Kristaps Tukišs: Kormaks Makārtijs. Ceļš (0)
2009. gada 15. maijā, plkst. 16:05
Rubrika: Citu idejas
AGB, 2008
„Tēvs un dēls divatā dodas cauri izdegušajai Amerikai. Izmirušajā ainavā kustas tikai vēja dzenāti pelni. Ir tik auksts, ka akmeņi plaisā un krītošais sniegs ir pelēks.
Debesis ir tumšas.
Viņi dodas uz piekrasti, kaut arī nezina, kas – un vai vispār kaut kas – viņus tur gaida. Viņiem nav nekā – tikai ierocis, lai aizstāvētos pret lielceļa laupītājiem, drēbes, kas mugurā, ratiņi vecas pārtikas un viņi viens otram. Viņi ir izdzīvojuši. Kāpēc?”
Šādi vārdi rotā grāmatas aizmugurējo vāku, un, lai arī kā cenzdamies, es nespēju labāk aprakstīt romānu dažos teikumos, tāpēc atļāvos izmantot šo tekstu ievadam, lai lasītājs pēc iespējas precīzāk spētu nojaust, par ko ir grāmata.
Neizsīkstoša un neatlaidīga cerība pēc kā labāka, pēc vietas, kur viņi varēs dzīvot tā, kā daudz pārcietušiem cilvēkiem pienāktos – ar stabilu mitekli, regulāriem ienākumiem, kvalitatīvu pārtiku un – kas likās pats galvenais – drošībā par savu nākotni. Cerība, ka tēvam un dēlam nebūs jādzīvo ar apziņu, ka katra diena var būt pēdējā, ka nāve var atnākt pēkšņi un negaidīti, vai kādu no viņiem lēni un mokoši varētu nobeigt neārstējama slimība. Lielceļa laupītāji, apšaubāmas izcelsmes pārtika, medikamentu trūkums, nelabvēlīgi laika apstākļi un higiēna, kas pielīdzināma teju nullei – pietiekoši daudz faktoru pāragrai nāvei. Bet viņi tikai iet un iet. Kad briesmas jau ir deguna galā, abiem izdodas kaut kā izglābties. Un tā katru reizi.
Romāna beigās tēvs nomirst un dēlu savā aprūpē paņem kāds cits klaidonis ar ģimeni. Kā var nojaust, dēla ceļš nebūt nav beidzies, un vai tam ir cerības noslēgties savādāk kā tēva ceļam?
Pēc grāmatas izlasīšanas iegrimu dziļās pārdomās par savu dzīvi un cilvēces eksistenci kopumā. Par likteņiem, kuriem būtu jāsavienojas, bet tie tikai krustojās – gluži tāpat kā ceļi. Par neesošiem ceļiem, par ceļiem, kas vēl ir tikai takas un par lielceļiem, kuriem, manuprāt, nevajadzētu eksistēt.
Ar ko mēs atšķiramies no romāna galvenajiem varoņiem? Arī mēs ēdam, guļam un visu mūžu kaut ko meklējam, visbiežāk paši nezinot, ko. Romāna varoņiem ir mērķis, miglā tīts un ļoti aptuvens, bet tomēr mērķis – Dienvidi. Kāds ir mūsdienu cilvēka mērķis? Tēvs ar dēlu klaiņo pa mežiem, lielceļiem un pamestām ēkām, mēs savukārt klaiņojam pa izglītības iestādēm, darbavietām un lekcijām. Bet pie kā tas viss mūs beigās noved? Pie iekšēja nepiepildījuma sajūtas, vientulības, un galu galā – nāves.
Manā skatījumā Kormaka Makārtija „Ceļš” ir perfekts visu laiku, visu sociālo slāņu likteņa un dzīves attēlojums, kurā neeksistē jēdziens „jēgpilna dzīve”. Vienīgais jautājums, uz kuru nevaru rast atbildi ir – ko autors ar šo darbu ir centies pavēstīt? Vienkārši norādīt uz esamības bezjēdzīgumu, neko labāku nepiedāvājot tā vietā? Jebkurš, kurš ir šo romānu lasījis, taču saprot, ka „tā nav jādzīvo”, bet kā tad ir? Ko parasts mūsdienu vidusmēra cilvēks var darīt, lai savai dzīvei piešķirtu jēgu? Vai arī jēga ir šīs ciešanas? Tā tas varētu būt, jo nereti grūtu dzīves mirkļu pārvarēšana sniedz prieku un gandarījumu. Tomēr autors nekādu gandarījumu par tēva un dēla paveikto - vai pareizāk – nepaveikto, romānā neatspoguļo. Gribot negribot, neizejot no romāna konteksta, nākas secināt, ka dzīve tik tiešām ir bezjēdzīga, tāpat kā viss, ko mēs darām, un manas domas šajā sakarā apstājas pie sava veida nihilisma un, rokot vēl dziļāk, pašnāvības.
Romānā skarta arī reliģiskā tēma, tēvs par savu dēlu mēdz teikt „Ja viņš nav Dieva balss, tad Dievs nekad nav runājis”. Vietām atspoguļojas abu pārdomas par saviem likteņiem un vainas novelšana uz Dievu par iedalītajām kārtīm.
Nesavtīga, pašaizliedzīga un tik tiešām aizkustinoša tēva-dēla mīlestība caurvij daiļdarbu un atspoguļojas katrā piedzīvojumā un pārdzīvojumā. Piemēram, dēlam nākas norāt tēvu par to, ka viņš atkal atdevis visu pārtiku savai atvasei, pats paliekot visu dienu badā. Turklāt viņš jau iepriekš dēlam bija apsolījis tā vairs nedarīt, kas liek secināt, ka šāda rīcība tēvam ir raksturīga.
Redzēt savu dzīvi no malas nedaudz savādākā izpildījumā – tas ir tas, ko sniedz šis romāns. Līdz ar to „Ceļu” noteikti der izlasīt ikvienam.
