Ilmārs Šlāpins: Dzejoļi (29)

2004. gada 25. oktobrī, plkst. 14:09

Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)

***
šeit dzīvo tas, ko es pateicu
tur dzīvo tas, ko tu saprati
redzi, pa vidu ar spieķīti
pareizrakstība klibo

***
grīdas lupata
mani dzejoļi
pilni putekļu
tīra grīda
un mitra tā
visu apvienoto
emirātu saule
būtu par mazu
mani izžāvēt
tu taču zini,
ja ieskatās dziļāk
ai, šito drazu!

***
uzlieku Bjorku
uzsildu picu
viņa dzied tikai man
es tam ticu

***
apziņas glaukoma
pārbauda biļetes
vilciena vagonā
siltā
mauka bez apstājas
runā par Platonu
sastrēgums šodien
uz tilta

dvēseles ciroze
sēž man aiz muguras
stacijas bufetē
aukstā
mauka bez apstājas
runā par Hēgeli
loceklis pamiris
plaukstā

atmiņu angīna
iekrāso sarkanu
publiskās tualetes
grīdu
mauka bez apstājas
runā par Nirvānu
un es jau arī turp
slīdu

***
mainīgi mākoņi
nelielā daudzumā
aiznesīs nakti
uz labāku vietu
tevi es gribētu
lasīt pa gabalam
deviņus mēnešus
iespējams lietus

***
sapītas rokas
kastaņu atvases
dīvainas dāvanas
krājas uz galda
mēle pēc tevis
kā jūrkalnes nogāzes
dīvaini salda

***
pieķerties pie jūras
ieskaloties
smiltis vēja brāzmā
cieši turas
aukstas baltas smiltis
neprotu līdz galam
izskaidroties
visam kas ir bijis
valoda par mazu
līnija tik gara
savienojot krastu
kājas nosalušas
tik un tā bez tevis
neatrastu

***
katram godīgam
latvietim izsniegta
dvēseles vietā
skudra uz monētas,
vitamīnnogurums,
pelēka jaciņa,
un Nobela prēmija -
neizlietota
1905. gada
dinamīta paciņa

***
ziema vecā
termometrā
stāv aiz loga
vienās getrās
pulksten četros
bisektrisi
novelk rīts
un tu jau trīsi

***
dvēsele miegā
aiziet un staigā
klaiņo pa nomalēm
reizēm tā klaigā
pārbauda miskastes
ielaižot roku
dziļi līdz elkonim
kājstarpē maigā
pustukšas pudeles
tablešu kārbiņas
papīra salvetes
pārvēršas sapnī
pārvēršas baigā

***
nu, ja tā godīgi
neko nedaru
nav laika
gribu spilvenu
segu, krūzi ar tēju
jasmīnu tēju
un sveces
grāmatu iesāktu
nē, pašā vidū
gribu, lai ārā
aiz loga
nedaudz līst lietus
tā, lai krītošās
lapas no kokiem
pielīp pie matiem
un stikla, un asfalta
gribu, lai nebeidzas
james brown
lai turpina
i feel good
neko nedaru
nav laika
un tā

***
kaut ko esmu aizmirsis izdarīt
droši vien vēlāk atcerēšos
vai arī kāds man to pateiks no rīta
pateiks vēlreiz lai neizdzēšos
kaut ko esmu aizmirsis uzrakstīt
visu dienu kā tukšām rokām
kā bez lietussarga skriešus no tevis
noli tangere vita brevis
cauri kapiem mājup pa tumsu
kāpēc atmiņas nenomirst mokās
kāpēc tās aiziet tik klusu?

***
visām upēm pieci krasti
tikai manai - seši
cilvēkus kam viss ir skaidrs
nesveicinu - sveši

***
šķiet jau ir pilnībā pabeigta
notikuma vietas apskate
re - precīzas apziņas kontūras
lidojuma trajektorija aprēķināta
mapītēs sakrātas anketas
rokas ieķeras lipīgā lentā
tur ir novilkta drošības barjera
tikai tevis vairs nav
tikai manis vairs nav
epicentrā

***
miglā laikam nejūtīgi
manu acu galiņi
nedeg izmirkuši cauri
mīlestības skaliņi

***
katra muļķība ir galīga
katra gudrība ir nāvīga
katra jauna mīlestība
deviņdesmitdeviņstāvīga

***
itihāsa, dzīves māsa
nodzīvotā stāsta daļa
sarkanais ir viņas krāsa
jēla, piesarkusi gaļa

man uz pirkstiem
tava gaļa

***
vakars klusi
durvju zvani
aiziet sirds
uz citu pusi
paliec novilkt
pāri galvai
bruņu vesti
redzi metāls
visu dienu
nesaskrāpēts
paliec varbūt
tieši tāpēc

***
zini laikam esmu maita nomiris
pirms daudziem daudziem gadiem
manas drēbes frizūra un manieres
ir nopietni izgājušas no modes
viss ko es tev saku rādās
jau daudzas reizes dzirdēts
bet tu savukārt runā kaut kādā
man nezināmu domu dialektā
es ne vārda vairs nespēju saprast
zini es laikam patiešām
esmu miris un aprakts
miroņiem taču vēl kādu laiku
augot mati nagi un bārda
bet virs manis skaties aug debesis
pilnas atmiņu cinkotā skārda

***
nezinu, kāpēc tev vajadzīgs zilais:
debesis, jūra un tad vēl tās acis
dievs, kad tu radīji sensoro pasauli
viņsauli, aizgūtnēm skrienošos mākoņus
šķiet, tavu roku uz molberta vadīja
paletes nazis un dzēšamā gumija

nezinu, kāpēc tev vajadzīgs siltais:
jūrmalas smiltis un lava, un sievietes
dievs, tavu mērķu un motīvu atslēga
sen jau ir norīta, šīrīta rītausmā
pēdējais, ko vēl es piefiksēt varēju
vemšanu, vēdera graizes un caureju

***
gribēju sazvanīt draugu
bet viņš jau velns klusē
laikam nāksies man dzīvot
šoreiz ar dievu uz pusēm

***
paņem mobilo telefonu
parasto mobilo telefonu
uzstādi vibrozvana funkciju
atslēdz skaņas signālu
pieliec sāpošai vietai:
zobam, vēderam, mugurai, galvai
cieši, cieši turi sev klāt
sagaidi īsziņu, kurā ir rakstīts: "es tevi mīlu"
sagaidi īsziņu, kurā ir rakstīts: "es tevi gribu"
sagaidi īsziņu, kurā ir rakstīts: "tu man tik ļoti patīc"
sāpes ir pārgājušas
vēlāk atkārto vēlreiz
pēc vajadzības

***
tavas rokas pieskaras
pieskaras un aizmūk -
teroristes medmāsu tērpos
beslanā rudens

***
pārbīdiet pulksteņus
atsauciet atpakaļ
dienvidu posteņus
ziema ir debesīs
kaila

***
spēlējam kariņu paši ar sevi
šurpu turpu pa frontes līniju
pienesam paši sev munīciju
slepenās kartes un pārsienamos materiālus
bet vakaros, kad visi beidzot iet gulēt
mēs savācam nesprāgušās granātas
un durkļus, durkļus turpinām pulēt

***
debesīs
ir kaut kas
salds un lipīgs
izžuvušas
kokakolas
biezumi
vai gan citādi
tās varētu
tik stipri
turēt
un tu arī
un es arī
reizumis

***
adatu spilventiņš
neironu kamoliņš
deviņas pēdas
sajūtu, domu un
priekšstatu grēdas
asfalta paklājā
meitene melna
knapi var noturēt
izstieptā rokā
nāve kā sabiedriskā
organizācija delna
nosist ja varētu
pārvērstu jokā

***
paliec manā frendlistē
gribu lasīt tevi
pilnu grozu mušmirēm
tu man neatdevi

paliec manā frendlistē
paliec ļoti ļoti
jo tik skaisti pierakstīt
tikai tu to proti

paliec manā frendlistē
kamēr esmu tavā
man ir mājas lilastē
tev jau carnikavā

***
kliba bārene
mana dvēsele
kubas abrene
viņas mājas

kliba bārene
mana dvēsele
zināt negribu
kā tai klājas

kliba bārene
mana dvēsele
viņai patīk, kad
apsaukājas

kliba bārene
mana dvēsele
paliek bail, ja tā
sadomājas

***
zini, laikam gan nāksies atzīties,
kāpēc visumā šodien tāds klusums
šķiet, ka baloži nepanes vēstules
tās, kas dzimušas sēņu ieplakās,
tādas mazas un nopietnas vēstules
kuras gribu tev nosūtīt es
visās pastmarkās iestājies bezvējš
tās ir smagas kā urāna atradnes
šajās vēstulēs noreibst un aizlido
visas deviņas pirmsnāves promilles

***
nemaz nejūtu likteņa līnijas
arī pieskaroties pie rokas
neredzu, kas notiks šovakar
tādas jocīgas Tantala mokas

***
vakaros spēlējam šahu
mums katram pa tornim
pārējās figūras aizmestas
tiltam no tava uz manējo
deviņi stāvi
pēdējie astoņi sen jau ir tukši
trepju lenteres ķirmju izēstas
vienos caurumos gluži kā siers
kur tu to rāvi
ka varētu uzkāpt pa ārpusi
kurš gan ko tādu vēl gribētu
ārpusē lietus un tumsa
tumsa un pūžņojošs miers

Pēdējie komentāri:

• Smejs ar pantumu 25.10.04 15:06

  At-iet-pub-grī: un es eju jau tur. Es arī pie tam vēl slīdu, jo izbeidzas gājiens. Labākais, ko redzu mākoņos ir saistīts ar šodienu Rīt var uzrasties jauns kolhozs.

• ksenos 25.10.04 21:09

  sviests...

• Tu saki sviests? 25.10.04 21:32

  TU saki sviest? Bet man patika. Pat ljoti patika. Lai rakstiitu tik vienkaarshi, arii vajag buut mazliet gjeenijam. Lai kam jau ILmaars ir, bet es neesmu, un taadeelj man tik ljoti patiik.

Piedalies diskusijā: