Santa Skujiņa: Uldis Bērziņš. Saruna ar Pastnieku (10)
2009. gada 10. jūnijā, plkst. 13:06
Rubrika: Citu idejas
Neputns, 2009
Iesākumā atļaušos izteikt apgalvojumu, ka krājuma noformējums vizuāli atgādina mobila telefona lietošanas instrukciju – vienkāršs, balts vāks, kurā līdzīgi kā jau minētajā bukletā lieliem burtiem izcelts visbūtiskākais – firmas zīme jeb autora vārds.
Lieku reizi pieminēšu, ka Ulža Bērziņa dzejas izprašanas priekšnosacījums ir vēstures un kultūras procesu izpratne. Šis priekšnosacījums autora dzeju attālina no vidusmēra dzejas lasītāja – lai arī tās izprašanai vidējo izglītību apguvušam lasītājam nevajadzētu sagādāt grūtības, tā nelīdzinās sentimentālajai vai ciniski sentimentālajai lirikai, ko dažādas kvalitātes izpildījumā rada vairums mūsdienu latviešu dzejnieku. Uldis Bērziņš savām sapņu ainām un vēstures kopsakarību pārdomām izmanto izteiksmes formu, kurā vissvētāko patiesību bieži vien pauž robusta sarunvaloda, kurā vienlaikus sadzīvo visdažādāko novadu valodu īpatnības. Tā ir dzejas valoda, kurā viss materiālais ir līdz bērnišķīgai vienkāršībai atkailināts un viss aplamais izcelts un izzobots.
Šajā krājumā autora tematikas lokā, kas līdz šim galvenokārt aptvēra vēstures procesus un personības, gluži nemanāmi iezagušies reliģiskie motīvi, spēcīga paša mirstības apziņa, kā arī izteikti biogrāfiski dzejoļi. Autors, balansējot uz narcisma robežas, krājumā atļaujas rakstīt arī par sevi. Līdz ar ierasto vēsturiski politisko tematiku, kā arī Bībeles Vecās Derības un Korāna ainām, ko autors izklāsta ar viņam vien raksturīgo sulīgo sarunvalodas izteiksmi, kas akcentē cilvēcisko pārstāstītajā sižetā, krājumā sastopami arī dzejoļi, kuros autors atļaujas būt neierasti personisks. Tomēr arī šajā personiskumā Uldis Bērziņš saglabā sev tik ļoti raksturīgo raupjumu. Melanholiskas noskaņās autora dzejā spēj iezagties vienīgi, rakstot par savas paaudzes vai vēlāko paaudžu zudušo daļu, kuru veido „...sadegušie puiši, pakārušās meitenes, tās runātnepratējas, tie – nepateikušiem, tie aizietmācētāji, izesmes izrautie...” (44.lpp.).
Šajā krājumā Ulža Bērziņa liriskais „es” vienlaikus sauc „...es gribu izlauzties pie Tevis, Kungs...” (2. lpp.) un atzīst, ka „Man tīk ēst treknu, stipru dzert, man patīk sievietes.” (62. lpp.) – tā ir milzīga garīgā un fiziskā dzīvotgriba, kas līdz ar putna lidojuma perspektīvu uz vēstures un kultūras procesiem, kā arī skanīgu, sulīgu sarunvalodu veido to, ko pazīstam kā Ulža Bērziņa dzeju un atzīstam tajā par labu esam. Uldis Bērziņš ar šo krājumu pierāda, ka par spīti savam dzimšanas gadam nav ne vecs, ne iesūnojis, un savā izteiksmē šķiet dzīvīgāks un drosmīgāks par dažu labu visjaunākās paaudzes rakstošo.
paula 10.06.09 14:28
Moži uzrakstīts, un pat jauki, ka jūtams arī, cik jauneklīgi. Man, piemēram, Bērziņš nekad nav licies kaut kādā "vecumā", tāpat kā stihijām nav vecuma :)
inge 10.06.09 23:03
Tiešām saka "Ulža"? Es visu laiku domāju, ka ir "Ulda".
12.06.09 9:05
Par to vēl valodnieki strīdās - Ulda vai Ulža, Valda vai Valža, Alda vai Alža, Gata vai Gaša, šprotu vai šprošu.
Par recenziju. Drusku gan varēja paskaidrot: "Tā ir dzejas valoda, kurā viss materiālais ir līdz bērnišķīgai vienkāršībai atkailināts un viss aplamais izcelts un izzobots". Tieši kas ir tas aplamais?