Anda Baklāne: Neievērojamo Latvijas iedzīvotāju dzīve un darbi (1)
2004. gada 18. oktobrī, plkst. 20:36
Rubrika: Redzējumi
Alvis Hermanis „Latviešu stāsti”, Jaunais Rīgas teātris.
Nevarētu teikt, ka „Latviešu stāsti” nāk kā pārsteigums, kā zibens no skaidrām debesīm. Drīzāk ir tā, it kā tu (es) būtu pārlieku slinki rakstījis romānu un tad pamanījis, ka kāds to jau paspējis uzrakstīt tikai maķenīt ātrāk par tevi. Un tad jau arī romānā aprakstītie notikumi sāk parādīties ziņās.
Nav arī tā, ka kaut kas tāds nāk pavisam tukšā vietā - tas izskatās tikai pēc pašsaprotama jauno reālismu, jauno dokumentālismu, privāto dzīvju, interneta dienasgrāmatu, lasītāju vēstuļu, realitātes un sarunu šovu turpinājuma. Pēc necerēti veiksmīga turpinājuma - lai slavēts režisors, aktieri un prototipi.
Par spīti šķietamajai sagatavotībai, man tomēr jāatzīst, ka deviņu (3x3) stāstu vietā (1.,2.,3.,4.,5.,6.,13.,14.,15) esmu dzirdējusi/ redzējusi tikai astoņus. Otrais izrādījās tik veiksmīgs, ka pašaizsardzības nolūkā drošāk šķita doties projām. Šajā vaļsirdības atmosfērā varētu piebilst arī, ka savu artavu manā bēgšanā ieguldīja atskārsme, ka tajā zīmju pilnajā pirmizrādes vakarā no manas somas pazudis naudasmakam līdzīgs priekšmets. Tādējādi ar interesi varēju vērot iekšējo konfliktu sevī: kas izrādīsies iespaidīgāk - stāsts par to, kā kāda sieva apstulbinoši zīmīgos apstākļos zaudējusi vīru vai - kā es pati visai prozaiski esmu zaudējusi savu naudu.
Īstās recenzijas vēl tikai nāks - tad, kad kāds būs pieredzējis visus stāstus. Taču pēc astoņiem ir skaidrs, ka katrs jauns stāsts maina priekšstatu par kopumu, jo katrs ir pavisam citāds. Gribēju jau bilst ierasto, ka atšķirība ir gan saturā, gan formā, ar to domājot, ka atšķiras gan tas, kas tiek vēstīts, gan - kā tiek vēstīts. Ka (satura sakarā) astoņu stāstu kontā ir viens Notikums, izdekorēts ar vēl šādiem tādiem krikumiem (2.), dažas pilnīgi atšķirīgas daudzgaršu epizožu virtenes, šur tur mazliet prātojumu par dzīvi vispār un viens izteikts antistāsts, kura teksta uzdevums ir aizklāt to, kas ir vai piesegt to, kā nav (14.). Kā arī (formas sakarā) - daži stāsti tiek stāstīti trešajā personā, citi - pirmajā, bet vairums - pamīšus te vienā, te otrā. Taču ir skaidrs, ka šeit vislielākajā mērā būs grūti atšķirt, kur beidzas stāstāmais saturs un sākas kāda stāstījuma forma - kur beidzas sižets vai vēstījums un sākas teātriska mistifikācija. Bilst varētu tikai pašsaprotamo - lai arī varētu šķist (tā es dzirdēju kādā starpbrīdī), ka stāsti atšķiras no „parastām” lugām, jo tajos trūkst kodola - kulminācijas, spriedzes kāpinājuma - risinājuma un vairums pie sienām piekārto ieroču tā arī nekad nešauj, tie, protams, joprojām ir mākslinieciski pietiekami grodi konstruēti teksti ar ievadu, simetriski dinamisku vidu, nobeigumu, scenogrāfiju un visu citu, kas piedien teātra izrādēm. Ne vienmēr ir nojaušams, cik lielā mērā šo ludziņu autori ir iztirzāto dzīvju īpašnieki, tomēr te arī varētu noslēgt koķetēriju ar reālisma un realitātes tēmu, atzīstot, ka jau jebkurš stāsts par sevi un paša dzīvi ir nevis realitāte, bet stāsts par realitāti - literatūra.
Tomēr nav iespējams distancēties no apziņas, ka šī literatūra ir kaut kādā ziņā atšķirīga no Šekspīra vai Ingas Ābeles literatūras. Un paradoksāli negribas piekrist Līgai Ulbertei, kura apgalvo, ka „šā uzveduma saturu apspriest nav nozīmes”, jo cilvēku dzīves nav iekļaujamas māksliniecisko kritēriju rāmjos (FORUMS, 15-22.10.2004.). Tieši šeit beidzot ir jēga apspriest stāsta detaļas, cilvēka rīcības cēloņus un sekas - kaut kas te notiek saskaņā ar mums visiem šķietami kopīgajiem likumiem, nevis „saskaņā ar scenāriju”. Tie ir kritiķi, kas var atbrīvot sevi no apgrūtinošas satura analīzes - aizkadrā apspriešana notiek ar nepieredzētu intensitāti. Kaislības uzkurina apziņa, ka viņi taču arī to visu skatījās un - ak, kungs - ko paši par to padomāja. Šajā ziņā Alvis Hermanis, sacīdams, ka tā drīzāk ir nevis māksla, bet socioloģisks pētījums, tomēr nav stipri kļūdījies, jo, daļēji noliedzot iespēju runāt par „Stāstiem” kā par mākslu, tiek pavērtas citas durvis - runāt par „Stāstiem” sakarā ar to, kādi „mēs” esam, kādi ir „latvieši” un kas tā vispār par vajadzību - to visu stāstīt, un (kas visapbrīnojamāk) to visu skatīties.
Neapšaubāmi patiesā stāsta faktors ir ietekmējis to, ka mums šķiet - tā ir tiesa - „jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas”. Mēs esam norūdījušies un raduši netvert mākslu pārlieku nopietni - mūsu līdzpārdzīvojums ir teorētisks un pārejošas dabas. Turpretim piebilde „iz dzīves” liek nospriegot maņas īpašā režīmā.
Un otrādi. Par spīti tam, ka nav pieklājīgi mākslas darba sakarā izsaukties - kā dzīvē! - ir tomēr kaut kādas nejaušības un sakritības, kas ļauj izbaudīt dzīves atpazīšanas prieku. Parasti tās ir tikai sīkas detaļas - intonācija, mīmika, kustība. Varbūt tās nemaz nav „kā dzīvē”, varbūt dzīvē nemēdz būt tik izteiksmīgi. Tās vienmēr ir kaut kādas tipiskas, tipveida intonācijas, mīmika, kustības. Lieliskais aktieris ir tas, kurš spēj atainot šo „tipveida”, atpazīstamo.
Iespējams, tieši tāpēc visjaudīgākie no „Latviešu stāstiem” ir tie, kuros piedēklim „iz dzīves” pievienojas atskārsme „kā dzīvē!”. Citiem vārdiem sakot - lielisks aktiera darbs.
Un šeit ir grūti izšķirties par galasecinājumiem. Varētu sacīt: lai arī cilvēka dzīves stāsts esot visjaudīgākā drāma, patiešām jaudīgu to padara profesionāla un talantīga ierāmēšana mākslas formā. No otras puses: visjaudīgākie izrādās darbi, kuros aktieriem ir izdevies panākt „kā dzīvē!” (tipveida) efektu.
Un tā kā mēs šeit esam tik ētiski un korekti uzsākuši, tā kā gandrīz nepieminam visas šīs skandalozās dažu latviešu pārsteidzošo likteņu un paradumu detaļas - būsim diskrēti un neminēsim, kuri tad ir tie lieliskie aktieri un kuri - vienkārši aktieri. Jo teātra spēlēšana taču ir aktieru reālā dzīve.
Info par izrādi: www.jrt.lv
Ganss Kristians 20.10.04 10:31
vēl tikai pie šī izsmeļošā raksta gribētos piebilst, ka manuprāt ļoti labs ir izdevies arī izrādes reklāmas plakāts ar zobaino Vairu - šo latviešu dvēseles katalizatoru