāk viņi pieminēja tos tā, it kā es fiziski būtu bijusi prom no fermas. “Lielais koks pie manas mājas nogāzās,” viņi teica, vai: “Mans bērns nomira, toreiz, kad tu biji kopā ar baltajiem cilvēkiem.”

Kad Vanjangerri bija pietiekami vesels, lai atstātu slimnīcu, es atvedu viņu uz fermu, un kopš tā laika es viņu reizēm redzēju ngomā vai klajumos.

Dažas dienas pēc viņa atgriešanās manas mājas priekšā parādījās viņa tēvs Vainaina un vecāmāte. Vainaina bija tukls vīriņš, kas kikujiem ir retums, jo viņi gandrīz visi ir kalsni cilvēki. Viņam bija šķidra bārdiņa, un trešā viņa īpatnība bija tā, ka viņš nevienam cilvēkam neskatījās tieši sejā. Garā viņš līdzinājās alu cilvēkam, kurš ļoti grib, lai visi viņu liek mierā un kurš ilgojas pēc savas alas. Kopā ar viņu atnāca viņa māte, ļoti veca kikujiete.

Iezemietes noskuj galvu pavisam gludu, un ir dīvaini, cik ātri mēs pierodam uztvert šos nelielos, glītos, apaļos galvaskausus, kas līdzīgi tumšiem riekstiem ar lielu auskaru un pieres apsēju papildinājumu kā vienīgo īstas sievišķības izpausmi, un uzskatīt, ka apmatojums uz sievietes galvas būtu tikpat nesievišķīgs kā bārda. Vainainas vecā māte bija atstājusi augam sirmo matu kušķus uz sažuvušā paura un tāpēc, gluži kā neskuvies vīrietis, atstāja pagrimuma un nekaunības iespaidu. Viņa atbalstījās uz diviem gariem spieķiem un izturējās klusu, ļaujot runāt Vainainam. Bet, dēlam runājot, viņas klusēšana šķīla dzirksteles, viņa bija pilna patvaļīga dzīvības spēka, no kā viņas dēls nebija mantojis nenieka. Abi patiesībā bija Uraka un Laskaro, bet par to es uzzināju tikai vēlāk.

Viņi bija atvilkušies uz manu māju, šķiet, pavisam miermīlīgās darīšanās. Vanjangerri, viņa tēvs man stāstīja, vairs nevarot sakošļāt kukurūzu, un viņi esot nabadzīgi cilvēki, viņiem neesot ne drusciņas miltu un arī nevienas govs, ko slaukt. Vai es, līdz Vanjangerri lieta būšot novesta līdz galam, neļautu viņam dabūt mazliet piena no savām govīm? Viņi nezinot, kā uzturēt bērnu pie dzīvības līdz brīdim, kad viņam piekritīšot atlīdzība, citādi taču būšot liels zaudējums. Farahs bija devies uz Nairobi, lai nokārtotu kādu no savām privātajām somāliešu tiesas lietām, un viņa prombūtnē es piekritu un atļāvu Vanjangerri katru dienu saņemt pudeli piena no manām govīm. Kad paziņoju par to saviem ļaudīm, tie kļuva ļoti īgni un nikni.

Pagāja divas vai varbūt trīs nedēļas, un kādu vakaru pie manis atnāca Kaninu. Pavisam pēkšņi viņš stāvēja istabā, kad pēc vakariņām es sēdēju un lasīju pie kamīna uguns. Iezemieši savas sarunas vienmēr gribēja noturēt ārpus mājas, un no veida, kādā Kaninu ienāca iekšā un aizvēra aiz sevis durvis, es biju sagatavojusies izdzirdēt pārsteidzošu paziņojumu. Bet man par pārsteigumu vecais Kaninu bija mēms. Viņa veiklā, medaini saldā mēle bija tik beigta, it kā būtu nogriezta, un istaba ar Kaninu tajā bija tikpat klusa kā pirms viņa ierašanās. Lielais, vecais kikujs izskatījās stipri slims. Viņš smagi atbalstījās uz spieķa, un radās iespaids, ka apmetnī nav ķermeņa. Acis bija nespodras un blāvas, un visu laiku, kamēr viņš atradās istabā, viņš ar mēli mitrināja sausās lūpas.

Kad viņš beidzot sāka runāt, tas bija tikai tādēļ, lai lēni un nospiesti pateiktu, ka izredzes viņam ir drūmas. Mazliet vēlāk viņš tai pašā neskaidrā veidā piebilda, it kā tam nebūtu nekādas nozīmes, ka ir samaksājis Vainainam ar desmit aitām. Un tagad, viņš turpināja, Vainaina gribot no viņa dabūt arī govi un teļu, un ka viņš esot nodomājis tos viņam dot. Kāpēc viņš tā darījis, es viņam jautāju, kad lietā vēl nav pasludināts spriedums? Kaninu neatbildēja, viņš pat nepaskatījās uz mani. Tovakar viņš vairs nebija nekāds liels fermas skvoters, viņš bija klaidonis, svētceļnieks, kuram nebija nevienas pastāvīgas mītnes. Garāmejot viņš bija ienācis, lai nodotu ziņojumu, un nu viņam bija jādodas prom. Nevarēju iedomāties neko citu kā to, ka viņš laikam ir ļoti slims, un pēc ilgas klusēšanas tad sacīju, ka nākamajā dienā labāk aizvedīšu viņu uz slimnīcu. To dzirdējis, viņš uzmeta man īsu un sāpīgu mirkli. Vecais izsmējējs bija kļuvis par rūgta izsmiekla objektu, vecais lapsa juta savu kāju lamatās.

Bet pirms aiziešanas viņš izdarīja kaut ko tādu, ko es neaizmirsu. Viņš pacēla roku pie sejas, it kā lai noslaucītu asaru. Tas būtu neparasti, tāpat kā svētceļnieka spieķa uzziedēšana, ka vecajam Kaninu būtu asaras lejamas, un vēl dīvaināk būtu, ka viņš tās liktu lietā. Kas bija noticis fermā, es domāju, kamēr manas domas bija kavējušās citur? Kad Kaninu bija aizgājis, es aizsūtīju pēc Faraha un jautāju par to viņam.

Dažbrīd Farahs ļoti negribīgi runāja ar mani par iezemiešu darīšanām, it kā zem viņa cieņas būtu tās izpaust un zem manējās — par tām klausīties. Beidzot viņš piekrita par tām pastāstīt, bet runādams skatījās man pāri galvai ārā pa logu zvaigznēs. Kaninu apātijas pamatā esot Vainainas vecā māte, kas esot ragana un viņu nobūrusi.

“Bet, Farah,” es sacīju, “Kaninu taču ir par vecu un gudru, lai ticētu burvestībām.” — “Nē,” Farahs novilka. “Nē, memsāhib. Es domāju, ka vecā kikujiete patiesi to pieprot.”

Vecā sieva bija teikusi Kaninu, ka viņa govis dabūšot redzēt, ka tām būtu bijis labāk, ja Kaninu jau pašā sākumā būtu ļāvis tām nonākt pie Vainainas. Nu Kaninu govis kļuva aklas, cita pēc citas. Un zem šā likteņa sitiena Kaninu sirds lēni bija salūzusi tāpat kā muskuļi un kauli cilvēkiem, kurus senās dienās pakļāva īpašai spīdzināšanai, liekot viņiem virsū arvien lielāku smagumu.

Runājot par kikuju burvestībām, Farahs izklausījās noraizējies, it kā tā būtu mutes un nagu sērga fermā — slimība, ar kuru mēs paši saslimt nevarējām, bet kura varētu iznīcināt mūsu lopus.

Tovakar es ilgi paliku nomodā, domājot par burvestību fermā. Tā no paša sākuma rādījās nepatīkama, it kā būtu uzcēlusies no veca kapa un tagad spiestu plakano degunu pret mana loga rūti. Tālāk pie upes es dzirdēju hiēnu gaudošanu un iedomājos, ka kikujiem ir pašiem savi vilkači, vecas sievas, kuras naktī pieņem hiēnu izskatu. Varbūt Vainainas māte, atņirgusi zobus, tagad rikšo gar upi. Bet pamazām es pieradu pie domas par burvestību. Tā varbūt bija dabiska un pieņemama lieta. Āfrikas naktī bija sastopams daudzkas.

Tomēr šī vecā sieva ir zemiska un alkatīga dvēsele, es suaheli valodā iedomājos. Viņa lietā savas mākslas, lai padarītu Kaninu govis aklas, liekot man uzturēt dzīvību viņas slimajā mazdēlā ar pudeli piena dienā no mana ganāmpulka.

Es domāju: šis nelaimes gadījums un viss, kas tam seko, ir aizgājis par tālu, un tā ir mana vaina. Man jāsauc pēc palīdzības, citādi ferma taisnā ceļā nonāks ļaunā sapnī, murgā. Es zinu, ko darīšu, es sūtīšu pēc Kinanjui.

No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs.

Piedalies diskusijā: