Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (22)
Pelegrīns: Vienkārši cilvēki
6. aprīlī, plkst. 18:04
Par paskaidrošanu
Kā lai paskaidro
Mulsam bērnelim,
Augošam pakešu logu planētā,
Kā ir pūst elpu
Uz ledus puķēm,
Tā kā to dara Gerda un Kajs.
Vienkārši
Vienkārši gribas
Vienkāršo pilsoņu
Vienkāršos priekus –
Uz tirgu pa sestdienām
Un mīļotai pāris
Uz punča krunciņas liekas.
Par tām viņa domā,
Vērojot svētdienas šovus,
Mums ar džekiem dārzā gaļa,
Aliņš un novuss,
Trešais bembis,
Uztūnētāks kā Džonim,
Un viņai spīgulis nabā,
Zinu – tikai priekš manīm.
Un visu mūžu aizmiegot
Klausīties viņas elpā.
Un kad viņa nomirs,
Atjēgties
Pilnīgi tukšā telpā.
Tev
Visi tie “nebeidz iekšā!”
Sabeidza manas iekšas;
Tagad es savu žulti
Dāļāju riekšām.
Atceries, taisījām brālīti,
Mazu, mīļu kā cālīti;
Nesanāk, nesanāk
Iesakām izlasīt
Un var atkal zālīti.
Vēl nav nopirkta pistole,
Bet sācies finiša spurts;
Tu mana mūžīgā Kortnija,
Es vienmēr tavs Kurts.
Lēdija un viņas teliņš
Nakts ar asu špagu
Atgaiņājas.
Uzbrūk rīta gaisma,
Vīrs nāk mājās.
Vīram nāsīs dūmi,
Galvā caurums.
Lēdija no filmas
Prasa naudu.
Lēdijā aug dīglis –
Tāds bez saknēm,
Govs ir uzpūtusies
Pļavā leknā.
Govs un dēliņš teliņš –
Skaidrs sīkvels.
Veterinārs kļūdās,
Cimdus novelk.
Dakter netaisnīgais!
Vecais maita!
Visas kaimiņsievas
Dienas skaita.
Ļauno sievu acis
Labāk izdurt.
Teliņš – tas uz pienu
Tā kā uzburts.
Atkal viņus vajā
Gaismas draudi...
Mammīt, iesim mājās,
Kāpēc raudi?
Teātrī
Vakar pirms izrāde sākās
Mana roka viņai aiz biksītēm.
Elpa sitās kā putniņš,
Kā visām teātra čiksītēm,
Tumsā klepoja pendžas
Un čaukstēja vētrasputni,
Magones, serenādes,
Un, protams, vāverīte.
Dienās es viņai pasniedzu
Dīrenmatu un Tjati,
Naktīs mēs sūcām kā bites,
Un skrāpējāmies kā kaķi.
Es viņai iemācīju
Lēno un Vīnes valsi,
Cik zinu, videnes gados
Viņa reiz bija Mis Talsi.
Cik labi, ka tevi atradu,
Mēs esam tik laimīgas kopā!
Uz tava tvīkstošā klēpja
Mūžos lai guļ mana roka!
Tumsā klepoja pendžas,
Bet mēs tik jaunas un skaistas,
Zaļiem burtiem "IZEJA"
Stūrī pie sienas laistās.
Ciktāl var redzēt no sargtorņa
Nu, un kā tu tagad jūties –
Mīļākai lellei pati izdūri acis,
Spēlē tetri ar savām zarnām
Uzšķērsts rotaļu lācis.
Caurām dienām raganas medī,
Naktis pavadi stāstot
Par savu lielo nogurumu,
Par to, ka riebjas glāsti.
Nu, un kā tu tagad jūties –
Ne kripatas laimes, daudz naudas;
Divi jātnieki tuvojās
Un vējš sāka gaudot.
Nu, un kā es tagad jūtos –
Luncinu asti un kaut ko gaidu.
Ko gaida bērza pumpurs,
Kas atombumbai smaida?
Tūkstošiem krūšturu āķīšu
Reiz manās gudrajās rokās,
Karma nav mazais bērns, tā kož,
Inde izplūst, es mokos.
Nu, un kā es tagad jūtos –
Ne kripatas mīlas, daudz slavas;
Te kaut kur var tikt ārā,
Teica jokdaris zaglim.
Par mani
Man vairs nestāv pie porno,
Lai ko un kā tur ņem priekšā,
Jo skaudība smacē kaklu –
Es pats tur gribu būt iekšā.
Es vairs nesūdzos Dievam,
Jo viņš tāpat visu zina,
Ikvienam tak krīt uz nerviem,
Ka mūžīgi atgādina.
Īsti vairs negribas dzīvot,
Bet nomirt ir bezjēdzīgi,
Un tā kā lūzeru komanda
Es mīcos pa trešo līgu.
Pops
Pilnām kabatām ar zeltu
Slava atrāpo pie manis,
Slava nopērk manu sirdi,
Viņa tagad mani ganīs.
Nodzēries un visu atstāts
Nomirst vīrs, kurš bija simbols;
Visu atdotu, ja tikai
Atkal iemācītos bimbot.
Skumjāk vēl par dzērvi purvā
Brēc mans apmulsušais ego;
Luga beidzas, priekškars nokrīt,
Viena bezjēdzība seko.
Neskatīšanās
Iepakošu kastē
Neskatīšanos tev acīs,
Sūtīšu pa pastu.
Ziņkārīga meiča
Šķirošanas centrā
Atvērs kasti.
Kopš tā brīža viņa
Klausīsies Džoniju Kešu
Un mainīs ādu,
Naktīs jauks indi
Un deklarēs mūžīgu
Intifadu.