Rubrika: Par grāmatām - Citu idejas | komentāri (13)
Elīna Kokareviča: Marģers Zariņš. Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata
27. martā, plkst. 13:03
R: Atēna, 2003. 354 lpp.
„Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973) ir Marģera Zariņa (1910–1993) pirmais romāns, kurš laikmeta kontekstā izceļas kā spilgts, neparasts un savdabīgs. Laikā, kad Regīna Ezera, Alberts Bels literatūrā izstrādā psiholoģisko romānu, M. Zariņš pārsteidz ar savu savdabīgo humoru un spēju paskatīties uz lietām pavisam no citas puses. Galvenais romāna varonis un vēstītājs ir Kristofers Mārlovs (sasauce ar viduslaiku angļu dramaturgu un dzejnieku Kristoferu Mārlovu (Christopher Marlowe, 1564–1593) – pirmo tautā pazīstamās leģendas par doktoru Faustu izmatotāju literatūrā), kurš ierodas pie Jāņa Vridriķa Trampedaha, lai iegūtu un vēlreiz pārstrādātu Trampedaha jau pārlaboto un papildināto pavārgrāmatu, kura savā laikā nav izraisījusi tādu interese, kādu tā, pēc Trampedaha domām, ir pelnījusi. Trampedaha prātā rodas pārliecība, ka Kristofers Mārlovs ir nelabais vai vismaz tā kalps, kurš ieradies viņu kārdināt un izkrāpt viņa mūža lieliskāko darbu. Tā ir savdabīga prāta spēle un likteņa ironija, jo Trampedaham vairāk par visu gribētos, lai ierodas kāds Mefistofelis, jo tādā veidā tiktu atzīta viņa unikalitāte. Bez tam Fausta leģendai sižets tuvinās arī tāpēc, ka uzrodas ilgotā un cerētā Grietiņa – Margarēta Šella.
Latviešu literatūras vēsturē pieņemts „Viltoto Faustu” uzskatīt par postmodernisma pirmo vēstnesi latviešu literatūrā. Tas tāpēc, ka grāmata pilna dažādu alūziju un atsauču uz jau esošiem tekstiem, galu galā tāpēc, ka romāns ir spēle ar valodu, spēle ar lasītāju, kritiķiem un vēlme izveidot diskusiju. Rodas jautājums – par ko autors vēlas diskutēt? Šeit daži mani pieņēmumi – par mākslinieka un sabiedrības attiecībām, par mākslinieku un viņa radītā darba attiecībām, par mākslinieku un valdošās varas attiecībām, par mākslinieka un vēsturiskās patiesības attiecībām. Kristofers Mārlovs ir mākslinieks, kas iziet trīs „elles lokus”, proti, trīs varas Latvijā – Latvijas valsts un Ulmaņa diktatūras laiku, vācu un padomju varas laiku. Visiem šiem laikiem cauri vijas Mārlova kā mākslinieka attiecības ar valdošajām varām, centieni tām pielāgoties tik lielā mērā, cik to no viņa pieprasa.
Romānu var lasīt dažādi – kā valodisku un sižetisku spēli, kā savdabīgu autora skatījumu uz vēstures procesiem Latvijā, kā mākslinieka pašanalīzi, arī kā autora literāro principu atklājēju. To īpatnu un interesantu padara kontrastu saspēle, ironiskais pasaulskatījums un romantiskais galvenais varonis, kurš sākotnēji varbūt atgādinās kārdinātāju un viltnieku Mefistofeli, bet drīz vien pats nonāks viltnieku un kārdinātāju virpulī, netieši atklājot, ka mefistofelīšu ir daudz, un visos laikos tādi ir sastopami. Rakstnieks kā primāro izvirza asociatīvo, nenorādot pareizo vai nenoliedzot nepareizo ceļu, kā šo darbu lasīt. Maskēšanās, spēle ar analogiem un līdzībām to atļauj. Tomēr nepamet sajūta, ka sākotnējā spēle un ķircināšanās beigās noved pie smagām pārdomām par jēdziena ‘patiesība’ stiepjamības un piemērojamības iespējām. Un par izdzīvošanas iespējām.