Ingrīda Vīnamē: Edvarts Virza. Straumēni (0)
2009. gada 6. jūlijā, plkst. 14:07
Rubrika: Citu idejas
Rīga: Liesma,1990. - 235 lpp.
Zilās govs elpa
Edvarta Virzas 1933. gadagaita latviešu laukos šodien uzar tēlu vagu kādai īsākai apcerei par sākumu, mērķi un gudrību.
Ticības stabs stāv tieši tur, kur mūsu klasika – kur mūžīgi atgriežas (ap)maldījies. Pa to ceļas cerības. Nekādu iespēju – tikai viena svece, ko nest raganai. Ir tikai burvji, jo esamība ir burvība. Tā ir atsvešināta un apgūta zināšana, kuras cēloņi un sākums mums ir pazuduši. Gara liesmas kā tautasdziesmas nedod nojēgu par bezdibeni aiz tām, fiziku, metafiziku, bezgalību. Sākums, kuru meklējam, izrādās tā vienīgā vārpa lauka vidū, kas sakustas tālajos pļaujas cirtienos. Vai tā ir iespēja, vai vadonis? Tas ir tas vadonis, kurš nosirmos acumirklī. Bet ne liels vadonis, kurš griež tautu, aptin to ar savām domām, tur kopā, lai tā neizklīst kā vēja dzīta migla. Viņš ir mērķis. Caur viņu uzsūtītā pārticība, kas jau Straumēnu zosīm atņēma brīvību. Un mērķis ir izpratne, kas ļauj neizprast jeb nesatricināt savus pamatus. Burvji un raganas pinas svešās domās, apbrīno un izlieto tās savā labā kā Dieva iestādījumus.
Nesamaitāt iebrienot ļauj tuvība, nevis dievbijība. Dievišķie – nemainīgā kārtībā iejūgtie. Tieši cilvēka domātās domas virzās uz pilnīgu kārtību, nojūdzas tajā. Tām sagraujot savu neglābjamo kārtību, tā sāk atdzimt. Te ir sākums, krustceles. Ir iespēja izvēlēties patīkamas briesmas kādā kolektīvā identitātē, kas nodrošina mūžīgu dzīvi. Var neaiziet bojā, pārvēršoties tekošās smiltīs, atsakoties no sevis radītā vietas, nosaukuma un līdzības, tam pīšļos sakrītot. Ir iespēja ieslēgties savā klusumā un būt kā vienam pašam pasaulē, jo arī nesajauktā dažādība ir mūžīga.
Atšķirtie gara ceļinieki ļaudīm iet bojā – attālinās. It kā pagrimstot, viņi patiesībā ieiet pavisam jaunos apvāršņos, kas šķiet sapnis, nevis mērķis. Viņu apziņā ienāk kaut kas neierobežots. "Izkliedēto lielumu saspiest mazumā, bet ar visām lieluma īpašībām – ir cilvēcisko pūļu galamērķis." [lpp.23] Izteikt vārdā. Atsvabināt apslēpto gaismu. Pacelt rastās domas pēdējā skaidrībā: tīrīt, skalot un skaidrot. Tā ir māksla – tas ir galamērķis.
Tīrais zelts, vispilnīgākā doma ir nespēcīgāka par apiņa stīgu. Pastāvīga, sīksta tā iet ļaudīs caur gudrību. Latviešu cilvēka gudrību dod pasakas. Sapņi satek no nezināmām aizsaulēm cilvēka prātā, atstādami gaisā pēdas kā zilu govi Ziemsvētku debesīs. Gudrība ir zvaigžņu skaidrā gaisma, zilās govs tesmeņa zeltains piens. Zilās govs elpa, pastāvīga un mēnessērdzīga, ir jūra, ko ikviens nesam sevī.
Nedekonstruētie "Straumēni" apauga baltām sūnām un izskatījās jau pērnvasar kā aiz bailēm nosirmojuši, līdzīgi tam lielajam sapuvušajam krustam, ko zemgalieši uzstādīja purvā ļaunu garu aizbaidīšanai.
