Agris Kruss: Андрей Столяров. Малый апокриф (0)
2009. gada 14. maijā, plkst. 14:05
Rubrika: Citu idejas
Terra Fantastica, 1992
“Mazais apokrifs” (Малый апокриф) ir Pēterburgas rakstnieka (lokācija speciāli uzsvērta vikipēdijas šķirklī par viņu) Andreja Stoļarova (Андрей Столяров) 1992. gadā izdots darbu krājums, kurā ietilpst četri stāsti: Ворон, Альбом идиота, Сад и канал un Цвет небесный, kā arī vairāki dzejoļi. Nezinu, kāpēc to mēdz pieskaitīt fantasy žanram. Man ir aizdomas, ka žanra apoloģēti vienkārši labprāt sauc par savu visu, kas ir labs un cik necik palien zem tēmas. Stoļarova apokrifu var nosaukt par fantasy aptuveni tādā pat izpratnē kā Gogoli vai, teiksim, Borhesu. Salīdzinājums nav nejaušs, jo, ja iedomājamies visplašāko trijstūri: Borhess, Gogolis, Strugacki, tad ņemšos apgalvot, ka (vismaz šie) Stoļarova darbi visai pelnīti būs šī trīsstūra iekšienē. Kur tieši – tas jau ir uztveres jautājums.
Par ko un kā tad raksta Stoļarovs? Principā jau vienīgais veids, kā runāt par literatūru, ir to salīdzināt ar citu literatūru (kā no anekdotes: “– Ziloni zini? Nu nemaz nav līdzīgs”), bet jāmēģina. Stoļarovs piedāvā īsus, telegrāfiska stila, nežēlīgi skaidri izzīmētus vietas un vides aprakstus, kas tai pat laikā ir tik gaisīgi un dabiski tekstā lasāmi, ka rada pilnīgu iejušanās sajūtu. Vide tad arī rada laikam šo vēlmi uzsvērt viņu kā Pēterburgas rakstnieku, jo pilsēta ir tās pamatā, turklāt tieši tāda pilsēta:
“В городе, который на ржавой брусничной воде мановением руки долговязого самодержца возник среди чахлых сосен и болотного мха, в сумасшедшем камне его, под больным солнцем, в белых, фантастических ночах – в городе, где мертвый чиновник гоняется за коляской и срывает генеральскую шинель с обомлевших плеч, а человеческий нос в вицмундире и орденах, получив назначение, отправляется за границу – в этом городе истории, подобные моей, далеко не редкость.”
Otrais elements ir spēles ar tekstu un realitātēm. Uz to laikam augšminētie fantasy žanra fanāti var norādīt ar pirkstu, lai pabļautu – это наш! Bet. Kā jau minēju, tas ir ne vairāk pamatoti, kā pieskaitīt fantasy žanram to pašu Gogoļa degunu. Darīt to var, bet jēgas nekādas. Literatūra šī vārda labākajā nozīmē ir tomēr lieta pati par sevi.
Trešais būtiskais elements ir dažkārt ētiskā, bet bieži vien arī gluži vienkārši ar lielo burtu rakstāmā Izvēle. Šai ziņā tad arī ir vieta salīdzinājumam ar Strugackiem, kuriem ne darbs praktiski nav bez kādas superduper ētiskās izvēles. Stoļarovs ir rotaļīgāks savos darbos, bet šis rotaļīgums galu galā atņirdz zobus un pajautā: – un ko darītu tu, when the shit hits the fan? Ворон – izvēle starp ģenialitāti, savu pasauļu radīšanu, ... un fizisko dzīvi. Альбом идиота – vai tu spēj zaudēt visu, lai īstenotu savas dvēseles aizrautīgākās vēlmes. Un vai tu saproti, ka sasniedzot, zaudēsi arī tās? Un kā tas ir – zaudēt visu? Ne šai triviālajā nāves izpratnē, bet palikt dzīvam, pie apziņas un spējas kustēties, runāt, domāt, bet ar izpratni, ka nav vairs galīgi nekā kādēļ to darīt.
Stoļarovs nekādā ziņā nav bezcerības pravietotājs, bet par skaudru un nežēlīgu gan viņu var nosaukt. Rekomendējams atbilstošiem interesentiem.
