Vai filma būs laba vai slikta, skatītājs nevar zināt iepriekš. Ilmāra Šlāpina saruna ar Dmitriju Rancevu (19)
2009. gada 7. aprīlī, plkst. 13:04
Rubrika: Sarunas
Foto no personīgā arhīva.
Dmitrijs Rancevs ir viens no ievērojamākajiem krieviski rakstošajiem kinokritiķiem un kino ekspertiem Latvijā, jau vairāk nekā desmit gadus viņa raksti regulāri tiek publicēti Latvijas periodikā un interneta izdevumos, arī filmu nozares izdevumos Krievijā. Dmitrijs Rancevs vairākus gadus strādājis kinoforuma "Arsenāls" filmu atlases komisijā (2000, 2002, 2006), Nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" (2007) un Ziemeļvalstu filmu dienu (2005) žūrijā, sešus gadus (1996-2002) vadījis raidījumu par kino "Seanss" Latvijas Radio programmā "Doma laukums". Šogad apvienības "Orbīta" un apgāda "Mansards" izdevumā nākusi klajā Dmitrija Ranceva grāmata "Kinotācijas", kurā apkopoti analītiski raksti, recenzijas un intervijas par Latvijas, Eiropas un pasaules kino.
I.Š.
Ar ko profesionāls kinoskatītājs atšķiras no parastā?
Es tomēr nenošķiru skatītāju-amatieri no skatītāja-profesionāļa, manuprāt,
ir tikai labs skatītājs un ne tik labs. Tas ir pats galvenais. Skatītājam pirmām kārtām ir jābūt vērīgam, viņam ir jāizturas ar cieņu pret filmu, ko viņš skatās, jāaizraujas ar to. Ja mēs runājam par kinokritiķi, tad viņš, manuprāt, ir tāds pats skatītājs, kā citi, tikai, iespējams, tuvs ideālajam. Cik nu tas ir iespējams.
Bet ir taču arī samaitāti kinokritiķi.
Jā, bet es runāju par to kritikas modeli, kas ir tuvāks man. Samaitāts var būt tāds kritiķis, kurš paņem recenzijai filmu, noskatās to pārtīšanas režīmā, pasaka, ka viņam jau tāpat viss ir skaidrs, izlasa anotāciju un ātrumā uzmet kaut kādu tekstu. Tā ir samaitātība. Es uzskatu, ka filma ir jānoskatās no sākuma līdz galam un nekas nedrīkst novērst tavu uzmanību. Arī kinoteātros, kur tagad ir iespējams ēst popkornu vai darīt vēl kaut ko un nepamanīt pašu filmu. Nedomāju, ka iepriekšējās zināšanas vai bagāža, ar kuru tu atnāc uz kinoteātri, nosaka to, cik profesionāls skatītājs tu esi. Tu vari būt daudz redzējis, tev var būt filozofa izglītība, bet tajā pašā laikā tu vari būt slikts skatītājs, jo vari nepamanīt, neuztvert, palaist garām kaut ko svarīgu. Skatītājam jāprot atbrīvoties un visas savas sajūtas veltīt ekrānam. Jo kino pirmām kārtām ir emocionāla, jutekliska lieta, kas iedarbojas uz sajūtu orgāniem.
Intelekts ir jāizslēdz?
Nu, filmas jau mēdz būt dažādas. Ir tādas, kurās intelektuāls darbs nepieciešamas no pirmā līdz pēdējam kadram. Bet, ja šis intelekts ir sauss un pliks, tad tā būs ne pārāk laba filma. Lai intelekts strādā gluži tāpat kā citas sajūtas. Kino no sākta gala ir izklaide un šī izklaide var notikt dažādos reģistros. Reizēm vairāk vērsta uz humoru, reizēm – uz intelektu, reizēm – uz asarām. Balanss var būt atšķirīgs. Attiecīgi arī tavi sajūtu orgāni tiek noskaņoti saistībā ar šo balansu.
Vai ir vērts skatīties filmu līdz galam, ja tu jau esi sapratis, ka tā ir slikta?
Ja jau esi sācis, tad labāk noskaties līdz galam jebkuru filmu. Tā būs godīgāk. No otras puses, labs skatītājs var arī pamanīt to, ka filma ir slikta un nekas tajā vairs nemainīsies. Taču man nav tādu tiesību teikt, ka filma tādā gadījumā ir jāpārtrauc skatīties. Mana profesija man to neatļauj. Man pašam ir nācies darba vajadzībām skatīties filmas, kas ir sliktas. Es jau pēc piecām minūtēm to sapratu, taču noskatījos līdz galam. Ja vien filma neizraisa riebumu savas kvalitātes dēļ (es nerunāju par riebumu, ko tā izraisa varbūt ar nolūku), tad nevajag pamest pusē. Cita lieta ir tā, ka mēdz būt arī labas filmas, kuras ir grūti noskatīties, jo tajā notiekošais ir šokējošs, sarežģīts vai grūts. Droši vien, tas ir atkarīgs arī no tā , kādā veidā skatītājs ir nonācis pie satikšanās ar šo filmu. Ja viņš to, rupji runājot, ir nopumpējis internetā kopā ar vēl citām 100 filmām, tad var arī droši mest ārā. Bet, ja esi atnācis uz kinoteātri un nopircis biļeti, varbūt ir vērts nosēdēt līdz beigām. Var jau gadīties, ka filma, kas šķitusi garlaicīga (un daudziem skatītājiem garlaicīga filma nozīmē sliktu filmu), beigu beigās ar pēdējiem kadriem kaut ko paskaidro, un tu to uztver pavisam savādāk.
Ir arī tāds viedoklis, ka garlaicība ir pazīme tam, ka tā ir īsta māksla, jo viss aizraujošais parasti tiek izmantots, lai maskētu sliktu mākslu.
Es tam nepiekristu. Man tas šķiet visai spekulatīvs uzskats. Kino jau sākotnēji radās kā kaut kas tāds, kas domāts izklaidei. Pirmie seansi bija tīra izklaide, kas saistīta ar spēcīgiem emocionāliem uzbudinājumiem. Limjēru vilciens izraisīja bailes, dārznieks ar šļūteni – smieklus un tā tālāk. Visa kino turpmākā attīstība notika ap šīm spēcīgajām emocijām. Paņemot jebkuru kinematogrāfa vienību, kas ir nepārprotams un simtprocentīgs mākslas darbs, mēs redzam, ka tā vienalga cenšas sapurināt skatītāju gluži tādā pašā veidā, kā šie pirmie darbi. Kino ir izgājis noteiktu attīstības stadiju un līdz ar viņu arī skatītājs ir izgājis noteiktu attīstības stadiju. Tāpēc šai mākslai ir nepieciešami jau citi paņēmieni – daudz izsmalcinātāki, daudz sarežģītāki. Un šo līdzekļu struktūras pilnībā tad arī rodas mākslas darbs. Vai nerodas. Es varu minēt personisku piemēru. Mēs bieži piesaucam Tarkovska filmas kā izcilus mākslas darbus, bet tajā pašā laikā tie bieži tiek dēvēti par garlaicīgiem. Man nav garlaicīgi skatīties Tarkovska filmas, gluži otrādi – tas ir aizraujoši. Es ienirstu šajā atmosfērā. Tie garie kadri, ko rāda Tarkovskis, man ir nepieciešami, lai izklaidētos. Bet filmas jau ir jāvērtē arī kā noteikta žanra darbi. Ja mēs skatāmies kādu spriedzes filmu, piemēram, filmu „Ātrums”, tad jo blīvāki būs tajā parādītie notikumi, jo mazākas būs pauzes un mazākas būs iespējas skatītājam pazaudēt uzmanību, jo šī filma būs tuvāka savam ideālam konkrētajā žanrā. Tas pats attiecas uz komēdijām. Ja mums ir garlaicīgi to skatīties, tad tā ir slikta komēdija, bet, ja mēs smiesimies, tad laba. Ir noteikta žanra filmas, piemēram, franču eksistenciālās drāmas, kas ir visai garlaicīgas, bet ja skatītājs zina, uz ko viņš ir atnācis, tad viņam nebūs jāgarlaikojas.
Skatītājam ir jāzina, uz ko viņš iet?
Es domāju, ka šis jautājums mūsu dienās ir noņemts. Grib skatītājs to vai ne, bet viņš parasti jau zina, kas tā ir par filmu. Informatīvais lauks ir tik blīvs, ka neko nezināt jau nav iespējams.
Bet ir var taču būt arī tā, ka reklāmas kampaņa samelo. Vai skatītāji, kas to ir redzējuši iepriekš, var sniegt pilnīgi pretējas atsauksmes. Tāds, manuprāt, bija pavisam nesens piemērs ar filmu „Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu”. Kā man šķita, no tās informācijas, kas par šo filmu bija pieejama, skatītājs nevarēja saprast, ko viņš beigu beigās saņems.
Nē, to, vai filma būs laba vai slikta, skatītājs nevar zināt iepriekš un tam nevar sagatavoties. Taču viņš var noskaņoties uz gaidāmās filmas žanru, uz konkrēta režisora rokrakstu. Ja viņš zina, ka tā ir Deivida Finčera filma (es neko nejaucu, par Bendžaminu Batonu taču Finčers uzņēma?), viņš zina, ka šis režisors iepriekš ir uzņēmis „Cīņas klubu”, „Septiņi”. Zinot šos faktus – Finčers, Breds Pits, apgrieztā notikumu secība – jau pilnīgi pietiek, lai noskaņotos tam, kāda tipa filmu tu esi atnācis skatīties. Ja pēc tam tu vēl turklāt arī būsi pārsteigts, tas būs lieliski. Citam varbūt patiks tieši tas, ka nekādu pārsteigumu nav.
Es esmu ievērojis, ka man kā skatītājam traucē tas, ja filma ir „skaļa”, ja par to daudz runā, ja to visi gaida. Reizēm es pat cenšos neskatīties tādas filmas, bet pagaidīt gadu, divus un skatīties tikai tad. Atceros, tā bija ar filmu „Amerikāņu skaistums”, es to ar lielu baudu skatījos pēc gadiem trim. Bet „Matrix” noskatījos uzreiz un biju ļoti vīlies. Lai gan tagad, kad ir pagājis kāds laiks un uzņemts daudz citu filmu, man „Matrix” vairs nešķiet tik viennozīmīgi slikta.
Es pilnīgi piekrītu – tas ir patīkamāk. Tā, manuprāt, ir normāla tāda cilvēka pazīme, kas sevi uztver kā individualitāti. Tas pats attiecas uz grāmatām – autoru, par kuru daudz tiek runāts, nemaz negribas lasīt. Un otrādi – reizēm ir kaut kas, kam citi nepievērš uzmanību, bet tev par to gribas kliegt skaļā balsī. Man tā bija pēdējā Berlīnes festivālā – tur galveno balvu saņēma peruāņu režisores Klaudijas Ljosas filma, kuru visi bija nolamājuši. Bet neviens nebija pievērsis uzmanību viņas pirmajai filmai „Madeinusa”. Izcila filma! Bet man bija radies iespaids, ka ir noticis kaut kāds pārrāvums informācijas laukā. Tie, kas apmeklē Berlīnes festivālu un raksta par šī festivāla filmām, atrodas vienā pusē, bet es, kas biju noskatījies šo filmu, atrodos otrā. Un starp mums nav nekādu saskares punktu. Protams, ka filmas uztverei traucē tas, ja par to visi runā un raksta. Kā piemēru var iedomāties situāciju, kad tu esi atnācis uz Doma baznīcu klausīties ērģeļmūzikas koncertu. Iespaids tad, ja baznīca būs pilna ar cilvēkiem, kas klepos un čaukstinās šokolādes papīrīšus, būs pavisam atšķirīgs, nekā tad, ja tu būsi baznīcā viens pats. Pat tad, ja tu centies neņemt galvā to, ko runā un raksta citi, tava uztvere būs šī apkārtējā trokšņa iespaidota.
Kā lai izskaidro to, ka filmas dažkārt neizdodas? Pat pieredzējušiem, izciliem režisoriem gadās neveiksmes.
Režisori ir dažādi. Vieni pieturas pie atstrādātām shēmām. Citi uzskata, ka nedrīkst atkārtoties, ka viņiem ar katru filmu ir jāpasaka kaut kas jauns. Tāds ir, piemēram, Larss Fon Trīrs. Katra viņa filma ir pilnīgi atšķirīga. Man var nepatikt tā vai cita Trīra filma, taču es viņu vienalga cienu kā radošu personību, kas nebaidās riskēt. Bet meinstrīmam ir jāturas pie standartiem. Šajā ziņā Holivuda ir mašinērija, kas savus standartus uztur. Ja tur gadās neveiksmes, tad tās tiek izteiktas tikai cerētu kases ienākumu nesavākšanā. Un tas nozīmē, ka filmas producents ir pārrēķinājies. Jo tur visu nosaka producents.
Vai tad nav tā, ka daudziem jauniem režisoriem traucē tieši tā doma, ka „viss jau ir pateikts”? Viņi ir redzējuši tik daudz filmu, ka jebkas, ko varētu izdomāt, jau izrādās uzfilmēts.
Ir tāda režijas skola, piemēram, Maskavas VGIKā, kas skaidri pasaka – režisoram nav jāskatās filmas, bet jāfilmē. Es tam īsti nepiekristu. Man šķiet labi, ja cilvēks ir redzējis daudz un saprot, ko dara. Ja cilvēks ir pietiekami nobriedis, viņš taču saprot, ka izgudrot kaut ko pavisam jaunu tik un tā nav iespējams. Tā vietā viņš ņem vērā to, kas ir darīts pirms viņa, kā sūklis, kas sevī uzsūcis visu labo. Bet debitanta problēma parasti ir tā, ka viņš savā pirmajā filmā cenšas sabāzt visu, ko viņš ir izdomājis. Un tas visbiežāk ir par daudz. Galvenais ir, lai režisoram būtu, ko teikt. Tieši situācijās, kad nav īsti, ko teikt, cilvēks sāk mēģināt meklēt to, ko neviens pirms viņa vēl nav darījis. Bet galvenais – vai tev ir, ko teikt, vai nav.
Kas ir tas, ko ir vērts pateikt ar filmas palīdzību?
Mēdz teikt, ka vēstījums pieder satura kategorijai, bet es tam īsti nepiekrītu. Ir filmas, kurās pati forma ir tas, caur ko iespējams piekļūt vēstījumam. Ja būtu cita forma, būtu arī cits vēstījuma saturs. Bet tas, par ko ir vērts runāt, tas ir atkarīgs no katra konkrētā cilvēka. No viņa dzīves vietas un laika, pieredzes. Ja tas viņā būs nobriedis un viņam pašam svarīgs, tas būs svarīgs arī citiem skatītājiem. Te nav vienas receptes. Ir tāda Benta Hamera filma „Virtuves stāsti”, kas uzņemta 2003. gadā un stāsta par 50. gados notikušu pētījumu, kura gaitā tika vākta informācija par vientuļu vīriešu virtuves ieradumiem. Jauka festivālu filma un katram, kas to ir redzējis, tā visnotaļ patīk. Bet kāds tur ir vēstījums? Ja Hamers, pirms uzņemt filmu, būtu šo vēstījumu noformulējis pāris teikumos un kādam pastāstījis, viņam viennozīmīgu atbildētu – kas tas par murgu?
Kura režisora nākamo filmu tu gaidi?
Bruno Dumons ir solījis uz Kannu festivālu sagatavot savu jauno filmu. To es gaidu ar nepacietību. Ja Haneke uzņemtu jaunu filmu, es centīšos noskatīties. Ja kaut ko jaunu uzņemtu Trīrs, es neesmu pārliecināts, vai gribētu redzēt. Ja uzņemtu Kusturica, es īpašu interesi par to neizrādīšu. Lai gan agrāk viņš man ļoti patika. Kas vēl? Almodovars vienmēr ir interesants. Tas ir cilvēks, kas nekļūst sīkāks.
Un kuru filmu tu esi skatījies visvairāk reižu? Un kāpēc?
Es neesmu skaitījis, bet iespējams, ka tā ir Tarkovska „Nostaļģija”. Kāpēc es to skatījos? Lai gūtu baudījumu. Kaut kādā savas dzīves posmā es to izjutu kā fizisku nepieciešamību, kas līdzinājās citām cilvēka pamatvajadzībām pēc ēdiena, miega vai seksa.
x 07.04.09 19:46
skatītājs nevar zināt, vai filma patiks vai nepatiks, bet par to labumu un sliktumu - to jau nu gan var +/- paredzēt. Bet lasīšu vēl tālāk..
sorry 08.04.09 4:43
ābeces līmeņa patiesības... vai Šlāpins apzināti izvēlējies diskreditēt "ietekmīgāko krievu kinokiritiķi Latvijā" ?
2 sorry 08.04.09 9:15
Nu kā nu Šlāpins bez mērīšanās ar gailīšiem...