Roberts Krēķis: Viktors Peļevins. Šausmu ķivere (1)

2009. gada 30. martā, plkst. 13:03

Rubrika: Citu idejas
Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2005

Ir absolūti vienalga, vai Viktors Peļevins jums ir aktuāls vai neaktuāls rakstnieks. Lasāt viņu vai nelasāt – tam principā nav nekādas nozīmes. Jo, neskatoties uz personīgajām simpātijām, tieši deviņdesmito gadu krievu postmodernisma kustības "produkts" ir šobrīd interesantākais Krievijas rakstnieks. Iespējams, ne labākais, pavisam noteikti ne oriģinālākais, taču noteikti visinteresantākais.

“Rakstnieka seja” - tāds nepatīkams, cilvēku, kam patīk visus un visu kategorizēt, izdomāts koncepts, pēc kura grāmatu autorus mēdz dalīt "krimiķu rakstniekos", "Nobela prēmijas cienīgajos", "21. gadsimta Hemingvejos" - Peļevinam ir diezgan sveša. Autors ar apskaužamu konsekvenci to ir mainījis no grāmatas uz grāmatu, kas padara viņu par daudz interesantāku tipāžu nekā literātus, kas, atraduši “savas tēmas”, pie tām

arī paliek līdz brīdim, kad viņus neviens vairs nelasa, jo, ak vai, jaunā grāmata ir par to pašu, par ko iepriekšējā! Ar baudāmā trash ikonu Peļevinu, turpretī, ir pavisam citādi - ir ļoti interesanti minēt, kādā formātā rakstnieks sevi pieteiks šoreiz.

„Šausmu ķiverē" Peļevina loma ir digitālā gadsimta rakstnieks, kurš pats labi apzinās to, cik lielā mērā modernās tehnoloģijas kalpo par šīsdienas sabiedrības spoguli. Ja tā padomā, tad kāpēc gan neattēlot dzīvi kā diskusiju forumu internetā, bet tā dalībniekus neieskicēt  ikdienā ik uz soļa sastaptu trafaretu tipāžu formā? Ciniskais inteliģents, damsell in distress, pliekanais mačo, nenopietnais pļēgurs - mēs katrs taču pazīstam vismaz pārīti tādu vienšķautņainu būtņu, kuru eksistence ir vienkārša kā pamatskolas vienādojums "1+1=???". 

Romāna varoņi attopas slēgtās telpās, kur bez gultas un labierīcībām kāda nezināma persona ir parūpējusies arī par čata istabai pieslēgtu datoru. Neredzēdami iespējas atstāt šo slēgto vidi, varoņi izmēģina laimi digitālajā sarunu istabā un drīz vien atklāj, ka visi atrodas līdzīgā situācijā - ieslodzīti cietumā, aiz kura sienām plešas neizstaigājams labirints, un vienīgā iespēja nesajukt prātā ir turpināt klabināt taustiņus, uzturot šķietami nebeidzamu virtuālo sarunu.

Par spīti brīžiem, kad notikumi pieņem trillera cienīgus apgriezienus, „Šausmu ķivere” šķiet ne tik daudz krimiķis kibertelpā, cik ikdienas sociālā teātra analīze tam visnepiemērotākā autora izpildījumā. Vai nav gaužām ironiski, ka rakstnieks, kurš pēdējos desmit, divdesmit gados ap sevi ir radījis noslēpumainības, kitča un 21. gadsimta skaļākā krievu literatūras huligāna oreolu, te tā vienkārši ņem un stāsta mums par to izrādēm, ko spēlējam gan čata istabās, slēpjoties aiz neko neizsakošiem nikiem, gan ikdienā, pielāgojot savu ego tām mizanscēnām, kurās liktenis mūs mēdz iesviest?

Grāmatas varoņi Peļevina grotiskajā kibervīzijā varētu tikpat labi būt kāda metafiziska čata dalībnieki, cik ikviena no mums neskaitāmās “sejas”, kuras mainām tiklīdz rodas vajadzība  atstāt sev vēlamu iespaidu. Un gluži kā grāmatas varoņus tirda vēlme pamest savu ieslodzījumu, arī  mūsu zemapziņā rodas vajadzība atstāt pašu viltus personību labirintu. 

Neskatoties uz grāmatas īpatnējo naratīva formu (stāstījums veidots digitālas diskusijas formātā), Peļevinam kā ierasts izdodas izrauties no noteiktu žanru kanoniem, un piedāvāt lasītājam metafizisku trilleri Borhesa tradīcijā, kas pielāgots tehnoloģiju gadsimta aktuālajām tendencēm literatūrā. Lasītājs tiek aicināts atcerēties, ka virtuālajā vidē mēs ne ar ko neatšķiramies no tā, kādi esam ārpus tās - nav nozīmes, vai slēpjamies aiz segvārda vai sociālās maskas. Kas zina, vai zinātniskās fantastikas fanātiķu sludinātā neizbēgamā pāreja uz datorizētu esības formu neizrādās tik vien kā dekorāciju nomaiņa?

Kā jau ievadā minēju, jūsu vai manai personīgajai attieksmei pret Peļevina daiļradi nav absolūti nekādas nozīmes, tā kā, būdams "love it or hate it" kategorijas rakstnieks, viņš var atļauties rakstīt, kā ienāk prātā, par ko vien ienāk prātā. Un galu galā mēs taču esam tie, kas izdara “lasīt/nelasīt” izvēli. Šajā gadījumā pirmais variants viennozīmīgi šķiet pareizāks. "Šausmu ķivere" ir saistošs metafizisks tēlojums, kurā pazūd robežas starp žanriem, kanoniem un to, kur beidzas trešs un kur sākas augstākā māksla.

Pēdējie komentāri:

• Zigurds 31.03.09 11:43

  Diezgan precīzi viss pateikts. Pat ja Peļēvins ir trešs, tad noteikti visaugstākās raudzes.

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma