Māris Melbārdis: Stāsti (33)

2004. gada 5. novembrī, plkst. 1:20

Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)

Bargums

Viņa ritmiski pārgāja tiltu. Piesardzība bija uz katra soļa. Jebkurā mirklī krāšņs vējš varēja izrotāt ar to, kas palicis pāri pēc bohēmas, silts un muskuļots asfalts aicināja pievienoties, un izbadējušies koki džemperos, izkāruši savas sūnainās un visādi citādi pūkainās mēles, ar vismaz tūkstoš receptoriem, elsa vai nu aiz karstuma, vai iekāres.

Beidzot tikusi līdz jaunajai mājai, viņa sastapa savu dēlu, kurš sēdēja uz baseina malas un tīksminājās par flīzītēm. Viņš paziņoja, ka baseins esot lielisks un ka galu galā kāds nolauzīšot kaklu uz tām flīzītēm. Māte ieskatījās caur verandas logu tukšajā un putekļainajā mājā, kur noguris īpašuma tirdzniecības aģents jauca sev līdzpaņemto kafiju krūzītē ar uzņēmuma simboliku. Zēns skatījās ūdenī un acīmredzot prātoja, vai pievienoties tam. Māte saniknojās un teica, ka viņai jau tā pietiek raižu un, ja viņš neatiešot no baseina, tad tiks atdots bērnunamam. Puisēns vēl mirkli mēģināja oponēt, pievēršoties baseina vienīgai un tāpēc visvarenai krācei.

Neapmierinātā sieviete paņēma dēlu aiz rokas un ieveda mājā. Viņa lika bērnam sēdēt tur un netraucēt, kamēr parunāšoties ar onkuli. Pēc mirkļa viņa atgriezās gluži priecīga.

Naktī valdīja negaiss, mazais izrāpās no gultas un pavēra mātes istabas durvis. Tā bija pavisam tukša, tikai matracis un sieviete. Šāds skats viņu noteikti biedēja daudz vairāk nekā zibens un pērkons.

„Ko tu gribi?” māte vaicāja. Puisēns mirkli klusēja, gribēdams sagaidīt spērienu, lai tas nepārtrauktu, pirms viņš būtu pabeidzis sakāmo.

„Es gribēju parunāt par tām flīzītēm,” viņš iesāka.

„Tiesa, es arī par tām gribēju parunāt,” māte piecēlās pussēdus. Bija tik tumšs, ka viņa varēja atļauties būt kaila, kamēr nebija zibens, un negribēja šo izdevību laist garām.

„Mīļumiņ, izstāsti man, kas ir ar tām flīzītēm, tikai dieva dēļ nenāc ne soli tuvāk.”

Puisēns kļuva nervozs, viņš paskaidroja, ka jārunā ātri, jo gaidāms spēriens. Sieviete sacīja, ka viņam ir jāizvēlas ko teikt, jo visu tik un tā nekad nevar paspēt pateikt.

„Es tevi mīlu, mam!” un aizskrēja uz savu istabu.

No rīta viņš atrada virtuvē krūzīti ar firmas simboliku. Apskatījis no visām pusēm, zēns trieca to pret zemi, pēc tam apsēdās, lai spēlētos ar lauskām. Māte iekārās virtuves durvīs:

„Tas, ko tu vakarnakt man teici, bija tik...es pat nezinu, es vēlētos tev kaut kā atmaksāt. Kā būtu....kā būtu, ja mēs turētu suni?”

„Jā, mēs turētu viņu ar varu!” dēls pievērsās mātei un piekrītoši pamāja.

Vakarā viņš ielaida ūdenī kuģīti, lai pārbaudītu, vai tas tiešām iztur superkrāces. Mamma to vēroja, tad uzvilka savu seksīgāko peldkostīmu un slaidi ielēca baseinā. Šādi viļņi liktu superkuģītim norīt siekalas. Ienirusi pārspīlētās dzelmēs, viņa uzminēja kuģīša atrašanās vietu un pavilka to zem ūdens, pati, izbāzusi galvu, smējās.

„Tas ir estētiski,” zēns negribot atzina, piecēlās un aizgāja savās darīšanās.

„Suņuk, nu, nāc taču!” viņš ar varu vilka ķēdē lielu un bēdīgu suni, kurš nebūt negribēja peldēties, bet kad beidzot tika iegrūsts ūdeni, turējās rāms kā pie krasta pietauvota laiva. Zēns raudāja un, histēriski atvainodamies sunītim, rāpās tam mugurā. Pēc tam lika pārpeldēt baseinu. Dzīvnieks slīka un bija tik nomocīts, ka nespēja vairs tikt virspusē, un puisēns ķepurojās laukā pats. Viņš iemācījās peldēt.

„Tas ir slikts, slikts suns.”

„Nē, tā ir viņa, tu neko nejēdz no sievietēm, dēliņ!” māte izsmejoši.

„Lai nu kā, māmiņ, bet tas suns ir miris...”

Aģents ieradās un paskaidroja, ka viņš esot ne tikai nekustamā īpašuma aģents, bet principā atbildot par visu. Zvejodams suni no baseina, klusi cerēja, ka dzīvnieks vienkārši guļ.

„Tā kā viņš nav aizmidzis un es atbildu par visu, es pieprasu paskaidrojumus, jaunais cilvēk!” aģents draudīgi aplūkoja zēnu.

„Es taču teicu, kāds galu galā nolauzīs kaklu uz tām flīzītēm,” bērns pēc nelielas apdomāšanās atbildēja. Aģents pievērsās mātei. Sieviete paskatījās uz dēlu un teica, ka viņa arī esot teikusi, kāds reiz nolauzīšot kaklu uz tām flīzītēm.

Nogurušais vīrietis pieliecās pie zēna, tēvišķi noglaudīja viņam galvu un iedeva krūzīti ar firmas simboliku: „Sargā to, tādas apkārt nemētājas. Un paldies, ka izmantojāt mūsu pakalpojumus.”

Aģents piemiedza aci, pats nezinādams, kam - mātei dēlam vai sunim -, un aizgāja. Dēls pavaicāja, kā mammai šķiet, vai aģents saprotot sievietes. Sieviete skumji pasmaidīja un aicināja uz pastaigu.

Bēdīga sieviete ritmiski soļoja pa ceļu. Viena visvarena krāce slīdēja no muguras un slīcināja visu, kas tai ceļā. Nenogurstošs bērns skraidelēja, pa ceļam apmīļodams kokus, kas, izkāruši savas mēles, ļāvās franču skūpstam. Saujā iespiedis sīknaudu un otrā rokā turēdams maisiņu, kuru plivināja vainīgs un paģirains vējš, viņš jautri galopēja, ik pa mirklim pieskatīdams, lai mamma nedara muļķības.

Ja viņam rokā būtu bijis baloniņš, zēns noteikti paceltos gaisā.

20.08.2003.

Evijai

Tu neuzticīgā. Tā nav rotaļa

Viņa bija ķērusies pie Lielās sestdienas tīrīšanas. Pielikusi putekļu sūcēja metāla caurules posmu sev pie deguna, dziļi ievilka elpu. Tā smaržoja pēc svaigām sēnēm. „Nekā pārsteidzoša”, nodomāja viņa, „un mani nemaz neinteresē, ar ko izskaidrojama šī smarža. Es tikai zinu, ka tā pieder man.”

Meitene pieliecās un, izstiepusi garo cauruli uz priekšu, ieņēma starta pozīciju, taču šim skrējienam nebija lemts notikt, jo to iztraucēja spalgs un nevēlams durvju zvans, kas nekādā ziņā nesmaržoja pēc sēnēm. Tas bija kārtējais līgavainis, kuram etiķete nebija sveša - viņš eleganti novilka cilindru, paklanījās un iepazīstināja ar sevi. Sieviete uzreiz pamanīja nogurumu viņa acīs. Pielikusi pie zoda savu roku (tas tāpēc, ka lasījusi grāmatā par ķermeņa valodu - tā esot ieinteresētības un vērtējuma pazīme), viņa izteica piezīmi, ka vīrietis visādā ziņā izskatoties savu titulu nospiests un kam gan viņai tāds. Precībnieks vēlējās, lai viņam tiktu dota iespēja tāpat kā citiem, un meitene teica „labi”, apsēdās krēslā, kas viegli nopūtās caur kaut kad iemantoto plaisu apšuvumā. Trenēts deguns zinātu izšķirt šajā smaržas kokteilī galvenos ingredientus - dermantīnu un nemazgātu dupsi.
„Labi, bet jums būs jāveic trīs uzdevumi, lai pierādītu savu mīlestību.”

„To es nedarīšu,” vīrietis teica un taisījās iet prom.

Viņa atviegloti pasmaidīja. „Nāciet, es jūs samīļošu.”

Ārdurvis aizcērtas, taču citu durvju sprauga kļūst lielāka, aiz tām mīt nemierīgas acis. Beidzot uz skatuves (istabā) parādās līka un sakņupusi mamma, kas bez liekām ceremonijām sāk runāt dikti un pikti:

„Meit, es tev teikšu vienu, man riebj, ka tad, kad runāju, man dreb balss un es esmu kļuvusi veča, bet es tev teikšu vienu, man riebj, ka mugura man vēl tik zemi redzēt, bet es tev teikšu vienu - tev reiz jāņem kāds par vīru. Cik ilgi tu būsi viena? Vai tiešām tev negribas vīrieša?”

„Jā, vai tiešām tev negribas vīrieša,” no mammas kabatas galvu pabāž miniatūrs, bet jestrs tētis, kurš tūlīt pat arī tiek apklusināts. Raupja roka viņa galvu iespiež atpakaļ kabatā un aizpogā to.

Meita izklaidīgi osta putekļsūcēja cauruli. „Nu, labi jau labi, esat mani nomocījuši, panākšu to vīrieti, viņš noteikti vēl ir uz kāpnēm.” Taču vīrietis stāvēja aiz ārdurvīm.
„Kāpēc jūs vēl esat šeit?”

„Tāpēc, mīļā, ka es nevēlos, lai jūs kliegtu pa visu kāpņu telpu, saucot mani atpakaļ.”

„Bet kā jūs zinājāt, ka es jūs saukšu atpakaļ?”

„Man to kāds pateica priekšā, bet tagad aiciniet mani iekšā, es jums nolasīšu sonetu, un tad mēs dejosim, un tad es bildināšu jūs.”

„Vai arī to jums kāds pateica priekšā?”

Vecā, sadzirdējusi kāzas tuvojamies, iekliboja atpakaļ aiz durvīm, atstāja tās mazliet pavērtas un ieņēma pamatpozīciju. Kad solītais bija paveikts, vīrietis piecēlās kājās un noslaucīja savu putekļaino celi. Tūlīt durvis vērās plaši un vecā stenēdama nesa krunkainu pīrāgu bļodu.

„Nāc, es tevi apčamdīšu,” vecenīte ķērca.

Mazā tēta galva parādījās no kabatas, kuru viņš bija sagrauzis kā kode, un apmierināti paziņoja, ka viņam esot daudz kas pārrunājams ar jauno znotu un lai vecā puikam nebāžoties virsū ar savām sieviešu lietām. „Pastiep savu roku, dēliņ!” Tētis atspērās un piezemējās uz delnas. „Nu tā, tagad ved mani uz citu istabu.” Jauneklis paklausīja un devās, tēvs paskatījās uz māti un parādīja miniatūru mēli.


Mācītājs lika viņiem izvēlēties, kurš būs miniatūrs, bet, tā kā abi nevarēja izšķirties, viņš teica „nu labi”, taču tas tik un tā tuvāko divu nedēļu laikā esot jāizlemj un jāpaziņo augstākajām instancēm. Kad viņš jautāja, vai kādam ir zināms iemesls, kāpēc svētā laulības saikne nav iespējama, uz skatuves parādījos es, iesitu līgavainim pa seju, un tas iekrita baseinā, lēnam nogrimstot. Es jau tagad zināju teikt, ka viņš būs bērnu iemīļotā mantiņa, kuru viņi nedēļām mēģinās izzvejot, liekot lietā dažādas tehnoloģijas un izgudrojumus. Taču šādā brīdi fantazēt nav vaļas.

„Vai tu kļūsi par manu sievu?”

„Jā,” viņa iespiedzas un palecas.

„Tikai nekad vairs nespēlējies ar mani, labi?”

Viņa nekā neteica, tikai pieglaudās man un manam džemperim, es, greizsirdības pārņemts, pavēlēju, lai izvēlas - es vai džemperis, viņa teica „ak, tu mans muļķīti”... Māte, to redzēdama, nometa krunkainos pīrāgus, kļuva sarkana, izmetās plika un ielēca baseinā (lai atvēsinātos). Mazais tētis nosēdās man uz pleca kā pirāta papagailis un sāka taisnoties, ka viņi jau necerējuši, ka es atgriezīšos, citādi jau nekad nebūtu spēruši tik neprātīgu soli. Es teicu “labi jau labi, sievastēv”.

Beidzot māte mūs abus ar sieviņu pasauca pie baseina un jautāja, kādu kāzu dāvanu mēs vēloties. Meita neminstinoties atbildēja, ka vēloties putekļusūcēju.

“Laba izvēle, meitiņ,” teica sievasmāte un pazuda zem ūdens.

06.11.2003.

Mūsu nākotnes plāni

Viņš aizsedza apkaklīti ar šalli un devās lejup pa kāpnēm, lai beidzot tiktu laukā. Varbūt mācītājs nebija izgulējies; apartamentos pūta tā, it kā viņš būtu iegūlies Visvarenā elpvadā, varbūt tieši tāpēc sejā nejuta to izteiksmi, kas aicina ikvienu garāmgājēju ķerties kaklā un lūgt, lai viņu personīgi pavadītu līdz debesīm vai, sliktākajā gadījumā, līdz mātes kapam, kuru nu nekādi nav izdevies apmeklēt laika, drosmes un citādu cilvēcisko trūkumu dēļ. Jau vakar, pārdzēries svēto vīnu, cīnīdamies ar iesnām (un tikai), viņš bija nolēmis pirmajā brīvajā brīdī apmeklēt jaunatvērto restorānu. Ne jau tālā un nesaprotamā japāņu virtuve viņu vilināja, drīzāk kaut kādi garīguma meklējumi, ko varētu saistīt ar īstumu. Pēdējā laikā grēksūdžu kabīnēs viņš ne reizi vien bija dzirdējis, ka tā esot viena varen laba ēstuvīte, jo tur, atšķirībā no citām vietām, 51% apkalpojošā personāla ir vai nu pārvestie, vai šeit pat audzētie japāņi, un šie skaitļi visos apmeklētājos viešot kaut kādu drošību un paļāvību, ka tie jau nu zina, ko dara.

Mācītājam ierādīja vietu pie loga. Pēc tās kāro daudzi, kuriem gadījies ceļot ar lidmašīnu un citiem transporta līdzekļiem. Tā noteikti ir visvērtīgākā un iekārojamākā vieta visā pasaulē. Taču sv. tēvs nebaidījās kārdinājuma, viņš droši varēja nodarboties ar visu to, ko neiesaka, jo gadu gaitā bija kļuvis tik tuvs Dievam, ka dvēseli ar ķermeni vairs saistīja tikai sīkas formalitātes, par kurām viņš nevēlas runāt. Lai nu kā, mācītājs nejuta nekādu kārdinājumu pret pasaulīgo, un kāds varētu pat atļauties piezīmēt, ka tas viņu zināmā mērā nomāca. Oficiants paklanījās un bija gatavs pieņemt vissvarīgāko pasūtījumu šīs iestādes vēsturē, vismaz tā liecināja viņa skaistā, iedzeltenā seja. Vispirms klients gribēja uzzināt, ko nozīmē tie brīnišķīgie hieroglifi uz plāksnītes pie apkalpotāja krūtīm. Tas esot viņa vārds. Bārenis. Cik gan brīnišķīgi rakstās šis vārds; mācītājs izvilka nelielu piezīmjgrāmatiņu ar nelielu zivtiņu uz vāka un pierakstīja šo visnotaļ interesanto atklājumu. Tad viņš pasūtīja suši.

Ārā kaut kas virmoja. Iespējams, tie bija putni uz komunikācijām. Dzelteni japāņu lidoņi, funkcionāli, bet ne kliedzoši, pieklājīgu spārnu vēzienu. Tie piederēja šim restorānam. Kādā grēksūdzē jauna un neiedomājami grēcīga sieviete, kas brīvajā laikā nodarbojas ar jogu, bija stāstījusi par šiem putniem, kurus šķībacainie izmanto, lai sūtītu informāciju frančaizes vadībai, kas atrodas tālā zemē. Tas ir lēts un pietiekoši ātrs sazināšanās veids. Baumo, ka daži no tiem ir izredzētie un spēj pārvietoties laikā, tie ir dzīvi kopš Noasa laikiem un vairāk par to var uzzināt Discovery Channel raidījumos.

Suši nenāca viens. Kopā ar viņu pie galdiņa apmetās 51% personāla, kuri neizprotamā veidā bija uzzinājuši, ka mūsu mācītājam šodien dzimšanas diena. Viņi dziedāja Happy Birthday tajā īpašajā veidā, kādā japāņi dzied Happy Birthday un izrotā eglītes uz Ziemassvētkiem stratēģiski svarīgajās vietās, kur mēdz parādīties pa kādam ģeniālam eiropiešu diriģentam ar zēnu kori pie rokas un neskaitāmām koncerttūrēm aiz muguras. Pēc tam visi apkalpotāji paklanījās patiesā cieņā un atstāja viņu ar savu suši, viens no oficiantiem pavisam kautrīgi un tomēr, viņa sejas izteiksme liecināja - neizbēgami, nolika uz galda anketas par ēdiena, apkalpošanas kvalitāti. Klientiem arī bija iespēja uzrakstīt savu vēlējumu.

Pēc kāda laiciņa, oficiants parādījās vēlreiz, lai uzzinātu, vai klients nav nobriedis. Sv. tēvs mazliet vilcinājās, skatījās uz putniem laukā, uz to, kas pirms brīža vēl bija sterils suši, smaidīja, beidzot palūdza risinājumu. Apkalpotājs paklanījās, veltīja dzeltenu smaidu un nozuda. Brīnišķīgs restorāns. Mācītājs jutās pacilāts, cilāja uzacis un ļāva degunam pulsēt. Viņš vēra vaļā savu mazo grāmatiņu un sazīmēja duci zivtiņu. Laiks pagāja nemanot. Oficianti veica pārorganizāciju. Aiznesa liekos krēslus, piestūma pāris galdus un apvienoja tos vienā lielā platformā, uz kuras novietosies risinājums. Mācītājs jutās, ja ne iekārdināts, tad ieintriģēts noteikti. Viņam aizsēja acis ar paša šalli un lika gaidīt.

Sv. tēvs drebēja. Viņš pacēla šalli un tikai tad atvēra acis. Tāds vientulīgs klusums. Tieši pirms atklāsmes. Viņš paskatījās apkārt, neviena nebija. Uz galda bija ēdiena veidota kompozīcija, kas no putna lidojuma izskatījās kā cilvēka seja. Tas bija vīrietis, kura bārda - zaļas un lillīgas salātu lapas un caururbjošas olīvas - gluži kā pirmās mīlestības acis, kas vienmēr nozibsnī no rīta, plakstus atverot, pauda līdzjūtību un aicinājumu. Mācītājs atvēra ēdienkarti un ar pirkstu atrada savu risinājumu - Solution. $30.95. Viņš nekavējoties paņēma anketas un ātri, bet ne pavirši aizpildīja tās, pirms tam, sekojot ieteikumam, iepazinās ar pievienoto kompānijas aprakstu un success story. Tur kāds laimīgs japānis draudēja nopirkt visus restorānus pasaulē un celt kvalitāti. Beidzot, nonācis līdz ailītei Novēlējumi, viņš secināja: Jums ir brīnišķīgs, saliedēts un neuzvarams kolektīvs. Kaut es nepiedzīvotu to dienu. Beigās viņš uzzīmēja zivi. Apmeta šalli ap kaklu un devās laukā. Nopircis puķu pušķīti, pasvilpa taksim, tas apstājās, asti luncinādams.

Neitrāli noskaņoti putniņi čivināja, lapas krita, atsitās pret akmeņiem un zaudēja rudeni. Sv. tēvs staigāja pa zālīti, meklēdams, kur nolikt savas puķītes. Ikviens bija pelnījis uzmanību, visi šie draugi, mīļie bērni, mīlošās sievas un vīri - visi bija pelnījuši pa puķu pušķim. Beidzot mācītājs apstājās pie savas mātes kapa, noliecās un iesprauda zemē rokā sasilušos ziedus.

Atgriezies mājās, viņš uzreiz aizmiga, sasedzies četrās segās. Sapnī sv. tēvs redzēja dekorētu un krāšņu zivi. Suši.

23.10.2004.



Pēdējie komentāri:
  • 05.11.04 13:22

    vinja ritmiski paargaaja tiltu. - labi teikts. Un citaadaak arii visaadaas forshas fiichas.

  • Monika 05.11.04 13:52

    Autors noteikti paticis literatūras skolotājām, kas viņam ieteikušas lietot daudz īpašības vārdu un sinonīmu. Nāvīgi tizli un neveikli uzrakstīts.

  • Mans Vārds 05.11.04 14:58

    "Neitrāli noskaņoti putniņi čivināja, lapas krita, atsitās pret akmeņiem un zaudēja rudeni. " Un tas būtu tizli un neveikli? Tad jau es arī esmu tizla un neveikla. Man patīk.


Piedalies diskusijā:
Komentāru forma

Dienas citāts

    "Literatūras noriets iezīmē nācijas norietu."

    Johans Volfgangs fon Gēte


Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem