Egīls Venters: Divas tārpa puses (3)

2004. gada 1. novembrī, plkst. 21:31

Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)

Fragments no Egīla Ventera romāna "Āgenskalns", Atēna, 2004

Vispirms bija amēbas, tad nāca zivis un reptiļi, bet tūlīt pēc viņiem — Astrīde.

Meitene uz Dīnu apvainojās, uzmeta lūpu, kaut viņš tikai gribēja pārbaudīt tās humora izjūtu. Kopā no tiem laikiem, kad Ēdenes dārzā viņi bija divi vien.

Tā varēja aiziet par tālu; aprīļa vakari kļuva arvien gaišāki, vēl pirms divām nedēļām viņus pēc teātra izrādes sagaidīja tumsa, ar kājām līdz Planetārijam, skūpstoties visu ceļu, ļaudis pelēkās drēbēs pārmetoši novērsās, bet diez vai ko tik saldu spēj savākt pat bites stropā. Medainais saldums cirkšņos, kad Astrīde uzlika roku uz viņa liela un iedrošinoši vilka kādus hieroglifus uz raupjā džinsu auduma viņa sirdī, viņa pavēderē. Ja viņš mācētu izlasīt šīs aizlaiku zīmes.

Bet šovakar Astrīdē viss kaitināja, pat klusēšana, mēmās asaras, kad viņš teātra izrādes laikā uzmācās tai nežēlīgi un sāpīgi.

Kāds uzcēla leļļu pili

Manai mazajai Lollītei.

Kāds ielika viņai leļļu smadzenes

Un piebāza tās ar skaidām.

Pieturā apstājās vēlīni trolejbusi, atveroties un aizveroties šņāca pneimatiskās durvis, izkāpa steidzīgi pilsoņi, iereibuši jaunieši ar pilnā skaļumā ieslēgtu kasešu magnetofonu; asfalts vēl glabāja pavasara dienas un auto izplūdes gāzu karstumu; viņi stāvēja viens pret otru ar seju, bet raudzījās garām. Ugunsmūris ar sarkano karogu. No kara apgabala štāba izgrieza melna volga ar militāro numuru un aizbrauca viņiem garām. Mašīnas logā pazibēja kāda augsta virsnieka skarbie vaibsti, kurš noskatījās uz viņiem.

Rīt. Pēdējā komisija. Pētersons. Seši saniknoti kara veterāni, septiņpadsmitā vienība, ierasties astotajā maijā ar pirmās nepieciešamības mantām, zobu birste, ziepes, apakšbikses, seržantu kursi, Tadžikija, “Ruslans” uz Kabulu, gaudeamus igitur ardievu uz visiem laikiem.

Vai nav vienalga, ko domā šī sprogainā lauku aita, pasaules malas meita, daudzos gadsimtos radīts meistardarbs, kuru redzot reiz sirmi vīri cēlās kājās, no jūras putām viņa iznāca un mati vijās kā jūras viļņi, tajā ciematā kalna galā seši simti viņi bija jau gadsimtiem ilgi, un autobuss tur ieradās reizi nedēļā, kurzemnieku noslēgtība, viss aiz deviņām atslēgām, jūtas dziļas un patiesas, bet kas Dīnam noticis, kādēļ viņš šovakar kaunas no viņas, lauku meitenes zīmogs, izklaidei, ne vairāk, svētdienas meičas liktenis.

Sestā numura trolejbuss ieskrēja pieturā, it kā gribētu iztrakoties pirms lēnās līkumošanas cauri Pārdaugavai. Sakarsušais asfalts un izplūdes gāzes Astrīdi gandrīz nosmacēja, asaras arī, tās vairs nebija izraudamas uz iekšu, aizbēgt, pirms viņš pamana, kamēr viss nav sabojāts uz laiku laikiem.

Trolejbusa durvis atvērās lēnām, neviens neizkāpa. Svētdienas vakarā salonā sēdēja četri vai pieci cilvēki. Astrīde strauji izrāvās un paguva ielēkt trolejbusā, pirms tā durvis čīkstot un pūšot sakļāvās.

Sāpīgi. Bet mēdz būt vēl sāpīgāk. Draugi kā cauri trauki. Draugi, kas domā, ka viņš tos nodevis. Nenāk pie telefona. Vienpadsmit gadus vienā skolā, vienā klasē. Kara komisārs Pētersons. Iesaukšanas komisija. Eksāmens vēsturiskajā materiālismā.

Un vēl Astrīde. Nerunā, nemelo, neskaties uz mani, nesmaidi, aizver acis. Nelūdz par mani, neceri uz mani. Aizej un nezvani. Neizšķied laiku ar domām par mani.

Dīns apgriezās un neatskatoties devās mājup.

***

Pēc četrām dienām viņš tomēr piezvanīja uz medicīnas skolas kopmītnēm. Meitenes apsolīja pasaukt, bet Astrīde pie telefona nenāca. Kad viņš uzgrieza kopmītnes numuru vēlreiz, klausuli pacēla komandante un nikni atkārtoja labi zināmo, ka šo meiteņu dēļ viņa nekustēsies no sava cerbera krēsla. Divdesmit gadu laikā viņa šeit nebija redzējusi nevienu kārtīgu meiteni, tikai palaidnes un gaisagrābsles.

Dīns sazvanīja Mairu; Astrīdes labākajai draudzenei tieši tovakar bija dežūra slimnīcā un viņa šķita norūpējusies par Astrīdi. Šī meitene vairs nav tāda kā agrāk, Dīn, kas starp jums noticis; pēc Mairas lietišķās balss varēja spriest, ka tā loka baltās veļas komplektu. Abi taču esat labi cilvēki.

Bet viņa gribēja palīdzēt. Reiz jau Maira to mēģināja, izstāstot Dīnam, kā atmest smēķēšanu, mērcēt cigareti pienā, pēc tam izsmēķēt un atgulties, līdzās noliekot spaini. Slikta dūša sāksies jau pēc pusstundas, bet uz cigaretēm viņš nevarēs paskatīties mūžību un trīs dienas.

Ir pavasaris, Dīn. Viņš neko nebija pamanījis un arī pienā mērkto cigareti laidis gar ausīm; aizsmēķēja jau otro pēc kārtas, zilie un baltie dūmi kā čūsku kamols lidinājās telefona būdiņā, nespēdami atrast izeju svaigā gaisā, uz ielas attāla riepu švīkstoņa, jauns apsolījums, kā ik pavasari.

Vai tu nopietni gribi turpināt attiecības, Maira tincināja. Viņa pati ar Astrīdi sadraudzējās uzreiz un uz visiem laikiem; zini, kādi ir puiši šajā vecumā, kā tādi kucēni. Medicīnas skolā varēja uzzināt daudz ko tādu, lai neiekristu uz šīm pusaudžu muļķībām.

Maira palīdzēs viņiem vēlreiz satikties. Tālākais pašu ziņā, viņa piebilda. Un zini, Dīn, Astrīde vairs nav tā meitene, ar kuru tu iepazinies pirms pusgada. — Varbūt nevajadzēja, bet lai pamokās arī viņš; žēl skatīties, kā Astrīde cīnās jau piekto dienu. Ne ēst, ne gulēt, naktīs mostas augšā un kauc; vai bija vērts. Un neko nestāsta, par to puisi atzinās vienīgi viņai, bet arī ne visu. Lai Dīns saprot, ka nav viņai pirmais, kā mušpapīrs viņa pievilka visu vecumu bikšaiņus, Maira reiz brīdināja, ka slikti nebeidzas, bet Astrīde tik atmeta savu parasto: mani neviens nevar sabojāt, vējiem līdzi viņa devās, Mičelas grāmatu izrāva divās naktīs, taisnību sakot, tas puisis bija viņas brālēns, nav labi, bet ko lai dara, kas noticis, noticis, Maira jau arī neko daudz par to nezināja, kaut sabāra draudzeni, nevar taču izstāvēt visiem klāt, savārīs reiz ziepes, bet Astrīde tikai smaidīja, kamēr sauleszaķītis kabatā, tikpat dabiski kā elpot, zaķīti uzdāvināja Dīns, būs jājautā, kur palicis, vīrieši Astrīdei patika, saņemt uzmanību, kaut nebija viņas cienīgi, puņķutapas no lauku ballītēm, Pārdaugavas diskotēkām, iereibuši veči, bet, satiekot Dīnu, sirsniņa pirmoreiz nodrebēja, tagad spilvens slapjš no asarām.

Un Maira visu vērsīs par labu. Vistīrākā mīlestība Dīnam piederēja no visskaidrākās meitenes, kādu otrreiz vairs nesatikt. Kā indiešu filmās, kuras Maira un Astrīde skatījās abos Āgenskalna kinoteātros, piecu minūšu gājienā no kopmītnēm, kā mīlestības romānā viņa būs labā burve, kas savedīs abus kopā.

Indiešu filmās un lētajos romānos parasti viss beidzās laimīgi. Ja vien Dīns rīt sagaidīs viņu pie slimnīcas vārtiem, tūlīt pēc lekcijām, Maira darīs visu, lai Astrīde piekristu, kaut ar spēku atvedīs viņu, jo tie abi — Dīns un Astrīde — taču kā radīti viens otram, viņiem jāpaliek kopā.

***

Pāri pilsētai slīdēja saputotu mākoņu plēksnes. Bezrūpīgi zaļās debesis bija tik gaišas, ka padarīja melīgu kosmosa melno un bezgalīgo dziļumu.

Aukstajā pavasara dienā no pēcpusdienas miega Āgenskalnu izrāva vertikāls dūmu stabs. Divas ugunsdzēsēju mašīnas ieslēgtām sirēnām neizprotami lēni brauca pāri Oktobra tiltam. Tikušas līdz tilta varavīksnes augstākajam punktam, tās sāka kustēties straujāk; rezervuāri pilni ar ūdeni; smagnējie bolīdi uzņēma ātrumu un, noskrējuši no tilta, joņoja līdz pašai nelaimes vietai.

Strēlnieku laukumā vējš pūta smiltis un svētdienas tukšumu pēc svētkiem vecpilsētā, kur ap dēļu skatuvi lēkāja tik daudz pusaudžu, cik varēja saspiesties Doma laukumā, uz kuru no visām pusēm veda vecpilsētas ieliņu bruģētās artērijas.

Dīns svētkus pameta, kad uz skatuves kāpa Astrīdes kaimiņš, topošais operas tenors. Lauku ciematā kalna galā viņš dzīvoja vienā mājā ar Astrīdi. Vai tiešām Nauris bija tas, kurš izmainīja Astrīdi uz visiem laikiem?

Kosmiska vientulība pūļa vidū; enerģija no kosmosa melnuma, apejot zaļās debesis un baltās mākoņu putas, ikdienas banalitāti; vienu brīdi viņam šķita, ka pūlī pamana arī Astrīdes un Mairas galvas, bet tās tūlīt pazuda, bija pārāk tālu, lai atšķirtu no pārējiem.

Mājās iet, protams, par agru. Pēdējā diena brīvībā. Rīt deviņos uz kara hospitāļa sliekšņa, uzrādīt norīkojumu, devītā nodaļa, vainīgs vai nevainīgs, slims vai vesels, derīgs vai nederīgs.

Stāvot Strēlnieku laukumā pie trolejbusa pieturas, izskatījās, ka melnā dūmu staba gals ceļas no Āgenskalna tirgus puses. Ejot pāri tiltam, viņš pamanīja, ka Pārdaugava paslēpusies pēkšņi sazaļojušos kokos, zemei pieplakušās divstāvu koka mājas tikai vietumis apliecināja savu eksistenci ar vārgulīgām dūmu strūkliņām virs mājokļiem. Gaisā varēja just sadegušas gumijas smaku — kā parasti, kad vējš pūta no gumijas fabrikas puses.

Ugunsgrēka melnā aste bija pazudusi, un pie Rainberga bulvāra Dīns jau gribēja griezties atpakaļ, bet tad melnie mutuļi atkal cēlās augšup, vēl augstāk nekā pirms tam; it kā būtu atdzīvojies nezināms vulkāns, nevis sākušies dzēšanas darbi.

Āgenskalns ierāvās sevī, paslēpās zem koku lapotnēm, vienaldzīgs pret pasaules bēdām un nelaimēm, kaut lielākās sāpes tika ciestas tieši šeit, Astrīde tāpat bija paslēpusies sevī, bet atrast ugunsgrēka vietu Dīns nespēja; tuvojoties tirgum, piecstāvu mūra namu klintis aizsedza dūmu kompasu, bet, kad viņš atkal nokļuva divstāvu māju līdzenumā, dūmi vairs nebija redzami, to vairs nebija vispār, laiks gājis uz priekšu, viss, kas noticis starp viņiem, jau piederēja pagātnei, vismaz tā Astrīde izturējās trešdien pie Stradiņa slimnīcas.

Ja kādam slimnīcas mūri, kas bija piesūkušies ar slimnieku sāpēm un tuvinieku asarām, saistījās ar ciešanām un izmisumu, tad Dīnam šī vieta, tāpat kā baltais mediķu halāts, nozīmēja Astrīdi un to vilinājumu, ko starp zīdītājiem vēl tikai delfīni meklē baudas dēļ.

Turēties pretim laikam, kas skrēja arvien straujāk. Kara hospitālis sagraus kupolu, bērnības sauli, zem kuras Dīns bija mitinājies divdesmit gadus, miera dzimtene, laimīgā bērnība, dzīve kā sapnis. Sapnis kā dzīve.

Baltais halāts Astrīdei bija par šauru, zem tā zilie džinsi, ikdienišķi kā viņu izbeigušās attiecības, vienā mirklī nekas nevar mainīties uz labu, bet visa pasaule taču vaļā, liela muiža — izlīgt vai neizlīgt, viņi trijatā iegriezās kafejnīcā netālu no Āgenskalna tirgus, bet sarunas nevedās un, kaut arī visi draudzīgi izšķīrās, Dīnu nepameta sajūta, ka kaut kas ir mainījies un viņi kļuvuši pilnīgi svešinieki. Es tevi neredzēju raudam, līdz pienāca laiks šķirties, un tad jau bija par vēlu.

Visa dzīve vēl priekšā, viņiem sacīja vidusskolas izlaidumā. Žēl, ka viņš neaizgāja uz salidojumu. Visa dzīve aiz muguras. Pagājuši tikai trīs gadi. Kā salīdzināt kopmītnes draiskuli ar tumšo bedri, kas viņam priekšā. Pēdējā diena brīvībā. Nedēļa kara hospitālī. Vairāk nekā eksāmens pie profesora Dauguļa. Vai tas, ko Juris stāstīja par notikušo profesora mājā, ir taisnība? Bet mirt divdesmit gadu vecumā, vai tas ir iespējams?

Vai pietika ar zaļu lapotni, lai apkārtne pārvērstos līdz nepazīšanai; pavasaris izmaina dzīvi, dod jaunu sākumu cilvēkiem, uz kuriem tas vēl iedarbojas — ar katru gadu mazāk, līdz pavasaris netiek pamanīts vispār. Dīns tikai šonedēļ bija pamanījis, ka ielas klāj brīnišķīga putekļu un netīrumu kārta, no automašīnām ceļas lieliska izplūdes gāzu smirdoņa, cilvēki trolejbusā neatvairāmi ož pēc sviedriem, lētiem zivju konserviem un odekolona “Mīla un viltus”. Dāviniet to mīļotajam cilvēkam, kamēr nav par vēlu.

Vai dzīve spēj dot vairāk; un viņam tā vēl bija piešķīrusi Astrīdi.

Izejot cauri pagalmam, kurā aiz oranžas piecstāvu mājas varēja saskatīt medicīnas skolas kopmītni, viņš tajā kā rentgenā redzēja Astrīdi, kas otrā stāvā atpūtās, svētdienas vakarā lasot kādu grāmatu.

No atvērtā loga otrajā stāvā skanēja dziesma, kuru viņi bija dzirdējuši Čerņenko bēru dienā.

Viņa stāv saulē, piever acis un sapņo. Viņa redz dīvainu sapni, kurā nekas nav pelēks. Viņa rausta manas dvēseles stīgas un spēlējas ar mīlu.

Meitenīte ar spoguli gan pie loga vairs nestāvēja un sauleszaķīšus nelaida. Ļoti slima un augām dienām viena pati mājās. Māte strādāja “Zasulauka manufaktūrā”. Kur bērns ir tagad — kārtējo reizi slimnīcā, uz laukiem pie mammas māsas, kas zina, Astrīdes draudzenes viņu garāmejot sveicināja, meitene bija slimīgi resna, un tantes pagalmā runāja: tāda briesmīga kaite, laist sauleszaķīšus uz garāmgājējiem, līdz pati pārvērtīsies par vienu no šiem zaķīšiem.

Kopmītnes līksmi dzeltenās sienas bija nokvēpušas melnas. Tukšās logu ailas izraudājušas stikla asaras, ugunsdzēsēji jau bija nodzēsuši liesmas, jumts vesels, māja vesela, tomēr visas meiteņu mantas, iedzīve un dokumenti sadega līdz pēdējam, un nieku vien paguva iznest, kāda runa par mantām, kad istabā liesmas cilvēka augumā, labi, ka uz vietas tikai divas meitenes un cerbers, saelpojusies kodīgos dūmus, trīs dienas nogulēja mājās, varētu gulēt un gulēt, jo darba vairs nebija, kopmītnes nebija, nepatikšanas pāri galvai un vēl vairāk no pārkurinātās krāsns, ugunsdzēsēju priekšnieks bargi sacīja, trīs mašīnas, pēc tam milicija un ātrā palīdzība, to nu vajadzēja vienīgi viņai, kas klepoja kā diloņa tūkstošniece.

Dīns neuzdrošinājās tuvoties nomelnējušajam karkasam ar tukšajiem logu caurumiem. Astrīde dzīvoja otrajā stāvā, logs ar skatu uz dīķi. Trīs netīras pīles bija ieņēmušas saliņu dīķa vidū un neapmierinātas vēroja Dīnu, it kā tieši viņš būtu vainojams pie ugunsgrēka un tā, ka dīķī samests tik daudz papīru, tukšu pudeļu un vēl smagās mašīnas riepa kā pusnogrimis kuģis.

Uz Oktobra tilta Dīns apstājās un vēlreiz atskatījās uz Āgenskalnu. Kurā tilta pusē palika dvēsele? Kāda vairs nozīme tam, kur paliek dvēsele, ja tārpu pārgriež uz pusēm? Dīns atgriezās pilsētas centrā, Astrīde palika Āgenskalnā, katrs savā tilta pusē, priekšā nezināmā nākotne, tārps jau pārgriezts, kaut abus Daugavas krastus arvien vēl savienoja četri tilti.

Viņš pēdējoreiz pārlaida skatu šai zemei pieplakušajai valstībai.

Āgenskalns nebija pret viņu nedz naidīgs, nedz draudzīgs. Tas gulēja pēcpusdienas snaudā kā pārēdies runcis, kam nerūp apkārtējo cilvēku cerības, jūtas un ciešanas. Āgenskalns pret Dīnu un visu notiekošo bija vienaldzīgs.

Arī tas var ievainot, Dīns iedomājās un pamanīja uz brauktuves slieku, kas izmisīgi ķepurojās, lai ātrāk tiktu prom no bīstamās vietas. Profesors Daugulis. Kur paliek tārpa dvēsele, kad to pārgriež uz pusēm?

Dīns nokāpa no ietves, lai paspertu slieku tālāk no briesmām un profesora jautājuma.

No Pārdaugavas braucošā autobusa vadītājs nebija gaidījis, ka jaunietis pēkšņi izies uz ceļa tieši ikarusa priekšā.

Autobuss bija apņēmīgi ieskrējies, lai pagūtu laikā uz reisu autoostā, tepat viņpus tilta, ceļā no garāžas Kleistos, kur nakšņoja visi šie sarkanie ikarusi, kas izvadāja studentus uz mājām piektdienās un savāca svētdienās, šoferis neko nespēja līdzēt, tik pēkšņi šis puisis iznāca uz ielas, kā aizsapņojies princis lūkojās tālumā pāri māju jumtiem uz Āgenskalnu, kurš notikušo vēroja pilnīgā vienaldzībā.

Neatskatīties. Raudzīties vispirms pa kreisi, tad pa labi. To māca jau pirmajā klasē. Atgriezties centrā un nekad vairs nešķērsot tiltus. Palikt labajā krastā. Straujā bremzēšana aprīļa pēcpusdienas asfaltā atstāja garus riepu laizījumus. Dīns pacēlās gaisā un jau pēc mirkļa saprata, cik daudz taisnības vārdos — jo ātrāk mēs kustamies, jo dīvaināk viss notiek.

Laika tunelis saārdīja viņu daļiņās, miljons reižu mazākās par atomu, kurām nebija nosaukuma, jo cilvēks tās nepazīst pat ar smadzeņu kreiso puslodi, kur nu vēl ar labo spēj dot vārdu; pēc tam viņu no jauna salika kopā, un tas jau bija kas pilnīgi cits; no metāliskā konstruktora, kuru tam septītajā dzimšanas dienā uzdāvināja krusttēvs, varēja izveidot trīs dažādas figūras, tagad viņš bija kļuvis par nākamo; ja kosmosa kuģis Shuttle gadu riņķotu ap zemi, astronauti par četrām sekundēm nokļūtu nākotnē, tātad viņš bija ticis uz priekšu par desmit gadiem, kaut līdzi nāca arī mūzika no skaņuplašu firmas skursteņa, atkodējot to varēja klausīties kā toreiz, bet laiks bija gājis uz priekšu, un vienīgi zemei pieplakušajā Āgenskalnā viss notika tā, it kā laiks stāvētu uz vietas.

Iegādāties E. Ventera romānu "Āgenskalns" apgāda Atēna mājaslapā.