Jūlija Dibovska: Маяковскiй Вл. Простое какъ мычанiе (5)

2009. gada 8. aprīlī, plkst. 13:04

Rubrika: Citu idejas
Петроградъ : Парусъ, 1916, 118 стр.

Pirmsrevolucionārais Majakovskis

Vladimirs Majakovskis lielākoties saistās ar socreālisma dzeju un skaļu sociālisma ideālu sludināšanu savdabīgā atskaņu mākslā (ne visa viņa dzeja ir dzeja, bieži tā ir klaboša aģitācija un padomju patriotisms), taču dzejnieka daiļradē var sastapt arī mākslinieciski interesantu pasaules redzējumu. Tīmeklī izdevās atrast visus Majakovska darbus, bet īpaša uzmanība tika pievērsta 1916. gadā izdotajam krājumam „Простое как мычание”, kuru sastāda iepriekš pa izlasēm un brošūrām izsijāti dzejdarbi ar poēmu „Mākonis biksēs” priekšgalā un kuru liela daļa kritiķu uztvēra ar vilšanos. 1912 – 1915. gads ir Majakovska radošo meklējumu laiks, tad rodas visi krājumā iekļautie darbi. Šajā laikā dzejnieks pamazām pievērsies arī poēmas žanram un rada slaveno „Mākoni biksēs”, kas,

šķiet, kompozicionāli labi paskaidro „Простое как мычание”- tā ir mākslinieka poētisko kliedzienu un smeldzes refleksija par vēlmi mainīt pasauli ar mākslas palīdzību, kam pretstāv cilvēku neizpratne („Я одинок, как последний глаз/ у идущего к слепым человека!” no „Несколько слов обо мне самом”), turklāt blakus šai programmai poēma atspoguļo arī citas tēmas, kuras Majakovskis bieži futūristiskā veidā cenšas izvērst, tostarp ir: pretošanās, protesta un nepakļautības motīvi, jaunas kārtības sludināšana (sākotnēji poēmas nosaukums bija „Trīspadsmitais apustulis”) u.c. Savam laikam netradicionāli parādās mīlestības attēlojums – tā vairs nav simbolistu un Bloka apdziedātā metafiziskā un mistificētā mīla, bet gan ironiski maiga (un tāpēc -  „mākonis biksēs”), cieši saistīta ar ikdienišķo dzīvi.

Krājuma pamatdaļa, ko veido Majakovska „pirmsrevolucionārā perioda” dzeja, tikai virspusēji atspoguļo dzejnieka pasaules skatījumu šajā laikā, jo nācās secināt, ka neiekļautajos dzejoļos, kas gan tika apkopoti vēlāk, Majakovskis daudz krasāk vēršas pret sociāli un politiski nepilnīgo pasauli ap sevi (izrādās, ka viņam ir vairākas „himnas” birokrātismam, pusdienām, veselībai, zinātniekam, kritiķim u.t.t, kas, protams, ir daļa no dzejnieka satīriskā pasaules skatījuma). Un nevar pat strikti novilkt robežu starp Majakovski futūristu, kas tiecas pēc jaunām formām un sludina apokalipsi kā sanitāru līdzekli (dzejolis „Адище города”) un dzejnieku neoromantiķi, kas vēlas mainīt sev nepieņemamo pasauli („Несколько слов обо мне самом”).

Daudzi Majakovska poētikas elementi neviļus lika domāt par Aleksandru Čaku, kurš taču ir iepazinies ar futūristu un imažinistu estētiku un ar Majakovski personiski, būdams 1919. gadā Krievijā. Domājams, ka Majakovska saskaldītās futūristiskās rindas, bieži absolūti nihilistiska attieksme pret pantmēriem, tradicionālajām metaforām un asociāciju rindām tēlu veidošanā („и вот я - озноенный июльский тротуар,/а женщина поцелуи бросает - окурки!”), kā arī pilsētas motīvi („Улица провалилась, как нос сифилитика”), kas lielākoties sastopami agrīnajā dzejā, ir saucami par psiholoģiski urbānistiskiem, nevis futūristisku paradīzi attēlojošiem. Taču diezgan specifiska un tāpēc neatdarināma ir Majakovska maniere iemiesoties pilsētas priekšmetos un būtībā – tā krājuma „Простое как мычание” ievaddzejoļos liriskais „es” diezgan nemanāmi attēlo pilsētu kā sevi pašu, bet kosmisko pasauli kā savu ģimeni (жена – луна, отец – солнце, дочь – песня).

Krājuma nosaukums „Простое как мычание” nav pieticības, bet gigantisma un vienkāršības apliecinājums – Majakovskis sevi vēlas provokatīvi aizkliegt (aizmaut) līdz katram, un dara to ar tradīciju laušanu un skaļu balsi.

Pēdējie komentāri:

• sm. 08.04.09 14:13

  Lielisks īss ievads! Majakovskis abi ar Šovu vienmēr būs aktuāli. Idejiski pilnvērtīgi darbi.

• haralds matulis -> autorei 09.04.09 17:12

  patīkami kaut ko palasīt par majakovski. kāpēc jūs par to rakstāt?

• Jūlija 09.04.09 19:53

  hm. varu vien teikt, ka to visu ievārīja Čaks :)

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma