Jūlija Dibovska: Достоевский Ф. М. Бесы (0)
2009. gada 25. maijā, plkst. 17:05
Rubrika: Citu idejas
Москва: АСТ, 2005, 608 стр.
„Velni” (1873) ir Dostojevska mēģinājums izgaismot savas dzimtenes slimības un atrisināt dialektiskos jautājumus sevī, par ko liecina jau romāna moto (no A. Puškina poēmas „Velni”): „Хоть убей, следа не видно..” Krievu cilvēka galvenā slimība, pēc Dostojevska, ir paļāvība viltus praviešiem jeb mazajiem velniem, kas revolūciju un baumu veidā viegli iespaido dzīvo sabiedrības masu. Dēmoniskais kārdinājums pārveidot pasauli ir katra revolucionāra būtība, un tāds ir asinskārā romāna varoņa Verhovenska raksturs – mazais velns izliekas par lielu, izklaidē dāmas ar jokiem, iekaro vīriešu uzticību, bet slepenībā plāno gāzt jebkuru struktūru un ar „revolūcijas upuriem” izklāt sev ceļu uz varenību. „Nebūt par nelieti, darot acīmredzamas nelietības” – šo darbojošos revolucionāru principu Dostojevskis uzskatīja par lielāko sava laika traģēdiju, šīs formulas dēļ tikai 3 no 13 mirušajiem romānā mirušajiem ir aizgājuši dabiskā nāvē, jo netīšām vai cēloņsakarīgi iekļuvuši „postdekabristu” slepenajā anarhisma mašīnā.
Romāna atmosfēru galvenokārt veido visdažādākie noslēpumi un baumas – neviens nerunā par to, kas ārēji dzirdams, neviena saruna nav nepārprotama vai nedivdomīga, neviens nav tas, par ko sevi sauc (ģimenes vai laulības, vai slepkavības noslēpumi žņaudz gandrīz katru, vārda dienas svinības ir sazvērnieku sapulce, inženieris parādās tikai kā ateists utt.). Protams, šāds notikumu un varoņu uzbūves princips ir mēģinājums attēlot īstenību ar smalku un asu skalpeli, nevis koeljisko sakošļātību. Ir pārsteidzoši, kā tik saspringtu un mīklainu gaisotni Dostojevskis varējis nemanītu ieviest visās romāna varoņu dzīves sfērās, jo tikai izlasot romānu un pārdomājot katra personāža saikni ar citiem un pašam ar sevi, top skaidrs, ka šie cilvēki ir palagos ietīti un tādi paši neattīti noglabāti romāna dubultajā dibenā.
Dostojevskim šis romāns ir pareizticīgā krievu cilvēka iekšējo pretrunu risinājums: dialektiskā ļaunā un labā cīņa autora radītajā pasaulē ne bez pārliecinošiem argumentiem paceļas līdz vēsturiskām, politiskām un reliģiskām pretrunām, piemēram, inženiera Kirillova dzīves dilemma – būdams ateists, viņš nošaujas, lai kļūtu par dievu; anarhijas iespējamība guberņā, kurā politiskā vara arī tāpat ir butaforija u.c. Ateisma jautājums Dostojevski ir īpaši interesējis, jo Dievs ir tas, kas vieno un arī šķir visus varoņus, bet ar Stavrogina retorisko „Vai var ticēt velnam, ja netic dievam?” autors netieši norāda uz to, kas ir nabadzības un pareizticības dogmu nomocītās krievu tautas vienīgais glābiņš. Taču, tiecoties pēc Kristus, neviens pie tā nenokļūst. Vienīgi visuresošais velnišķīgums, tāpat kā ateisms, kas tomēr ir tuvāks ticībai, nekā vienaldzība, rada iespaidu, ka kādreiz jāatnāk arī gaismai, tāpat kā, pēc trimdas kritiķa V. Ivanova vārdiem, ateista Kirillova tējas dzeršana naktīs ir acīmredzama krievu meditatīvā ideālisma simptoms un tātad tiekšanās pēc gaismas.
