¼ Literatūra

Image

Imāds Fuāds: Desmit sērudziesmas Mīlai Mahabbai

Imāds Fuāds (Emad Fouad) dzimis 1974. gadā Ēģiptē, Nīlas deltas ciematā al Faronija. Kopš 2004. gada dzīvo Beļģijā. Visas viņa grāmatas izdotas Kairā, tajā skaitā arī pēdējā „Ar nožēlas kostu brūci” (With a bruise from a bite of remorse), kas gandrīz pilnībā sarakstīta Ģentē.

Imāds Fuāds pieder deviņdesmito gadu dumpinieku un pirmatklājēju paaudzei.

Viņa dzejā bieži izmantoti salīdzinājumi, tai raksturīga klasiskās arābu valodas un ēģiptiešu dialekta savienošana un arī smalks ilustratīvisms.

Autors nereti saskāries ar cenzūras ierobežojumiem; par to intervijā portālam Delfi Fuāds saka: „Reliģija Ēģiptes sabiedrību ietekmē vairāk nekā jebkuru citu; tā ir daļa no Ēģiptes identitātes. Tekstus cenzē ne tikai oficiālās valsts iestādes, bet arī musulmaņu brālība, arī parastais cilvēks. Tēmas, pret kuru klātbūtni ēģiptieši un arābi mākslā un dzejā iebilst visvairāk, ir sekss un erotika. Manu dzejoli necenzēja oficiālās valsts iestādes; mans izdevējs negribēja to publicēt, baidoties no musulmaņu brālības locekļiem. Bailes bija spēcīgākas par vēlmi publicēt dzejoli, kas viņam patika.”

Fuāda dzejā uzmanība ir koncentrēta uz dzīvi gan kā sociālu, gan kā fizioloģisku pārdzīvojumu.

Resursi internetā: http://www.emadfouad.com



1 – Kaunīgais lepnums

Sākšu stāstu no rindas beigām bezkomatiempunktiem bezatstatumastarpvārdiem, bez [nozīmēm, niansēm, negreznošu savus burtus, negleznošu tos musturainus, man [vienalga, kas lasīs tos, runāsim atklāti.
Tev ir divi bērni no cita vīrieša, un man divi bērni ar citu sievieti, tu savu brāļu [virtenes pašā viducī, es vecākais dēls bīļam zemniekpārim, kas bēgļugaitā no neziņas [tumsonības – un taisni neatpazīstamības tumsā! tu dažus gadus par mani vecāka, es [vecāks par tevi dažus gadus – tos, kad man dzima bērni – to pamanu acīs tev katru [reizi, kad tu velcies kamolā kā lauvene, tik tikko izvairījusies glūnošā slazda – tāda tu lec manās skavās
tava māte un mana māte – vecenes, kas gaužas par laika nievīgo promsteigu un par reimatisma sāpēm, katram mums sava ierastā izloksne un sava ielu daiļrunība..
Runāsim atklāti te gultā, kur plēšamies kā divi runči no tumšo ielu aukstuma [paglābušies, malkojam viens otra sāļās slienas, kas garšo pēc cigaretēm un vīna – [siltiem secīgiem skūpstiem svečgaismā ilgstot.
Vai nepamanīji – kad tava māte dzemdēja tevi, es liecos pār tavu vēderu un nogriezu tavu nabassaiti, pirms vēl pirmo reizi šai pasaulē atskanēja tavs kliedziens?
Vai tu mani neredzēji, kad tīrīju tavu silto galviņu no dzemdību asinsplēksnēm, kad [lobīju asinsreces tavā nozilējušā kājstarpē? Tu sacīji: es tevi neredzēju, bet jutu gan [kā tavs slaikais pirksts ar tumsnējo nagu glāsta manu kūsaino pavēderi, kā zemāk [paveras sārtas lūpas, un starp tām izaug maza asinssarkana mēle, tu nosauci to par savu apslēpto rozi:
es saucu to par kaunīgo lepnumu.

Tu mani neredzēji
bet redzēji manu tumsnējo pirkstu
un es tevi neredzēju
bet saodu tevi zem saviem palagiem
un lūkoju tavu pulsu vēnā sitamies
zem sirds – pirms vēl tā nopukst
un pirms tā jūt sāpju asmeni skaramies
un pirms dzīves traipeklis skāris to.
Tu biji starp mana tēva lūpām, kad tas sniedzās kārē pēc manas mātes, un es biju starp tavas mātes krūtīm agrāk, nekā tavs tēvs kārē sniedzās pēc viņas, un šodien mūsu delnās pumpuro ziedi, kam jānovīst, pirms tie pagūst atvērties; ejam jūgā – zem arkla smaguma liektu muguru, kāds pātago mūs, sit un sit, bet mēs nejūtam, mēs nevaidam velkam jūgu, aram vagu zemes sirdī, lai izsveļ saule tārpuļus, rāpuļus.

Runāsim atklāti;
trīs gadus laizījām mūsu miesas sāli un sulas, un mūsu asins aumaļas
neattālinādamies viens no otra un nešķirdamies
raudājām kliedzām es tevi lamāju dedzināju tev sirdi tu mani lādēji es spļāvu uz tevi un tu spļāvi uz mani, tavi abi bērni auga manā namā ar maniem abiem bērniem un es pirku viņiem dāvanas, rotaļlietas un jaunas drānas
un tu mazgāji manus bērnus un spēlējies ar tiem slapjajā zālē iemācīji tiem tavu izloksni un čukstēji lamas ausī lai aug pasauli pazīdami.


Runā ar mani atklāti
pastāsti man kādēļ es tā uz tevi kliedzu
kādēļ situ ar plaukstu tev pa pakaļu kā ķēvei kam aplikti iemaukti un rauju tevi garā [melnā pavadā, kas apmesta man ap roku
sviedri man izspiežas padusēs katrreiz kad iedomājos kā mana karstā mēle skars [tavus rožainos cičus, kuri it kā nebūtu zīdījuši tavus bērnus, bet tie it kā nemaz [nebūtu izšķīlušies tev no apaļā vēdera ar ķeizargriezienu, un es nebūtu viņus [dzemdinājis un nebūtu peldinājis un nebūtu kliedzis uz viņiem un nebūtu kniebis [viņiem un nebūtu berzis un tīrījis un nebūtu raudājis kā bērns kad tie slimoja
dzimumzīme kura tev uz kreisā pleca
un kura tumšāka nekā tā kura tev uz labā pleca
rāda man kāpnes lejup tavas dvēseles pagrabā
tava apaļā naba ved dziļi lejup tev miesā
tur uzkāršu dzīves melno atslēgu
izdzēris savu sviedru sāli
kopš māte dzemdēja mani tas krājas un krājas man kakla rievās

Sākšu stāstu no rindas beigām bezkomatiempunktiem bezatstatumastarpvārdiem, bez [nozīmēm.
Runāsim atklāti..



2 – Jautājuma zīme

Kad mirst koki
mēs nozāģējam tos un darinām no tiem dīvānus kušetes krēslus un nūjas
Kad mirst suņi
mēs metam tos upēs un gandējam ūdeni trūcīgajiem
Kad mirst poēmas
mēs tās saliekam grāmatās un pārdodam ļaudīm
Kad mirst zvirbuļi
tārpi pie tiem mielojas pirms aprij tos pīšļi
Kad mirst taureņi
gājēju kājas mīda tos
Kad mirst puķes
mēs tās izkaltējam un glabājam piemiņai
Kad mirst atmiņas
mēs tās aizmirstam
Kad mirstam mēs
mūs aprok un saka: nu jūs beidzot pie vietas
Kad mīla mirst mūsos
nezinām ko sākt –
kur to apglabāt?!


3 – Māla trauks

Katru reizi kad iepazinos ar sievieti
tā ņēma rokā manu sirdi
kā māla trauku un šūpoja to pa kreisi pa labi
viņa no visa spēka to iešūpoja kā lielu palmu
svieda tai kliedzienus dateļu kauliņus akmeņus maigus vārdus
tas viss birst zemē pārvērsdamies par putnu ligzdām, zvaniem, lūgsnām, aizbultētiem [vārtiem
birst aizšaujamie, birst šaujamloki, bultas, šķēpi, smēķi, četri pakavi, birtin birst lejā [zirgs, krīt bambusa nūjas
un manas mātes kliedziens mani dzemdējot
pirmā bērnības asins, kad pakritu tauriņu ķerdams
birst plēsējputni, medījamie putni, nomedītie putni, trāpīgie šāvēji, veci daudz [klimzuši apavi, mana vectēva suņa četru zobu rētas manā mazajā ceļgalā, krāsainas [zivis, ko ķēru savas bērnišķās ģeķības āķī
birst sausas puķes un svaigi līķi, rakstuļi, vijuļi, vijoles,birst mednieki, lido vientuļa [flauta, pamesti nestaigāti ceļi, tumši gaiteņi, sveces, psalmi, poēmas, jaunavas, dzīva miesa, neizdibināmu kundžu šalles, badīga vilka kaukas, bērna maigie pirkstiņi, [sikspārņi, birst mūra plaisas, ko rotā zirnekļu tīkli
krīt asi dunči un saindēti dunči, un drānās paslēpti naži, kas pūlas vēl miesu durt, birst [āmuri, šujamadatas, papīra lidmašīnas, cirvji, līdz galam neizsacīti aicinājumi grāmatas, savvaļas augi, akmensbluķi, klintsplaisās auguši kaktusi, smiltis, šķembas, [valodas, kreveles, Fairūzas balss, kas ik dvēseli skrāpē, mana tēva pļauka pa kreiso [vaigu un tā otra – labajam vaigam, tak to viņam nepagriezu
un vientuļš pupuķis, kurš savai ligzdai atradis vietu vistālākā tumsībā

katrreiz, kad iepazīstos ar sievieti,
viņa ņem manu sirdi un sažņaudz to tik stipri, ka dzīvība atstāj to,
tikai tev
mana sirds, kas tik līdzīga māla traukam
pati devās tev rokā


4 – Apēnoja tos mākonis

Sacīts: viņas augumu atraduši no rīta peldam upē pie paša krasta
Sacīts: naktī atņēmuši tai drēbes
Sacīts, ka viņas miesa plosīta vietās, kuras parasti acs neredz
Sacīts, ka mati tai bijuši prasmīgi sasprausti tik sīkām sprādzēm, ka acs tās neredzēja
Sacīts: desmit nagi atstājuši nepārprotamas pēdas viņas segtajās krūtīs
Sacīts: kodiena brūces bija te un te
Sacīts: nesuši viņu un sākuši taujāt ļaudis, vai kāds pazīst viņu
Sacīts: skumju un žēluma pārņemtie ļaudis teica, ka nav viņu pazinuši
Sacīts: mākonis nesējus apēnojis tiem tekot no nama uz namu
Sacīts: nekāda dvaka no viņas miesas necēlās, ne bezpajumtes suņi, ne mušas uz viņu [nemetās
Sacīts: turienes šeihs atteicies par viņu lūgt, un ļaudis atteikušies viņu apbedīt kapos
Sacīts: viņi iemetuši to atpakaļ upē iesietu maisa drānā –
piesējuši augumam smagus akmeņus
Sacīts: upe pēc dažām dienām no viņas auguma atteicās,
bet akmeņi gan nogrima ūdeņos
jā, upe viņas augumu nepieņēma
neizdibināma smarža cēlās starp viņas krūtīm un uztrauca upi
un upe viņu no rīta jums sūtīja atpakaļ


5 – Lēnprātība

Jaunkundze Mīla Mahabba dzima no divu mīlnieku skūpsta.
Viņa dzima uzreiz – līdzko abu mīlnieku slienas paspēja saplūst pirmajā skūpstā, kas zagts viesnīcas gaišajā gaitenī agri no rīta vai tumšajā kinozālē pēdējā rindā pēdējā seansā, vai zem kaila koka zariem – neizdibināma un tāla rudens raisīta, jaunkundze Mīla Mahabba vienkārši ņēma piedzima bez mātes pūlēm, bez tēva iniciatīvas, viņa auga kā stāds, tas, kurš mīlēja viņu, nejaudāja viņas augumu iegrožot, augums brieda dienu no dienas, un mīlot viņa nespēja savu niķību novaldīt, bezkaunībā viņa neatpaliek vairs no profesionālajām prostitūtām, tik paklausieties – visu mūsu priekšā šī ņemas apgalvot, ka pati ir sevi radījusi, un mums nekas neatliek – tikai lēnprātīgi šūpot galvu un dziļi ielūkoties viņas atplestos redzokļos.


6 – Viena līķauta kārta – par maz

Līķauts ap viņas augumu desmit kārtās
vienkārt, tas būtu par maz
divkārt..trejkārtām..
četrām..
pieckārt vai septiņkārt – tas par maz
desmitkārt līķauts ap viņas augumu, lai kā nākas to slēptu no pusdienas saules un [kapnešu skatiem – lai tie labāk rauga
kur nākamo ļodzīgo soli spert kapsētas pīšļos.
Šo dvēseli tīstiet kā nākas
no galvas līdz kāju pirkstiem ievīstiet viņu Ēģiptes linā
ja mēģina atraut roku tad sitiet pa viņas mazo plaukstu
pirkstu pie lūpām! ciet klusu
sakiet viņai lai nepaaugstina balsi
viņa stāv priekš guluša auguma kuru visu mūžu sev vilkusi nopakaļ
sakiet lai uzvedas pieklājīgi
lai nodurtu galvu stāv priekš šīm kājām, ko viņa nesaudzīgi rāvusi savos neceļos līdz
lai nepaceļ skatu lai nelūkojas tam acīs.

Viņai iemācījuši dievināt šīs divas acis ko vītināja bezmiegs nemiers un tā mūžīgā [rakstīšana           
nācās skūpstīt roku kura vienmēr uzraksta ko viņa teic tai priekšā – bez iebildumiem!
sakiet viņai ka tā viņu samaitāja
tik pamatīgi ka viņš brūnēja trūdēja kā apdauzīts auglis
rādiet tai viņa vēderu kuru tā badinājusi
sirdi ko viņa radinājusi un dīdījusi kā lauveni
knapinājusi akmenī lai tā neatsaucas mātes aicinājumam
lai neatmaigst no tēva acu skatiena
plūciet viņu aiz auss kā palaidņa skuķi
kad mazgāsiet viņas garās cirtas
lai uzlūko zilumus ko viņas palaidnība atstāja viņa aukstajā sirdī
raujiet viņu aiz matiem lai nodurtu galvu stāv
kamēr kliedzat tai ausīs zilumu katalogu:
vai tu redzi te zilums no pirmās pļaukas
zilums kur kniebusi vientulība
zilums kur kodušas atmiņas
zilums pēc neveikla mēģinājuma izaudzēt savas rokas par spārniem
zilums kas palicis no siltās tumsas spraucoties
un plati atverot acis oktobra saulē
zilums ko atstāja sieviete kas izrāva savu šalli un prom bija
un te lūk zilums no vīrieša desmit pirkstu tvēriena

Sakiet viņai
vienkārt būtu par maz
divkārt..trejkārtām..
četrām..
pieckārt vai septiņkārt – tas par maz
desmitkārt līķauts ap viņas augumu, lai kā nākas to slēptu no pusdienas saules


7 – Sēkla?!

Grūtākais jau nav
nest tavas nestuves, ai, Mahabba
nedz izvadīt tevi
Tas – itin kā pēdējo reizi ar tevi pastaigāties

Grūtums nav tanī smaržā, kas ceļas starp tavām krūtīm
nedz tavā sejā, kas tumst zem desmit līķauta kārtām

Nav tik grūti pacelt acis un paraudzīties vaigā tiem
kuri kopā ar mani iet tevi apglabāt
nedz pastiept roku un satvert to rokas,
kuri jūt līdzi tev

Grūt, ka nezinu, kā man stādīties priekšā
tiem, kas nākuši tevi izvadīt
Kurš no mums abiem iesēja sēklu
no kuras dzima tas otrs
Vai es radīju tevi, vai tu dzemdēji mani?
Tas ir tas grūtākais
daudz grūtāk vēl nekā nest tavas nestuves
nekā pēdējo reizi tevi pavadīt
es – tavs dēls
es – tavs tēvs
ak, Mīla Mahabba


8 – Apmazgāšanas galds

Labs ir, labie ļaudis! –
nu ko cilvēkam darīt, kad pasaka:
tava miesīgā meita ir mirusi,
viņu atraduši kailu izsviestu ielā
atpogātām drēbēm un izvarotu
bezpajumtes suņi saplosījuši viņas miesu
rokas situšas viņas vaigus
kurus tēvs skāris tik ar mīlestību!

Ko darīt viņam,
kad nākas nest viņas dārgo augumu?
Kad apsedz vienu auguma daļu, cita atkailinās
un puslokā ļaudis ap viņiem sit plaukstas
cērt kāju uz priekšu, bet otra pašaujas atpakaļ
meitene viņa rokās pārvērsta stingā līķī
bet viņas veidols tam lido priekš acīm
skraida, smej viņa priekšā –
un viņš lūko tvert to aiz kleitas vijīgās astes.

Ko viņam darīt, kad iegrūž apmazgāšanas kambarī
viņš – atbruņots  tukšajā galda izplātā auguma priekšā
cik rūpīgi nākas mazgāt melnos garos matus
šo gaišo maigo seju
šo plato pieri, kuru viņš skūpstījis daudzreiz
ar tādu svētu mīlu kā stādamies lūgšanai.

Ko viņam darīt citu, vien saļimt
galvu starp delnām – ak, pazemo doma: tu zaudētājs!
viņš mēģina acis aizmiegt
un tālumā ieraudzīt viņu
maziņu maliņu sārtas nupat dzimušas miesas
kad viņš ceļ to trīcošās delnās.

Kad visu nakti viņš sēdēja turēdams viņas mazās roķeles mitras no viņa sāļajām [asarām
kad viņš kliedza uz to lai tā mācītos pareizu šķirt no aplama
kad skūpstīja viņu, kad rājās ar viņu, kad dziedēja viņu slimu, kad peldināja, kad [sapina matus, kad atpina vaļā bizi, kad slēpa viņu no ļaužu acīm,
kad viņa zieds viņam azotē, sava burvju nektāra neviļus.

Ko viņam darīt, ak, labie ļaudis
ieslēgtam te ar mirušu sievieti, kuru viņš visu tās mūžu nesis un nesis
lai neaptraipās tai kājas ar ceļa dubļiem?!


9 – Plūkšanās

Neviena no tām, kas te gāja garām
pa īstam neieraudzīja tevi
viņas visas plijās caur aizkariem
lauzās caur plīvuriem, sejsegiem
aizvērtām rūtīm un aizlaidnēm kas otrādi vērš
visas tecēja garām
tev rimušai tajās cisās
negramstījušas tavu ādu
nenoģērbušas tev ēnu kas plandījās melna kā atraitnes drānas
nenodīrājušas tavu patieso dvēseli saviem patiesiem nagiem.
Neiznāca šīm patiesajām sievietēm
ne izķīvēt tevi
ne iemest sejā tev visu kas acīm un ausīm palicis slēpts
kas aptraipa godu
es neatradu nevienu starp viņām
kurai ar tavu lepnumu būtu izdevies uzslaucīt grīdu
kas būtu plēsusi tavu miesu ar naidu un nagiem
vai zobiem saārdījusi tavu labo slavu
izplūkusi tev matus ar saknēm.
Īstu mauku es meklēju atrast starp viņām
kas būtu tev sarīkojusi traci ielas vidū
grābtu tevi un jātu kā īstena bāba
rautu nost tavus lindrakus atsegtu tavu kājstarpi
paceltu tavas baltās paslavas cilvēku priekšā kā atņemtu karogu.

Neviena kas vilkās te garām
nepazina tevi pa īstam, Mahabba.


10 – It kā viņš taisītos aicināt

.. un manus pusaudža gadus raugu iekožam manai bērnībai, kura trūkusies bēg kā [bērns slēpties starp manām kājām
.. un manu labo roku raugu aizmirstu kapos uz marmora plāksnes
.. un raugu manas kājas no manis bēgam nopakaļ slāpstošam gājējam, apsteidzam viņu un skrējienu turpinām
.. un raugu manu poēmu rindas izvazātas pa citu poēmām bez īsta iemesla
.. un raugu manu kapu tur ēnā tur tālumā, bez kociņa un bez ziediem
.. un raugu sevi pašu stāvam it kā taisītos kādu aicināt
.. un raugu viņus stāvam tur tālumā drēbes tiem putekļos bārdas tiem putekļos
.. un ieraugu manus abus dēlus nēsājam manas smagās kaplaidas zaļoksnos plecos
.. un raugu aiz logu rūtīm pilsētas sievas pavadām mani ar rūgtām pārmetuma asarām
.. un raugu viņas šalli plīvojam gaisā viņai ejot aiz ļaužu mugurām
   spieķī atspiežoties
   un klaudzinot ar to zemi
   tik sparīgi it kā viņa man grasītos uzbrēkt
      ______________________________

... un pasakiet viņai
    ka viņas pirmais dēls t.i. es
    iedams vilka sev nopakaļ
    veselu virkni dzejnieku izrautām mēlēm
    nocirstiem pirkstiem
    nesot savu karogu Ugunī

... un teikuši manai mātei
    paties, manu līķi jūs atradāt rasainā rītā
    uz kādas nezināmas sievietes kapa
    un vesels gāju kāsis neveiksmīgāko mīlnieku
    man pēdās aiz cita cits
    no mērķa..
    .. uz mērķi. 


Kapakmens uzraksts

Nav lielākas vientulības
šajā pasaulē
kā tai kapā
kuru apciemot nenāk neviens

 

No arābu valodas atdzejojuši Uldis Bērziņš un Salāhs Šarīfs.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Meitene ar suni!  

    2009. gada 14. septembrī, plkst. 11:37

    Šī dzejnieka uzstāšanos metaKafe būtu derējis ierakstīt un pievienot te...

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Kad  man jautā, vai es esmu gājis kinoskolā, es atbildu – nē, es esmu gājis uz kino.

    Quotes_down
    Kventins Tarantino

Iesakām

  • Image

    2014. gada 4. augustā, plkst. 1:08

    Pauls Bankovskis: Cūku būšana (5)

    Šo pārdomu pamatā, protams, ir diendienā dzirdamās ziņas par Āfrikas cūku mēra izplatīšanos un tā apturēšanai darīto vai nedarīto.

  • Image

    2014. gada 2. aprīlī, plkst. 7:04

    Alehandro Lopess Andrada: Par dzejnieku piedzimst

    Mēs izmantojām izdevību, lai parunātu ar spāņu dzejnieku Alehandro Lopesu Andradu par spāņu dzejas likteņiem, dzejnieka sūtību un to, kā atšķirt labu dzejoli no slikta.

  • Image

    2014. gada 20. augustā, plkst. 7:08

    Anna Auziņa: Šagāls un citi Liepājas muzejā

    Tālākajā no muzeja zālēm, kurās bija izstādīts Šagāls, uz paklāja atradās kāda kompozīcija – klusā daba, kas sastāvēja no austrumnieciskiem spilventiņiem un paplātes ar butaforiskiem augļiem.

  • Image

    2012. gada 26. aprīlī, plkst. 8:04

    Juris Alunāns: Latviešu valoda (5)

    No visām šīm runām mēs redzam, ka tie iemesli, ka latviešu valoda drīzi jo drīzi beigsies, ir tik tukšas grabēšanas. Zināms, mūžīgi arī latviešu valoda vis nedzīvos, bet tāpēc vis nevar teikt, ka tā drīzi jo drīzi izmirs.

  • Image

    2014. gada 8. augustā, plkst. 6:08

    Elvīra Bloma: Sieviete parastā (5)

    Es sieviete parastā, man jādzer, tikai kur dabūt naudu, lūk, redzat, kā maza alga glābj manas aknas, lūk, redzat, es ēdu tikai saknes, lūk, redzat, sieviete parastā nevar cigaretes atļauties, viņa reibst un pārtiek no gaisa.

  • Image

    2014. gada 11. jūlijā, plkst. 6:07

    Raimonds Jaks: Pasaka par Gastonu un Vijolīti

    Mēslu bija vairāk, kā vajag. Katru dienu tie krājās no jauna un bija jāved tālāk no mājām. Jau no kūts uzbūvēšanas laikiem tos dzina, kā šīs jomas profesionāļi sauc mēslu izvešanu, uz pļavu aiz aploka.

  • Image

    2014. gada 19. maijā, plkst. 6:05

    Dāvids Zalāns: Par lietām, kas būtiski ietekmē kultūras attīstību. Arī Latvijā (1)

    Vēlos izteikt cerību, ka Latvijā kādreiz pienāks arī citādāks laiks. Laiks, kad dzejnieces varēs rakstīt dzeju, nevis iesniegumus valsts iestādēm, lai tās beidzot darītu savu darbu.

  • Image

    2014. gada 15. janvārī, plkst. 8:01

    Rūdolfs Mings: Kā var būt kino bez kinolentes? (5)

    Intervijā jaunais režisors stāsta par to, kas viņam šķiet vissvarīgākais mākslā, ko viņš grib pateikt ar saviem darbiem, kā arī atklāj, kāpēc mūsdienās drīkst radīt tikai labas kinofilmas.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv