Sen-Džons Perss: "Salas dzejoļi" (6)
2004. gada 21. oktobrī, plkst. 18:12
Rubrika: Bibliotēka
Sen-Džonu Persu (1887–1975) sauc par Salas un Trimdas dzejnieku; par to jau rakstīts. Viņa Trimdas dzejoļi ¼ Satori jau ir, šie būs Salas dzejoļi.
Mums, ziemeļu cilvēkiem, kam vienīgie Salas atradumi, ko glabāt vecā kartona kastē (dārglietu lādītē), varētu būt apaļi, apaļi akmeņi, ārkārtējas veiksmes gadījumā kāda putna ola vai kauri gliemežvāki (vienīgā iespējamā liecība no Klusā okeāna tropiskās joslas šeit ziemeļos, ja palaimējas), Persa Sala ar eksotiskajiem mangrovju kokiem, jocīgajām zivīm un pušu plīstošajiem augļiem varētu šķist kā tāda tāla un krāšņa civilizācijas neskarta paradīze. Arī šo dzejoļu sarakstīšanas laiks ir bīstami tuvs simbolisma periodam literatūrā ar tā zaudētās paradīzes vadmotīvu. Taču Klusā okeāna tropu salā Gvadelupā, franču kolonijā, Perss bija dzimis un kādu laiku dzīvoja. Viņam Sala bija realitāte —
rien la de symbolique: simple fait biologique (nekā simboliska, vienkārši bioloģisks fakts), kā kādā dzejolī par putniem saka viņš pats. No turienes tēli, no turienes arī iedvesma.Atdzejotāja
Pilsēta
To jumtus klāj šīferis vai dakstiņi, kas noaug sūnām.
To elpa izplūst pa dūmvadiem.
Tauki!
Steidzīgu ļaužu smarža kā lopkautuvju salkanais smārds! skābie sieviešu augumi apakš svārkiem!
Ak, Pilsētas torņi debesīs!
Tauki! ievilkta elpa un šaubīgu ļaužu pavarda dūmi — jo pilsētu apjož mēsli.
Pār būdeles jumtlodziņu — pār patversmes atkritumu kastēm — pār zila vīna smaržu matrožu kvartālā — pār strūklakām, kas šņukst policijas iecirkņu pagalmos — pār piebrieduša akmens statujām un klaiņojošiem suņiem — pār mazu bērnu, kas svilpj, un ubagu, kam vaigi trīs žokļu iedobēs,
pār slimu kaķi ar trīs rievām pierē,
nolaižas vakars cilvēku pavardu dūmos...
Pilsēta kā pārplīsis augonis aizplūst lejup pa upi uz jūru...
Krūzo! — šovakar tavas salas tuvumā arvien zemāk slīgstošās debesis cildinās jūru, un klusums vairos vientuļu zvaigžņu klaigas.
Aizvelc aizkarus, neiededz gaismu:
Ir vakars uz tavas salas, visapkārt, šeit un tur, it visur, kur samilst dūņas, un ne bez jūras ziņas; pār debesu un jūras noaustiem ceļiem nolaižas vakars plakstu krāsā.
Viss sāļš, lipīgs un smags kā dzīvīga plazma.
Putns šūpojas savās spalvās, sapņodams eļļainu sapni; auglis dobu vidu, kukaiņu apdullināts, krīt līča ūdeņos, aizšķildams troksni.
Pēc dāsnu dūņu apciemojuma, siltu straumju un treknu pieņu nomazgāta, sala iemieg plašu ūdeņu līcī.
Zem blīvi saaugušiem mangrovju kokiem lēnīgas zivis dubļos plakanām galvām ir pārdūrušas burbuļus; citas, lēnas un raibas kā rāpuļi, neiemieg — Dūņas ir apaugļotas — Dzirdi, kā klab sakaltuši zvēri savās čaulās — Zaļu debesu strēli šķērso steidzīgi dūmi, lidojošu moskītu jūklis — Zem lapām maigi sasaucas siseņi — Un citi zvēri, tik maigi, tik piesardzīgi vakarā, dzied kādu dziesmu, kas ir vēl dzidrāka nekā pirmās lietus lāses: tā ir divu pērļu norīšana, izspīlējot dzelteno rīkli...
Virpuļojošu un mirdzošu ūdeņu klaigas!
Vainagi, lāsmainās mutes: sāpes, kas parādās, uzplaukst! Tās ir lielas ceļojošas puķes, mūžam ziedošas puķes, kas vienmēr zaļos pār pasauli...
Ak, pār rēniem ūdeņiem un šalcošām palmu audzēm riņķojošu piekrastes vēju krāsa!
Nevienas suņa rejas tālumā, kas izpaustu zaru būdas vietu, kas izpaustu zaru būdas vietu, vakara pavarda dūmus un trīs melnus akmeņus, ko apņem sarkano piparu smarža...
Bet sikspārņi sašķeļ miklo vakaru strupos kliedzienos.
Prieks! Debesu augstumos atraisīts prieks!
...Krūzo! tu esi tur! Un tava seja ir pagriezta nakts zīmēm kā apvērsta plauksta.
(No cikla "Krūzo tēli", 1904)
***
Gaļas grillējas spēcīgā vējā, tām pārlietas mērces,
dūmi kāpj augšup pār tikko staigātiem ceļiem un aizlokās gājējam līdzi.
Tā sapņotājs netīriem vaigiem
izkuļas
no niknuma, viltus un šķelšanās saskrambāta
un sviedriem rotāta veca sapņa, un dodas lejup
pretim gaļas smaržai,
kā sieviete, kas velk aiz sevis plīvurus, veļu un atrisušos matus.
***
Man patika zirgs — kāds tas bija? — glīts pēc vaiga zem krēpju sprogām.
Viņa nāsu dzīvīgie caurumi bija tīkami skatam — šis dzīvīgais caurums, kas piepūtās virs katras viņa acs.
Norikšojies, viņš nosvīda: un tas nozīmē spīdēt! — ar saviem bērna ceļgaliem es paskubināju mēnešus viņa sānos...
Man patika zirgs — kāds tas bija? — reizēm (jo zvērs jau labāk zina, kādi spēki mums glaimo)
viņš pavērsa savu svelpjošo vēnu dzīslojuma uzarto rūdas krāsas galvu uz saviem dieviem.
***
Vienošanās ar kalendāru sastādītāju par pajumti un izeju uz jūru!... Bet ar kādu citu par burinieku melnvīna līčos un šo smaržu! miruša koka alkaino smaržu, kas liek domāt par saules plankumiem, astronomiem un nāvi...
Šis kuģis ir mūsējais, un mana bērnība turpinās.
Es labi redzēju zivis, kuras man reiz mācīja pazīt. Redzēju tās, kas mīt atklātas jūras ūdeņos; tās, kas mirušas; un tās, neīstās... Nedz
Zālamana pāviem, nedz uz Rā zobensiksnas uzgleznotajām puķēm, nedz cilvēka gaļas sabarotajam ocelotam Montesumas laika vara dievu priekšā
nav tādas krāsas,
kā šīm krasta brikšņos nolīdušajām zivīm, kas pārceltas pār bortu, lai uzjautrinātu manu māti, kura ir jauna un žāvājas.
...Melnvīna līču dzelmē trūdēja koki.
***
Lai nogādātu krastā bifeļus un mūļus,
šos bronzā lietos un sveķiem ievaskotos dievus izceļ ūdenī pāri pār bortu.
Ūdens tos sumina! apšļāc!
un mēs ar augšup saslietām latām kā lāpām gaidām viņus tur, krastā; mūsu stingie skatieni piekalti zvaigznei viņu pierēs — viņi ir tur, aplaupītā tauta, spoži tērpta un atturīga.
***
Mums ir garīdzniecība, tik balta kā kaļķi.
Redzu iemirdzamies Metinātāju apmetnes uguņus...
--- Nelaimes upuri kā nodīrāti zvēri
šajās cinka kastēs, ko atnesuši Ievērojami ļaudis, nākdami no Mērijas pa zaļa ūdens šķērsotu galveno ielu (ai, sakrokotie karogi kā kāpuru muguras un bērnība visa melnā, zeltītām zīlēm rotātā!),
uz laiku sakrauti grēdā apklātā Tirgus laukumā:
kur, ģērbies vecā maisā, kas jauki smaržo pēc rīsa,
dzīvelīgs
nēģeris, matiem kā melna jēra vilna, izslienas stāvus līdzīgi pravietim, kas tūlīt kliegs kupola velvē,
--- tikmēr dābolainas debesis šim vakaram pasludina vēl vienu zemestrīci.
***
Zivs galva vīpsnā
starp nosprāguša un piepampuša — zaļa vai sārta? — kaķa krūtīm.
--- Viņa zvīņkrāsas spalva ir nožēlojama, salipusi
kā matu cirta, ko sūkā ļoti veca maza kaulaina meitene no lepras baltām rokām.
Rozā sunene kā veca nabaga bārdu pluina krūtsgabala gaļu. Un konfekšu pārdevējs
atgaiņājas
no lapsenēm, kuru uzlidojums ir kā gaismas dzēlieni jūras mugurā. Bērns redz to
tik skaistu esam,
ka nespēj vairs sažņaugt pirkstus dūrēs... Bet izdzertais kokosrieksts, tur iemests, neredzīga galva, kas atbrīvojusies no pleca,
caur izurbto caurumu saduļķo mirdzumu
no taukiem un urīna vizuļojošā purpura peļķē, kur kā zirnekļa tīmeklis savelkas ziepes.
*
Uz karnalīta krāvuma meitene, ģērbusies Līdijas karalienes tērpā.
***
Tik klusi rit sula un ietek lapas trauslajos krastos.
Lūk, šeit, no salmkrāsas debesīm, kur visiem spēkiem iemest, ai, iemest lāpu!
Bet es, es esmu noāvis kājas,
ai, mani draugi, kur gan jūs esat, ka es jūs nepazīstu?... Vai jūs redzat to pašu?... vara mola dzidrajos ūdeņos sanošas ostas, kur dienvidus, orķestra šķīvju šķindas kliedētājs, izlauž savās akās kvēlei ceļu... Ai, tas ir laiks,
kad nokaitētās pilsētās lipīgu pagalmu dzīlēs zem stingām vīnogulāju stīgām ūdens ietek nožogotā baseinā, kur vardarbīgi ielauzušās
dienvidus zaļās rozes... un skaidrais ūdens līdzinās sapņa sulīgajam mīkstumam, un Sapņotājs, tur apgūlies, vērš savu karojošo zelta acu skatienu griestos...
un bērns, kas atgriežas no Svētdienas skolas, mīlas maiguma pārņemts, dodamies gar maigi mīlošo Mūri, ko sajūt kā siltu maizes klaipu, ielas galā aiz pagrieziena redz
tuksnesīgu jūru, vēl šņācošāku nekā zivju ūtrupes troksnis. Un cukurtrauki izbirst mirdzoša marazīta krastmalās, kuras lieliem triepieniem apgleznojusi petroleja,
un nēģeri, nodīrātu zvēru nesēji, sakņūp ceļos gaļas paraugtirgotavas fajansa letes priekšā, izbērdami kaulu un smagu nopūtu nastu,
un ielu krustojumā, bronzas Tirgus apaļajā laukumā, niknumā mutuļojošā vietā, kur karājas zivis, kuras dzird dziedam zem dzelzs bruņām, gludi noskuvies vīrietis dzeltenās kokvilnas drēbēs iekliedzas: es esmu Dievs! un citi: viņš ir traks!
un kāds cits, nogalināt alku pārņemts, uzsāk gājienu Ūdens pils virzienā ar trīs indes lodēm plaukstā: rozā, zilu un zaļu.
Bet es, es esmu noāvis kājas.
(No cikla "Slavinājumi", 1911)
No franču valodas tulkojusi Jana Grostiņa
Rozīne 22.10.04 10:53
Paldies par šo mazo ceļojumu.
šaktī 25.10.04 22:38
kādreiz pirms gadiem 10 lasīju pirmo tekstu, šķiet, Gitas Grīnbergas atdzejojumā - un tas bija desmitreiz nesamocītāks. labi jau, ka tulko, bet parediģēt arī vajag - un ne tikai no burtiskā, bet arī no dzejiskā viedokļa.
dukts 26.10.04 13:29
jā, šaktī, G.Grīnbergas atdzejojums bija tik nesamocīts, ka visas nesaprotamās frāzes bija aizstātas ar daudzpunktiem (sk. L.Zolneroviča grāmatā "Zius")