Inga Kupča: Viktors Igo. Nožēlojamie (9)

2009. gada 29. maijā, plkst. 17:05

Rubrika: Citu idejas
Latvijas Valsts Izdevniecība, 1960. 2 sējumos

Image

Šo „recenziju” rakstot, es necentīšos analizēt Viktora Igo „Nožēlojamos”, es necentīšos kritizēt vai vērtēt. Es vienkārši pastāstīšu par šo romānu, un maniem iemesliem, kāpēc šis divsējumu „bluķis” tika izlasīts vienā nedēļā un jau pēc dienas no jauna ņemts rokās.

Šis romāns ir rakstīts par kāda katordznieka Žana Valžana dzīvi. Žans pēc ieslodzījuma izciešanas piedzīvo citu – sabiedrības ieslodzījumu. Kaut arī savu daļu sabiedrībai viņš ir samaksājis, pat, būdams godīgs cilvēks, viņš gūst negatīvu attieksmi tieši savas dzeltenās katordznieka pases un veco kļūdu dēļ. Šis ārēji tik drosmīgais un cietais cilvēks cieš no mīlestības trūkuma, līdz iegūst to ar kādas mazas meitenes mīlestību, kļūstot tai par tēvu.  Tomēr tā vien šķiet, ka vecie grēki Žanu nekad neatstās, un viņam visu mūžu nāksies maksāt un slēpties.

Viktors Igo, rakstot šo romānu, ir ļoti pacenties, ieguldot lielas pūles personāžu un vides attēlošanai. Iezīmējot tā laika Franciju, Igo ir runājis par Lielo Franču revolūciju, aprakstījis Napoleona kaujas un pētījis Parīzi (un arī tās kanalizācijas sistēmu jeb kloāku, kuras aprakstīja pat desmit lapaspušu garumā). Viņš ir sarakstījis kāda laika hronikas, kurās Žans Valžans ļoti labi iederas. Caur dialogiem, caur rīcībām un savstarpējām attiecībām, Viktors Igo runā par fundamentālām ētikas problēmām, spriež par baznīcu un buržuā. Bet galvenokārt tas tāpat ir stāsts par cilvēkiem. Ne velti „Nožēlojamiem” ir dots tieši tāds nosaukums – tas ir romāns par paaudzi, par sabiedrības slāni, kādu cilvēku grupu, kuri satiekas, šķiras, lai atkal satiktos. Tā ir kā mozaīka, kuru autors liek pusotra tūkstoša lapaspušu garumā. Neviena detaļa nepaliek neievērota, katram varonim ir nozīme, katram vārdam, katrai darbībai. Galu galā lasot nevar atrauties, lasot atkārtoti vienmēr var atrast jaunu, vēl neievērotu detaļu.

Neviļus tu sajuties, ka esi tur, Parīzē, bēgot pa šaurām ielām, dzēšot ārā laternas un mūkot no patruļas. Tu esi tur, starp palaistuvēm, krāpniekiem, izspiedējiem un katordzniekiem. Bet tu arī esi tur, mīlestībā, notikumu virpuļos, uzticībā un draudzībā. Un neviļus tu sāc domāt, kāpēc tas ir noticis tieši ar viņiem? Kāpēc sabiedrība ir tāda? Un tu jūti līdzi. Tu jūti līdzi zaglim, kas nozaga maizi, lai pabarotu savas māsas un brāļus, tu jūti līdzi mātei, kas pārdeva savu tikumu (un arī priekšējos zobus), lai pabarotu savu meitu, tu jūti līdzi krāpnieku ģimenei, kuri izspiež naudu no bagātajiem, jo dzīve viņus nav iemācījusi labāk... tad tu līdzpārdzīvo un galvenokārt iemācies mīlēt savu tuvāko, lai arī viņš būtu melis, krāpnieks vai zaglis. Jo tu nekad nevari zināt...



Pēdējie komentāri:
  • inge 29.05.09 18:54

    Ak, jā, jau ka tikko aizsūtīju, sapratu, ka "Nožēlojamiem" vietā 3. paragrāfā ir jābūt "Nožēlojamajiem". Sorry for the inconvenience.

  • toms 31.05.09 3:42

    es tā rī nesapratu- kapēc?

  • inge 31.05.09 15:44

    Kāpēc ko?


Piedalies diskusijā:
Komentāru forma

Dienas citāts

    "Literatūras noriets iezīmē nācijas norietu."

    Johans Volfgangs fon Gēte


Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem