Sarunas

Viņiem tā ir traģēdija. Ar mākslinieci Kristīni Alksni sarunājas Anda Kļaviņa.

Kristīne Alksne. Foto no mākslinieces personīgā arhīva.

 

Kristīne Alksne ir māksliniece, kura desmit gadus dzīvo Milānā. Mākslas izglītību viņa ieguvusi Itālijā, un pa šo laiku viņas darbi bijuši skatāmi daudzviet Itālijā, kā arī citviet Eiropā un ASV, bet tikai tagad sarīkojusi personālizstādi Rīgā. Izstāde Roaming Around II ar Kristīnes kolāžām un instalācijām līdz 31.maijam apskatāma izstāžu vietā Ēdnīca Andrejsalā. Mūsu saruna ir par Kristīnes dzīvi un mākslu teritorijā, kuru var dēvēt par zemi, kura nevienam nepieder jeb Terrain Vague.

 

Tev ir bijušas izstādes visā Itālijā.

Jā, sākot ar Komo, beidzot ar Palermo. Itāliju zinu diezgan labi. Sicīlijā vien esmu bijusi piecas reizes, esmu ar mašīnu apbraukusi apkārt visai Itālijai. Mūziķim Džuzepem Jelazi, kurš manai Rīgas izstādei veidojis mūziku, pieder lauku māja mazā vulkāniskā saliņā pie Sicīlijas krastiem. Esam tur veidojuši radošās sesijas. No manas istabas loga pavērās skats uz milzīgu vulkānu.

Caur manu itāļu draugu radiniekiem ir iespēja piekļūt fantastiskām Itālijas vietām. Šovasar man Itālijā gan neviena izstāde nenotiek, esmu aicināta uz radošo darbnīcu Krētā.

 

Sanāk, ka tavas darbības areāls pamatā ir Vidusjūra.

Jā. Kad lasu par iespēju pieteikties radošajai darbnīcai Somijā, uz turieni sevišķi neraujos... Man ir sajūta, ka reģionu, kas ir vienos grādos ar Rīgu un augstāk, es zinu. Es pati esmu dzimusi šajā mentalitātē. Labāk izvēlos dienvidus, jo tie ir atšķirīgi.

 

Pa šiem gadiem neesi Itālijas vidē adaptējusies tik ļoti, lai sevi uzskatītu par vietējo un uz Ziemeļeiropu brauktu nostalģijas vadīta?

Nē, es tur nekad sevi neuzskatīšu par vietējo. Viņi visi ir pilnīgi citādi: itāļi, franči, grieķi, horvāti... Lai gan pēdējie jau ir tuvāki mums. Tas ir interesanti, ka Vācija Itālijai ir ļoti tuvu, bet mentalitāte tur mainās par 180 grādiem. Man šogad pirmo reizi notika izstāde Berlīnē, ļoti patīk šī pilsēta. Es būtu šausmīgi laimīga, ja tā galerija, kas izrādīja interesi par maniem darbiem, uzsāktu ar mani sadarbību.

 

Vai tad Itālijā tev nav savas galerijas?

Pa šiem gadiem Itālijā man bija piecas galerijas. Labo galeriju, kas iet uz Art Basel un kam ir savas vērtības, ir ļoti maz. Un pat, ja tu esi viņu mākslinieks, naudu tāpat viņi taisa uz lielajiem vārdiem, kā rezultātā jaunais mākslinieks tiek atstāts novārtā. Līdz pat tam, ka vienā brīdī vienkārši konstatē, ka tavs vārds vairs nav minēts viņu mājaslapā.

 

Tik liela zeme, bet labo piemēru maz.

Itālijā visas galerijas ir privātas, kamēr Vācijā ir ļoti daudz valsts un pašvaldības galeriju, kuru primārais mērķis nav peļņa. Ja Itālijā nopērk tavu darbu, tas nozīmē, ka tas paliek pie sienas kādā privātmājā – neviens to vairs neredzēs. Vācijā tavs darbs turpina dzīvi pa muzejiem. Pilsoniskā sabiedrība ir mākslinieka darbiem labvēlīgāka, nekā uz ģimenes saitēm balstīta sistēma.

 

Kā tavi darbi izskatās uz itāļu kultūras fona? Vai ir kaut kas īpašs, ar ko tu piesaisti uzmanību?

Zini, reakcijas ir visai dažādas. Es varu minēt vienu gadījumu. Ar manu mobilo telefonu ir iespēja uzņemt vienu minūti garu video. Skaņas kvalitāte ir šausmīga, redzēt vispār neko nevar. Es biju ciemos pie savām draudzenēm Latvijā, un mums bija tusiņš lauku mājās. Mēs pa nakti pilnīgā tumsā gājām pa lauku un sākām dziedāt dziesmu Krizantēmas. Es ar mobilā telefona kameru uzņēmu dažus momentus no šī gājiena. Es šo video parādīju savā izstādē Neapolē; cilvēki stāvēja ar bēdīgām sejām un klausījās... Kad es šo video parādu latviešiem vai vāciešiem, viņi sāk smieties, jo saprot, ka meitenes piedzērušās un dzied. Itālijā viņi nevar saprast, kā cilvēks pilnīgā tumsā viens pats var iet pa lauku. Viņiem tā ir traģēdija. Viņi to neuztver. Viņu kultūra ir savādāka. Itālis pieceļas, izdzer savu kapučīno, iet uz darbu, kādu svētdienu aizbrauc paslēpot, viņam ir vakariņas ar draugiem, kur viņš parunā, iedzer un iet gulēt. Un tā gadsimtiem ilgi. Viss cits ir dīvaini.  

 

Vai tu tur skaities dīvaine?

Tik traki nav. Bet kapučīno četros pa dienu es vairs bārā nepasūtu – negribu atšķirties tik ļoti, gribu, lai mani liek mierā.  

Bet itāļu estētiskā uztvere ir smalka. Viņu estētisko izjūtu ir veidojusi renesanse. Viņiem asinīs ir tā paralēlā izjūta, kas citiem nav.

 

Dreamcatcher's, Parmas botāniskais dārzs. Foto no mākslinieces personīgā arhīva.

 

Vai vari teikt, ka tavs radošais rokraksts, estētika un filozofija ir veidojusies Itālijā?

Jā, es uz turieni aizbraucu 18 gados uzreiz pēc rozentāļiem. Pirmais gads akadēmijā man bija ļoti grūts, jo es biju pieradusi, kā ir jāglezno: ēna, zīmējums, kompozīcija u.c. Bet tur es ieraudzīju tik daudz dīvainu lietu, ka es nesaprotu, kas notiek. Mans pamats, kam es gadiem ilgi biju ticējusi, te vairs nedarbojās.

Lielais klikšķis, kad es sapratu, kas ir māksla, man nāca 1999.gada Venēcijas mākslas biennālē. Toreiz vienā no Arsenāla telpām kāda māksliniece, kuras vārdu es neatceros, bija uztaisījusi instalāciju: uz lielās telpas sijām vienu uz otras salikusi vīna glāzes. Tur bija pilns, pilns ar tām glāzēm. Telpā ieiet nevarēja, tikai skatīties pie ieejas. Mani pārņēma tāda sajūta... kaut kas starp baiļu trīsām un eiforiju. Es kaut ko sapratu. Kopš tā laika es mākslā allaž meklēju to sajūtu.

 

Vai tu kaut kādā mērā pārstāvi itāļu laikmetīgās mākslas tradīciju?

Nē, tā nevar teikt. Manā attīstībā nozīmīga ir bijusi minimālisma mākslas iepazīšana, kur ar nelielām izmaiņām telpā mākslinieki spēj izraisīt fantastisku emocionālu pārdzīvojumu, kas skar līdz dziļumiem.

Bet vislielāko iespaidu uz mani ir atstājis Jozefs Boiss. Tas, ko viņš ieviesa mākslā. Viņa idejas par to, kas ir māksla. Viņš paņēma mākslu kā darbarīku, lai pateiktu kaut ko citu. Man nozīmīga ir Boisa ideja, ka materiāls nav tikai materiāls vai kalpo tam, lai smuki izskatītos. Materiālam pašam par sevi ir nozīme. Tā sapratne, ka katrai lietai pašai par sevi ir nozīme, man bija kaut kas ļoti jauns. Jo rozentāļos sprieda: filcs ir smuks, tas labi izskatās uz tāda un šitāda foniņa. Boiss manī atrāva vaļā tādu horizontu...

Viņa materiālu klāsts nāk no kara: filcs, tauki... Jo viņš ir pēckara bērns. Boiss līdzīgi kā citi vācieši uzauga ar vainas apziņu. Manuprāt, viņa teksts par to, ka katrs cilvēks ir mākslinieks, ir cenšanās atdot katrai individualitātei tās svētumu. Viņš stādīja kokus, lai pateiktu, ka dzīvē ir citas, augstākas vērtības par ideoloģiju un politiku. Pati zeme, pats cilvēks ir vērtība.

 

Kas ir tavi materiāli?

Katra ideja nāk kopā ar savu materiālu: no arbūziem un pupiņām līdz fotogrāfijām. Man nav sanācis atkārtoties. 

 

Tavs darbu cikls „Elementi”, kurā tu atveido jūras gultnes transformāciju, ir veidots keramikā. Biju pārsteigta par šādu materiāla izvēli, jo Latvijas kontekstā keramika asociējas ar kaut ko smagnēju un nomācošu. Kādēļ?

Šie darbi keramikā ir mana cīņa pašai ar sevi. Es pati nāku no keramiķu ģimenes. Es gribēju izvedot kaut ko tādu, kurā zūd šis keramikas smagnējums, kurā tas pārtop par kaut ko citu. Bija pat ideja to veidot no šokolādes.

Protams, Itālijā un citviet šo manu darbu uztver pilnīgi citādi, jo viņiem nav tās īpašās saiknes ar keramiku. Man bija ideja vest šo darbu uz Rīgas izstādi, bet tad es sapratu, ka tas nav Latvijai. Dzīvojot Latvijā, es nekad šādu darbu neuztaisītu.

 

Elementi. Foto no mākslinieces personīgā arhīva.

 

Tradicionāli materiālā pasaule ir tikusi saistīta ar sievieti. Vai tas, ka tavi darbi nereti akcentē materiālu, ir kaut kā mērā saistīts ar šo dzimtes piederību?

Tas nāks pats par sevi, bet sevišķi par to reflektējusi es neesmu un necenšos to uzsvērt.

Man patīk mākslinieki, kuru darbos emocionālais un racionālais savienojas. Interesanti, ka divas man tuvākās mākslinieces Iza Genskena un Monika Bonvinčī abas ir homoseksuālas. Man nav tuvi tie darbi, kur demonstratīvi tiek akcentēta sievišķā pieredze – rādīts grūtnieces vēders u.c..

 

Tavu darbu filigrāni trauslās formas šķiet emocionālas un subjektīvas, kamēr bieži tās ir konkrētu datu, informācijas strukturējums.

Es paņemu vienu informāciju, ko es ieraugu. Man rodas idejas, pamatojoties uz šo informāciju, kas kļūst par darba bāzi. Bet vēlāk darbu veidot palīdz intuīcija, es tai ļauju pilnu vaļu. Jo tas, manuprāt, tad veido to mākslas darba brīnumu – intuīcija. Mana pieeja ir, ka par darbu nevajag pārāk daudz domāt, jo tad tas kļūst par teorētisku uzdevumu, kuru tu tik pat labi vari uzrakstīt uz papīra un tur arī atstāt, jo darbam vairs nav nozīmes īstenoties. Intuīcija ir tā, kas piešķir darbam unikālus vaibstus, kurā tad izpaužas tas, ko varu pateikt tieši es, nevis kāds cits.

Darba Vagabondage pamatā ir gada laikā uzņemtas fotogrāfijas, kurās es esmu fiksējusi to zemes pleķīti, uz kura es stāvu dažādās pasaules vietās. Es saliku tās kopā kā puzli, izveidoju organisku rakstu, kas drusku atgādina karti. Tā ceļošana, dažādu kultūru iepazīšana ir tik bieža un pieejama, ka jau nogursti no tik daudz jaunā. Un sāc domāt, kas ir vienojošais. Un pašos pamatos tā ir zeme, viena un tā pati zeme, uz kuras mēs visi savā daudzveidībā stāvam.

 

Vagabondage, Sanfancisko mākslas institūts. Foto no mākslinieces personīgā arhīva.

 

Kaut kādā ziņā tu strādā pret straumi, jo mākslinieki parasti cenšas personificēt kaut kādu lielāku struktūru daļas, bet tu paņem personiskus momentus un abstrahē tos kaut kādās šķietamās struktūrās.

Jā, tā varētu teikt. Es daudz strādāju, veidojot kolāžas. Tādā veidā es trenējos ieraudzīt vidē dažādus rakstus, struktūras.

 

Kolāža nāk no avangarda mākslas, kur kombinējot kopā dažādus it kā nesaderīgus attēlus, mākslinieki konfrontēja dažādas nozīmes un lauza uztveres konvencijas. Vai šī metode tavā darbā kaut kādā mērā sasaucas ar tavu personisko pieredzi, kad atbraucot no Latvijas uz Itāliju, tu arī pārdzīvoji nozīmju sadursmi?

Jā, Itālijas pieredze sākotnēji man bija trauma. Es piederu paaudzei, kura bija mācīta domāt vienā veidā, bet kurai bija jādarbojas pavisam citā veidā. Es priecājos, ka es tam šokam gāju cauri tur, nevis Latvijā. Jo es redzu, ka šeit māksliniekiem ir grūtāk to saprastu un pārvarēt. Kaut vai mākslā – Latvijā joprojām izplatīta ir kopēšana. Kad esi redzējis daudz un vari atpazīt to, ko šis mākslinieks atdarina, tad kļūst nedaudz skumji, ka viņš cenšas, bet vēl nav ticis tik tālu, lai radītu mākslu ar savu sirdi.

 

Kā ir ar tevi pašu?

Es ļoti sekoju to mākslinieku radošajai darbībai, kuri man ir nozīmīgi, sekoju mākslas norisēm kopumā. Man pat liekas, ka es strādāju salīdzinoši maz.

Es vairāk mācos un skatos, nekā daru. Daudz runāju ar citiem māksliniekiem par mākslu. Es nekad pārāk nepazūdu savā pasaulē. Vienmēr skatos, kas notiek apkārt, lai... nepazaudētu sevi.

 

Kādēļ, dzīvot Milānas centrā, tavos darbos ir tik daudz dabas motīvu?

Kad man saka, ka es strādāju ar dabu, man tas nepatīk, jo man liekas, ka primāri es strādāju, ar to, ko es redzu, nevis konkrēti ar dabu.

Visi mani darbi ir tapuši ceļojot. Man ir princips, kad vietu, uz kuru es esmu uzaicināta rīkot izstādi, es braucu bez konkrētas idejas par darbu, ko veidošu. Parasti es ideju tajā vietā uzreiz ieraugu. Kad pirmo reizi mani uzaicināja strādāt Palermo, es atbraucu uz turieni 10 dienas iepriekš un pirmais, ko es ieraudzīju, bija milzīgi arbūzi Palermo centrā. Tā man radās ideja izmantot arbūzus kā skulptūras, savienot to rakstu ar tradicionālu sicīliešu tapešu rakstu.

Vai arī: kāds paziņa man teica, ka es dzīvoju starp Milānu un Rīgu, respektīvi – ne tur ne te. Tad nu es izdomāju apskatīties, kas atrodas starp Milānu un Rīgu. Parasti, lidojot daudzi fotografē Alpu kalnus. Tā nu es arī sāku tos fotografēt. Jā, tā ir daba, bet tas ir cits līmenis.

Mani fascinē tā iespēja, ko radījis Google Earth – ka tu vari, sēžot pie sava datora, no augšas apskatīt visu pasauli. Vari teikt: „Esmu redzējis visu pasauli”.

Pēc vairāku gadu darba es biju pārsteigta konstatēt, cik līdzīgas ir dabas struktūras, piemēram, arbūza raksts un upju gultņu skats no Google Earth, un Latvijas meža ēna.

 

Varbūt latviešiem daba ir integrālāka pasaules skatījuma daļa?

Jā, noteikti. Mums daba ir draudzīga. Mums no tās nav bail. Mēs bez bēdām varam naktī palikt gulēt pļavā. Itālim nepatiks, ka kukaiņi skraida pa viņu, un būs bail, ka zilonis iznāks no meža.

 

Tavi darbi, piemēram, pērlīšu izšuvumi Parmas botāniskajā dārzā, nereti ir tik trausli un efemeri, ka tos var arī nepamanīt. Kādēļ tomēr tos veidot?

Es meklēju vienkāršo, ko akcentēt kā skaisto. Es paņemu kaut kādu motīvu un pārlieku citā telpā, kur tas kļūst par darbu. Tāds kā ready made princips. Mani nesatrauc, ka kāds to nepamanīs, kā tas bieži arī notiek, vai, ka darbs ātri aizies bojā, jo tāds tas mirklis ir arī dabā – gaistošs.

 

Tu saviem darbiem arī līdzās nepiedāvā izvērstu aprakstu. Vai tevi neuztrauc tas, ka skatītāji neuztver tur ielikto domu?

Es esmu vairāk ieinteresēta cilvēkam sniegt emocijas, nevis idejas. Es piekrītu Gintam Gabrānam: jo vairāk cilvēks saskarsmē ar mākslas darbu līdzinās bērnam, jo mākslas darbs ir patiesāks. Es pati cenšos turēties šai līmenī. Tiklīdz es redzu kādu pārāk pārdomātu, pārāk kontekstuālu darbu, man tas drīzāk nepatīk, man liekas, ka mēs esam tikuši pāri kontekstuālajai mākslai. Tā bija un bija vajadzīga, bet tagad mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad ziņas ir brīvi pieejamas. Cilvēkam vairāk ir vajadzīgs emocionālais, nevis informatīvais. Es neuzskatu, ka tas ir labs mākslas darbs, ja vienīgais, ko tas spēj izraisīt skatītājā ir „jā, es piekrītu” vai „nē, es nepiekrītu”. Tā atkal ir teorētiska spriešana, kurai nav bijusi vajadzība pārtapt mākslas darbā.

 

Kādēļ izstādei dots nosaukums „Roaming Around II”?

Šādu nosaukumu es jau izmantoju vienai personālizstādei pirms trijiem gadiem, tādēļ šoreiz nosaukumam ir klāt cipars divi. Vārda „roaming” nozīme nāk no telekomunikācijas pasaules, kur katrā jaunā vietā mobilais telefons piedāvā iespēju pieslēgties vietējiem tīkliem. Manu darbu pamatā arī ir vairāk vai mazāk īslaicīga pieslēgšanās dažādām teritorijām, tīkliem un nozīmju sistēmām.

 

Terrains Vagues, sadarbībā ar Džuzepi Jelazi, galerija Artopia Milānā. Foto no mākslinieces personīgā arhīva.

 

Nesen „e-text+textiles” rezidencē notika profesores Janīnas Kursītes lekcija, kurā viņa uzsvēra savu sakņu apzināšanos kā izšķirošu priekšnoteikumu personības integritātei. Kā lai cilvēks, dzīvojot īslaicīgu pieslēgumu pasaulē, atrod saskaņu ar sevi?

Tā ir jauna būšanas forma, kas ir tik organiska, ka ir kļuvusi par dabisku. Tā ir dzīve zemē, kas nevienam nepieder – pieredze, kuru es apskatu savā skaņu instalācijā Terrains Vagues izstādē Andrejsalā.

Psiholoģiski gan tas ir ļoti grūti vienmēr akceptēt pilnīgi citu mentalitāti un kultūru. Ir grūti pierast pie apziņas, kad tu nekad neesi tādā punktā, kur varētu teikt: te es jūtos kā mājās. Tu esi bez saknēm.

Man personiski ir drusku žēl, ka neesmu attīstījusi savu latviešu valodu. Es aizbraucu tieši tai vecumā, kad vārdu krājums kļūst bagātāks ar filozofiskiem, teorētiskiem jēdzieniem. Arī itāļu valodu vēl nepārzinu līdz daiļliteratūras līmenim. Man bieži ir tā, ka ir intuīcija par kaut ko, bet nevaru to izteikt vārdos.

Tomēr tieši globalizētā pasaule ir veidojusi mani par to, kas es esmu.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • ..  

    2010. gada 20. decembrī, plkst. 18:08

  • Inguna  

    2009. gada 30. maijā, plkst. 19:34

    Prieks par Kristīni. Ļoti liels prieks un gaiša sajūta.

  • ..  

    2009. gada 27. maijā, plkst. 13:58

    dažas kolāžas no izstādes ir pilnīgi iekārojamas, tāpat arī tā itāļu mūziķa veidotā skaņa. tāds mež kosmoss.

  • aija  

    2009. gada 26. maijā, plkst. 20:04

    forsa intervija, lika aizdomaties

  • paula  

    2009. gada 26. maijā, plkst. 18:03

    priecājos uzzināt mākslinieces tēmas arī verbālā formā...
    Roamings kultūrā būtu plašāk pētāma parādība...

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Pirms stāties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Quotes_down
    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • Image

    2013. gada 29. aprīlī, plkst. 2:34

    Ivars Ījabs: Galva cilpā (28)

    Strādājot par 200 latiem konservu fabrikā un pa starpām nokrītot miegā kopmītnē, kaut kā nenesas prāts nedz uz "postmateriālajām vērtībām", nedz uz Kārli – Katrīnu, nedz uz demokrātisku līdzdalību 3. paaudzes cilvēktiesību aizsardzības vārdā.

  • Image

    2014. gada 14. maijā, plkst. 0:05

    Viesturs Meikšāns: Man patīk šīs spēles

    Politika ir tāda spēle, kurai man ir interesanti sekot - tāpat kā futbolam. Aizrauj apjoms, aizrauj cilvēku likteņu lemšana. Tas inficē. Kaut kādā ziņā tu identificējies un sāc domāt – ko tu darītu viņu vietā.

  • Image

    2013. gada 26. augustā, plkst. 7:08

    Armands Znotiņš: Igora Butmana ekspresija

    Otrs tematiskais materiāls nāca no Jevgeņija Krilatova sarakstītās mūzikas bērniem domātajai piecu sēriju filmai "Viešņa no nākotnes", kuru tagad ārpus Krievijas laikam atceras tikai kinozinātnieki.

  • Image

    2012. gada 27. jūnijā, plkst. 8:06

    Lauris Bokišs: Kā piespiest skolēnus lasīt (30)

    Ja es būtu vidusskolēns šodien, man nepatiktu "Zvaigznes ABC" Literatūras grāmatas, kur to autori ir izdomājuši "pareizos" un "vienīgos" jautājumus, kur jautājumā jau ir norāde uz pareizo atbildi tekstā.

  • Image

    2012. gada 14. septembrī, plkst. 8:09

    Artūrs Lūsis: Drupu pupas (19)

    Pilsētas drupās dzīvot, tā tik ir privilēģija: elpot tukšo tvanu un izgarot caur ādu svaigu vēju, berzēties pret mūru drupačām, vārtīties putekļos no cementa un kauliem, ar mēli laizīt sauli

  • Image

    2014. gada 14. martā, plkst. 1:44

    Uldis Krastiņš: 1944. gada 13. oktobris no krūštura perspektīvas (2)

    Operācija bija jāveic parastiem zaldātiem, kuru vidū jau 1941. gadā bija nokļuvis arī bijušais LKF referents. Viņam tika tas gods noskūt matus no savas sievas galvas. Viens no šiem matiem iekrita starp manām mežģīnēm.

  • Image

    2012. gada 8. februārī, plkst. 17:02

    Ilmārs Šlāpins: Rīgā gaidāms trips (1)

    Pirmais hits, ar ko viņi tika pamanīti, bija dziesma "Górecki", nosaukta poļu laikmetīgās mūzikas komponista Henrika Gurecka vārdā.

  • Image

    2014. gada 13. martā, plkst. 3:03

    Lorēna Monseina Roudsa: Melnģīmji Latvijā (11)

    Šajā rakstā es gribu parādīt, ka (balto) Latvijas iedzīvotāju melnģīmju priekšnesumi tiek balstīti saskarsmē ar dažādiem pagātnes naratīviem, kas ar vizuālās atmiņas starpniecību pārnesti caur bērnu grāmatām, animācijas filmām un Latvijas medijiem.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv