Karmena Bankovska: Tūrdisa Erjasētere. Sigridas Unnsetes dzīvesstāsts Cilvēku sirdis (10)
2009. gada 15. aprīlī, plkst. 14:04
Rubrika: Citu idejas
Apgāds Daugava, 2007. No Norvēģu valodas tulkojusi A.Eimane
Kādā vēstulē S.Undsete rakstījusi: “Ar fantāzijām mēs varam apzeltīt citu dzīvi, bet ne savu”.
T. Erjasētere ir piemērojusi šo principu arī attiecībā uz cita dzīvi, šai gadījumā - S.Undsetes. Viņa nav ļāvusies fantāzijām, bet centusies, cik iespējams objektīvi un balstoties uz dokumentiem, un pašas rakstnieces literārajiem darbiem, sniegt hronoloģisku S.Undsetes dzīves pārstāstu.
S.Undsete savās vēstulēs un rakstos nav slēpusi, ka atsevišķos darbos ir izmantojusi biogrāfiskus materiālus, tāpēc dzīvesstāsta autore to čakli izmantojusi, vietām pārrakstot kāda romāna daļas, piemēram “Vienpadsmit gadi” (Bērnības atmiņas). Dzīvesstāsta lasīšanu nedaudz traucē autores tieksme nevajadzīgi atkārtoties, brīžiem radot iespaidu, ka ir darīts viss iespējamais, lai piepildītu 400 lapaspuses.
Katrā ziņā iepriecina, ka šāds darbs ir latviski iztulkots un mums ir iespēja gūt pilnīgu priekšstatu par Nobela prēmijas (1928.gadā) ieguvējas daiļradi. Sevišķi tādēļ, ka kopš 1938.gada, kad latviski izdoti viņas kopotie raksti, vairs citu tulkojumu nav bijis. Un darbi, kas sarakstīti pēc 1936.gada, vispār nav latviski tulkoti.
Neskatoties, ka S.Undsete ir dzimusi 1882.gadā, savus “tīņa” gadus pavadījusi gadsimtu mijā un savus literāros darbus sākusi rakstīt tieši pirms 100 gadiem, lasot viņas darbus pārsteidz tieši mūsdienīgums un paralēles ar situāciju Latvijā. Lasot bērnības atmiņas, pierakstīju dažus citātus:
- 17. maijs – viņu skola vienīgā piedalījās gājienā tikai ar pašas Norvēģijas karogu, dziedādami Bjernsona himnu un Vergelanda dziesmas un “Mēs tomēr esam tauta, kaut sīka maziņa”.
- Ingvilda jautāja tēvam, kā tas nākas, ka dāņi un norvēģi šai ziņā tik atšķirīgi ? Viņš tikai paraustīja plecus: “Tādēļ, ka mēs gandrīz veselus 400 gadus nebijām patstāvīga tauta. Dāņi tādi vienmēr bijuši, kaut arī reizēm pārcietuši lielas likstas. Ko pats dara, tas vienmēr liekas labi, kaut arī reizēm tas būtu pavisam aplam, un to labumu, ko citi mums dara, mēs nekad tā īsti neatzīstam.”
- Kalpones runāja par naudu un parādiem un kredītiem sētās un priekšnamos, bērni to apsprieda uz mēslu kastēm un ietnēm.
Palasot S.Undsetes pārdomas par emancipētas sievietes grūtībām iejusties vispārpieņemtajos dzīvošanas rāmjos, pārņem sajūta, ka tas ir citēts no žurnāla “Patiesā dzīve” vai jebkura cita mūsdienu Latvijas sieviešu žurnāla.
No vēstules draudzenei Dejai: “Apprecas – ir nepareizi, neprecas-arī nepareizi. Un, kaut gan var priecāties par maziem bērniem, nevar tomēr noliegt, ka dzīve ir dāvana ar augstākā mērā apšaubāmu vērtību. Un agrāk vai vēlāk bērni atklās, ka mīlestība sāk garlaikot, jau ilgi pirms to izbauda, jo tā tiek tik ļoti apgramstīta, apmuļļāta un aprakstīta, apgleznota un apspriesta.” (C.S.65.lapā)
Un citā vietā: “Es ienīstu šīs grāmatas, es esmu lasījusi pārāk daudz un dzīvojusi pārāk maz”. (19 gados- C.S.69.lpp)
Viņa bija uz viena viļņa ar māsām Brontē, kad rakstīja par Šarloti Brontē: ” ... gan jau arī viņa piederēja pie tās sugas, kura attiecībās ar vīriešiem šķiet izvairīga; tas raksturīgi kaislīgām un izvēlīgām sievietēm, kas jūtas aizvainotas, ka lielākā daļa vīriešu ir galīgi nederīgi” un turpat tālāk “Ak, kungs, Deja, atbildi man lūdzu, - vai tu domā, ka īsti vīrieši vispār pastāv, vai arī ir tikai šie vīrišķi ?” (1917.gadā, jau kā 2 bērnu un 3 audžubērnu māte-C.S.145.lpp).
S.Undsete ar gleznotāju A.Svarstādu apprecējās 30 gadu vecumā. Laulības apgrūtināja vīra šķiršanās procedūra un faktiski S.Undsete reizē ar nepraktisku vīru ieguva arī trīs apgādājamus bērnus no viņa pirmās laulības, bet pašiem piedzima vēl trīs bērni, no kuriem meitiņa bija ar iedzimtu invaliditāti. 1924.gadā S.Undsete konvertējās Romas katoļu baznīcā, bet pirms tam iesniedza laulības šķiršanas dokumentus, jo faktiski jau vairākus gadus vīrs dzīvoja citur.
Pēc pievēršanās katoļu ticībai S.Undsete sarakstīja daudz rakstu un tulkojumu par reliģisku tematiku, kas varētu būt sevišķi interesanti mūsu katoļticīgajām sievietēm, kā arī reliģijas studentiem (piemēram grāmata “Norvēģijas svētie”, izd.1937.gadā), bet nekas no reliģiskajiem meklējumiem veltīto darbu klāsta nav tulkots latviski.
Sākoties otrajam pasaules karam, S.Undsete vispirms palīdzēja Somijas bēgļiem, bet, kad vācieši iegāja Norvēģijā, devās bēgļu gaitās uz ASV. Taču braukt pa jūru bija bīstami, un dabūt kajīti uz kuģa arī nebija viegli. Viņai vajadzēja doties pa garāko ceļu – caur Krieviju un Sibīriju uz Japānu un pāri Klusajam okeānam uz Ameriku.
Pirms došanās garajā braucienā ar vilcienu cauri Sibīrijai, kāds draugs noorganizēja Sigridai tikšanos Krievijas vēstniecībā. Vēstniece Aleksandra Kolontaja, kas pati bija rakstniece un pēc vairākiem Krievijas vēstniecībā Oslo pavadītiem gadiem runāja sava veida skandināvu valodā, brīdināja Sigridu, ka ceļojums būs nogurdinošs.
Pirms Sigrida ar dēlu varēja kāpt vilcienā, kas cauri Sibīrijai aizvedīs viņus līdz Klusā okeāna krastam, viņiem nācās četras dienas pavadīt Maskavā. Tikmēr Sigrida un Hanss klīda pa Maskavas ielām un Sigrida pētīja sievietes. “Daudzas no tām bija stāvoklī, daudzām bija mazi bērni. Viņa pamanīja saimnieces neglītās kleitās, ko viņas acīmredzot bija centušās uzšūt, cik labi vien spēdamas. Visspēcīgāko iespaidu uz Sigridu atstāja smaka- nabadzības smaka no drēbēm, kas mazgātas bez ziepēm, guļamistabu smaka no pārpildītām istabām, urīna un ekskrementu smirdoņa, kas nāca no pussabrukušām ēkām un netīriem pagalmiem. Bet krieviem, tāpat kā viņai, šķiet patika puķes. Visos logos bija puķupodi, un uz ielu stūriem pārdeva ziedus, un Sigrida Unnsete nožēloja, ka neprot krieviski. Tiem, kas mīl ziedus, vienmēr ir par ko parunāt”.
Un tad jau sākas deviņas dienas garais ceļojums: “..Taču vilcienā nebija ūdens, un viņi kļuva arvien netīrāki un netīrāki. Dažās pieturvietās varēja nopirkt tēju, tad viņi iztīrīja zobus.... Brauciena laikā viņi piedzīvoja arī dažus briesmīgus mirkļus – kā to, kad garām pabrauca vilciens ar restotiem logiem, ar lopu vagoniem, kuros bija sadzīti ieslodzītie – vīrieši, sievietes, pieaugušie un bērni, saspiesti cieši kā siļķes mucā bruņotu karavīru uzraudzībā.” (338.lpp)
Grāmata “Atgriešanās nākotnē”, kur S.Undsete apraksta bēgšanu no Norvēģijas uz ASV, savu sacelšanos pret nacismu, cīņu par demokrātiju un mīlestību pret savu zemi, pēc kara 1945.gada novembrī Norvēģijā aizliedza izdot. Metiens tika apturēts un noglabāts apgāda noliktavā, lai arī grāmata jau 1942.gadā bija izdota ASV un 1943.gadā - Zviedrijā, Islandē, Šveicē, Dānijā un citur. Izrādās, ka pret izdošanu protestēja PSRS vēstniecība Norvēģijā ! PSRS vēstniecība grāmatu uztvēra kā provokāciju un “nedraudzīgu rīcību” pret sabiedrotajiem karā pret fašismu. Apgāds saņēmis skaidru un nepārprotamu vēsti – ja grāmata Norvēģijā iznāks, tad neviens norvēģu apgāds nesaņemšot atļauju izdot padomju rakstnieku darbus.
Grāmata “Atgriešanās nākotnē” Norvēģijā tika izdota tikai pēc rakstnieces nāves 1949.gada novembrī.
Vai nebūtu laiks šo grāmatu beidzot iztulkot un izdot Latvijā?
re 15.04.09 14:31
necentieties, dāvanu kartes vairs nedod :P
Karmena 15.04.09 16:12
Necenšos dāvanu kartes dēļ. Gribu, lai mani sadzird kāds tulkotājs no norvēģu valodas. Citādi radies iespaids, ka visi, kas uz Norvēģiju aizbrauca 90.gadu sākumā mācīties valodu, apguvuši to tikai farcovščiku līmenī, lai 20 gadu laikā Latviju piedētu ar Dresmeniem, RIMi un citiem tirdziņiem.
admin -> re 15.04.09 16:13
tie ir meli