Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (2)
Gintars Grajausks: Dzejoļi
1. septembrī, plkst. 10:09
Gintars Grajausks (Gintaras Grajauskas) – viens no šī gada Dzejas dienu viesiem, ir rakstnieks un mūziķis, dzimis 1966.gadā Marijampolē, Lietuvā. No 1994.gada viņš strādā laikrakstā Klaipeda un no 1996.gada vada tā ikmēneša literāro pielikumu Gintaro lasai. Pirmais dzejoļu krājums Tatuiruote (Tetovējums) iznāca 1993.gadā, savukārt 1999.gadā krājums Kauline dudele (Kaula pīpe) ieguva vairākas godalgas un ir tulkots vācu, zviedru un poļu valodā. 2003.gadā Gintaram Grajauskam piešķirta Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrijas godalga.
Dzejnieks sestdien, 5. septembrī 19:00 uzstāsies Meta-Kafe.
¼ Satori
Elektriskā kartupeļu rīve
nav diez cik vajadzīga sūtot
elektronisko pastu vai
klonējot šūnu
kā gan tai sacensties
ar datoriem televizoriem
telefoniem automātiskām veļas mašīnām
tā nemaz neapjēdz ka pasaule
mainījusies tā negrib dzirdēt par to
neko
dūc un viss: būtībā sastāv tikai
no dzinēja
visai negudrs radījums
bet darbojas nekurnot
līdz pat galam
neprašņājot žēli:
vai, izslēdzot mani, jūs esat pārliecināti, ka
tiešām gribat mani izslēgt? ja tā – nospiediet „jā”
Homewood Suites, Room 741
cienītie
esiet tik laipni
sarunāsim
ja dvielis karājas
tas nozīmē „es to
vēl lietošu”
ja dvielis
uz grīdas tas nozīmē
„lūdzu nomainīt”
ja dvielis man
ap gurniem tas
nozīmē „vakar tēloju
krustā sisto”
ja dvielis man
uz galvas tas
nozīmē „šodien neko
negribu redzēt”
vai: „vakar
baigi salietojos”
ja dvielis
sasiets mezglā
tas nozīmē „vakar
nositu simtu
ar vienu sitienu”
ja dvielis karājas
uz lampas tas nozīmē
„ar visiem jautājumiem
lūdzu griezties
pie dvieļa”
ja dvielis guļ
uz grīdas un es guļu
ietinies dvielī
tas nozīmē „paldies, man
jau pietiek. izmazgājiet
mani un izžāvējiet”
* * *
ceļu barikādi
sev apkārt
piestumju kumodi, gultu
nogāžu ledusskapi
viņi atsūta sarunu vedēju
picu pārdevēju
pretoties ir bezjēdzīgi, viņš saka
pretoties ir bezjēdzīgi, es piekrītu
viņš aiziet kā uzvarētājs
atstājot picu ar krabjiem
atnāk pastnieks: lūdzu, jums
ierakstīta vēstule, parakstieties
parakstos, abi pasmaidām
pretoties ir bezjēdzīgi, saka vēstule
nespirinos, rātni piekrītu:
nav ne mazāko izredžu
tad atnāk mormonis – vai tu zini
Dieva plānu, jautā mormonis
zinu, pretoties ir bezjēdzīgi
es saku, mormonis murminādams aizslāj
uzlaboju barikādi: aizbāžu spraugas
ar vecām avīzēm un košļājamo gumiju
zvana pie durvīm, un vēlreiz
aiz durvīm picu pārdevējs
mormonis un pastnieks
kas atkal, es jautāju
jums bija taisnība, viņi saka, pretoties
ir bezjēdzīgi, un nav ne mazāko izredžu
tāpēc esam vienā
barikāžu pusē
Mākslinieka sieva
vai lasīji, ko tas mākslas zinātnieks
raksta: „mākslinieka radīto lietu
praktiskā nepielietojamība
ir to pretošanās”
nekā nebija, mākslinieka pretošanās
ir viņa paša praktiskā
nepielietojamība
patiešām nekāda labuma, kauč vai
apraudies, nekur neder, vienmēr
par lielu vai par mazu
arvien vairāk pretojas varbūt tikai
tas nez no kurienes atklīdušais
baisais suvenīrs: plastmasas ērglis
uz plastmasas akmens
(turklāt ar uzrakstu „kislovodsk”!)
stāv, nogrūsts kaktā, tikai vietu
aizņem, bet reizēm tā nokaitina,
šķiet, kā triekšu pret sienu, tā
spārni nolidos
tomēr neceļas roka, it kā žēl
nevar saprast, kā žēl, bet ir
saku, kad manējais nomirs,
tad ielikšu līdzi zārkā,
lai priecājas
abi divi.
Nemirstīgais
panteonā viņu nemīl,
visi vairās – miegains, sakrities,
iekaisušām acīm, un no mutes
nelāgi dvako
bet agri no rīta,
pēc senas dievu ieražas
nolaidies pie mirstīgajiem,
viņš dara savu:
iejucis pūlī, smaida,
skatās apkārt, osta smago gaisu,
dažreiz no prieka pat
iepīkstas
starp visiem tiem snaudulīgiem,
nīkulīgiem, pelēkiem ģīmjiem,
vienīgais patiešām vismaz
kaut cik dievišķs
viņš vairs neprasa upurus sev
par godu, viņu grūsta ar elkoņiem,
anonīmu kā visi
alkoholiķi
bet savu vārdu un pienākumu viņš
atceras skaidri: Dionīss,
sabiedriskā transporta dievs.
Sīmanis Stabinieks[1]
augstsprieguma līnijā: sēž vienā mierā,
kāja pār kāju, san vien
visapkārt, mati stāvus, 10 000
voltu zem pakaļas, bet viņš sēž, muļķis,
grāmatiņas, lai, lasa
Iekšpuse – žaketes labākā puse
agrāk dzīvoju pats sev,
ietiepīgi: kritu un
cēlos, kritu un cēlos
tagad dzīvoju citādi,
kā visi ar visiem: krītu
un ceļos, krītu un ceļos
vairāk it kā nekā
tiesa, vēl – izdomāju,
ko pateikšu mirstot
mirstot noteikti pateikšu:
paldies, bija patīkami
No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs
[1] Sīmanis Stabinieks – apspēlē pirmējo Sīmani Stabinieku (jeb Stilītu; no gr. stylitēs < stylos – stabs), 5. gs. Sīrijas kristiešu svēto, askētu, kas ilgus gadus nodzīvojis uz niecīgas platformas augsta staba galā. – (Atdz. piez.)