Ieva Līne: Nataša Mosterte: Raganu sezona (4)
2009. gada 27. jūlijā, plkst. 16:07
Rubrika: Citu idejas
Rīga: Dienas Grāmata, 2009. Tulkojusi Lilija Beļakova
Natašas Mostertes grāmata „Raganu sezona” tiek reklamēta kā „gotisks trilleris”, un šis jēdziens mani ienteresēja, lai izvēlētos grāmatu lasīšanai. Jāsaka, ka tas patiešām ir mūsdienīgs gotisks trilleris, un, manuprāt, ietver visu, ko var no šāda žanra grāmatas vēlēties – drūmu, noslēpumainu māju, cilvēkus, kas nav tādi kā visi, mistiskus notikumus, vainīgā meklēšanu, mazliet baismas, mazliet klišeju.
No sākuma tekstu lasīt ir pagrūti, tas ir saraustīts, it kā mēģinot iepazīstināt lasītāju ar gaidāmajiem notikumiem un situāciju, bet tajā pašā laikā mazliet kacinot: „Pagaidi, pagaidi, to es tagad nestāstīšu līdz galam, labāk pastāstīšu vēl par šo to citu..” Tomēr nezaudējot dūšu un izlasot pirmās apmēram 70 lapaspuses, sižets savijas loģiskā kārtībā un sāk kļūt patiešām interesants!
Galvenais varonis ir mūsdienu Londonā dzīvojš jauns vīrietis – Gabriēls, kurš nodarbojas ar informācijas zagšanu. Viņam piemīt arī neparastas spējas – lasīt citu cilvēku domas. Tieši šo spēju dēļ Gabriēlam lūdz sameklēt bezvēsts pazudušu jaunieti. Meklējumi ātri vien aizved līdz kādai savādai mājai Londonā un tās sievišķīgi apburošajām iemītniecēm – divām māsām. Un lūk, Gabriēls jau ir personīgi ieinteresēts izmeklēšanā. Kas notiks tālāk? Manā gadījumā tas tika uzzināts ātri vien, jo grāmata izlasīta pāris vakaru laikā. Pēkšņi to ir grūti nolikt malā un pievērsties parastai ikdienas dzīvei.
Vismaz man arī pēc izlasīšanas palika „pēcgaršas” sajūta. Grāmatā uzdotā mīkla ir atrisināta, otreiz to lasīt nebūtu interesanti. Varoņi izpildījuši katrs savu uzdevumu, un godīgi sakot, to raksturi nav nedz tādi, kuros varētu iemīlēties, nedz arī ar tiem identificēties. Bet vēl arvien ir interesanti domāt par romānā minētajām vēsturiskajām personām un faktiem. Vai tiešām tā ir taisnība? Ir dzirdēts gan par Džordāno Bruno, gan par Džonu Dī, bet ko tad īsti viņi darīja, un par ko tad īsti viens no viņiem sadedzināts kā ķeceris? Vai tiešām viņi atklājuši tos noslēpumus, par ko lielākais vairums mūsdienu cilvēku pat nenojauš, un par kuriem nu kāda sieviete sarakstījusi aizraujošu izmeklēšanas romānu? Vai kas tāds ir iespējams? Tāds „Da Vinči koda” sindroms...
Grāmatu noteikti ieteikšu izlasīt draudzenei un māsai, bet diez vai – vīram vai brālim. Ļoti laba izklaide un izlaušanās no ikdienas, - iespēja piedzīvot kaut ko savādāku, kaut ko mistisku, viegli uztveramā veidā.
Ieteikšu arī apmaklēt autores mājaslapu pirms grāmatas lasīšanas, nevis pēc, jo tā var palīdzēt vizualizēt kaut vai pieminētos alķīmiķu simbolus. Interneta adrese ir pavisam neuzkrītoši pieminēta grāmatas beigās starp autores piezīmēm.
Miss Doherty 23.08.09 23:29
man šo grāmatu uzdāvināja, tā nu izlasīju. interesanti? jā. bet es citiem neieteiktu lasīt. nav no tāda veida grāmatām, manuprāt.
Morale 24.08.09 14:12
Kas zin, varbūt tas bija tulkojums, kas man nepatika - it kā ideja labi izvēršama, tikai kaut kā uz beigām visa interese noplaka dēļ banālā izpildījuma. Un es arī citiem neieteiktu, turklāt pa ilgiem laikiem grāmata, kuru saprotu, ka nav vērts turēt savā grāmatu plauktā.
Mangusts 23.09.09 23:16
Nekādas dzīles negaidīju, laikam tāpēc nevīlos. Kā izklaidei ne vainas, lai gan sižets varēja būt mazāk iepriekšparedzams. Tas bojāja savdabīgo detektīvintrigu. Tāpat kā galvenais personāžs - tāds mūsu laika varonis, tomēr pārāk šablonisks.