Anna Auziņa: mani mierina sniegs (16)
2009. gada 11. martā, plkst. 14:03
Rubrika: ¼ Literatūra
Foto no personīgā arhīva.
***
Sākās pavisam nevainīgi, ar arbūziem, šķautņainiem gabaliem, raudonas, raudonas, raudonas. Un tad arī rīti kļuva vēsāki un vakari tumšāki. Rīti nāca stindzinoši, dzeloši, ārprātīgi dzidri; mazgāti mati, rupja jaka, cigarete, ābols. Un vakaros zvaigznes, teļi un šokolāde, un čigānu acis, kad mēs nokāpām iepirkties lejā uz “Braunu”. Peldēties mēs vairs negājām.
Un dubļaini ceļi sestdienu naktīs, kaislības uz pakaļējiem beņķiem, paga, paga, auziņa, ko tu tagad te raksti, vai atkal par rudeni un mīlestību? Mēs nespējam, nespējam apturēt kaut kādas tur medus stundas. Es atrodu senus mošķus un lietuvēnus, nekas vēl nav pāri.
Ok, sāku vēlreiz. Ar arbūziem, rītiem, vakariem, dubļainiem ceļiem un iesnām. Kā arī virtuvēm,
Iesakām izlasīt
Es atceros draudzību, vijīgu laikā.
Bet varbūt tu vienkārši atnāc pie manis, ja gribi, ņem līdzi to puisi, ja negribi, neņem.
* * *
es vispār ziniet
heteroseksuāla esmu
bet svētdien Blondā
man zvanīja no Parīzes
es agri pamodos
šeit lija vēlāk noskaidrojās
es rīta dzidrumā
pa tukšām ielām braucu
un vēlāk
viņa
zvanīja
no Parīzes
es tostermaizes cepu
bērnus sapakoju sēņot devāmies bet viņa
piezvanīja man no Parīzes
un mazliet cita iesmaržojās mana diena
* * *
Negribu tevi tai visā iesaistīt, negribu nogruzīt, negribu vārdā saukt. Forši jau tie citroni būtu, un arī ziedi laikam ir skaisti, ja vien sagaida piektās paaudzes zaru. Uzpotēt vieglāk. Mute ciet, taču iznāk pa nāsīm tavs vārds. Bedrītē iešņākts citrona podā. Nu visi smiesies un dusmosies, nomētās, iemīs. Eju un gaidu. Neviens neko. Šajās mājās ūdens diemžēl ir kaļķains, citronam nepatīk. Filtrēju, nelīdz. Stāvam atkal ar tevi uz stūra un kaut ko jau es lasu tev acīs. Es to citrona sēklu iestādīju vēl jauna kad biju, vēl vecajās mājās, un toreiz auga it sulīgs. Bet šeit man tas kaļķainais ūdens. Būs laikam jāatdod kādam citam, varbūt sagaidīs piektās paaudzes zaru vai uzpotēs ko nebūt virsū un ziedi tad plauks. Un citroni briedīs un šķīdīs un pušumos kodīs tavs vārds.
* * *
pienāk rudens
varavīksni grib glāzē man liet
šķiet nekas nav pie sirds ķēries
patīk man saulainā parkā
kamēr mana meitiņa dzied
lasīt grāmatu
kuru aizņēmos
vēl pavasarī no tevis
viss ir labi un jauki
mans laiks
varavīksnē kāpj mutē smeļas
patīk man parkā lasīt
kamēr meitiņa dzied
tomēr kaut kā man šoruden sāp tava seja
tavi pianista pirksti man sūrst
tavi riņķi zem acīm tumst man
tavs zoda izliekums gaist
visos parka kokos tu drebi
visās lapās man atveries
viņa nāks un mēs iesim strūklaku skatīties
pasmaidīšu un aizvēršu ciet
grāmatu
kuru vēl pavasarī no tevis
patīk man parkā lasīt
kamēr meitiņa dzied
* * *
nāc man blakus mīkstā sniegā
skaties dziļi debesīs
drīz tās kritīs vižņos šķīdīs
tālu jūrā aizplūdīs
vaigus tavus ļauj vēl saltos
ēnu glāstiem liegi skart
kamēr ziema vēl nav galā
skūpsti skūpsti mani mart
***
Tu izskatījies laimīgs
Kā pieneņpūka sirds
Es izskatījos laimīga
Kliedēta gaisma pār pļavu
Vai varam būt draugi
Vasarsvētku ņirba
Kukaiņi tekalē, bērni skraida, un nesāp, nesāp it nemaz. Mēs vēl sēdēsim uz terases, mēs vēl malkosim vīnu, mēs šūposimies šūpolēs, pēc svina apvāršņiem, strauti burbuļos, pasaules noglāstīs viena otru. Ripos ķegļu bumbas, putni aiztrauksies, laivinieki piestās krastā.
Kur palikuši, kur palikuši visi garie gadi.
Tu izskatījies laimīgs
Saule lēnām riet
Es izskatījos laimīga
Mazliet pierimst vējš
Vai varam būt draugi
Migla klusu kāpj
Tu izskatījies laimīgs
* * *
kad snieg
uz mikriņiem ir garākas rindas
un pilnāki trolejbusi
tādās dienās ļaudis neciemojas
pēc darba brauc mājās
pofig
mani mierina sniegs
snieg
pār tirgiem iecirkņiem krogiem
pār visiem kas jāmierina
pār pieaugušo dzīvi
snieg
pār Gaiļezeru
pār Vienības gatvi
vecaimātei jau nebija antibiotiku
kad maziņa nomira Taņa
nebija homeopātijas
nebija govs pļeckas ar pienu
uz pieturu jāiet kājām
mēs brauksim maķenīt lēnāk
mierina sniegs
tikai jāpasaka lai pietur
lai neaizved mani līdz galam
es Viršu ielas pieturā gribu
tevi skūpstīt atkal un atkal
vai šeit snigs vēl pēc piecdesmit gadiem
tik melna ziema bez sniega
no pieturas atkal jāiet
mums meita ir mājās
viņa ir tik maiga un silta man rokās
kur būs šis mirklis pēc piecdesmit gadiem
mūsu sirdspuksti mūsu ribas
es nezinu kur tas viss paliks
kur būs mūzikas skaņas un palags
kad pārplūdīs Viršu iela
kad sasilsim mēs līdz galam
mani mierina sniegs
* * *
When I was a Hershey bar - In my father's back pocket
Laurie Anderson
Kā lai esmu tavs eņģelis, kukulīt.
Es neredzu, neredzu ceļu savu gaišo, laikam klapes uz acīm un aizbāžņi ausīs manās. Kā lai esmu tavs eņģelis, ja domas man sniegā, ja Salavecis nejauki prasa – vai šogad biji laba māte? Bet tu guli, mana saulīte, mana pelīte, mana bitīte.
Mēs vispār diezgan normāli vecāki esam, sapulces apmeklējam, nadziņi nogriezti, drēbītes tīras, kastaņus salasām un tukšas piena pakas laicīgi iedodam līdzi, zina adresi nosaukt, zina savu dzimšanas dienu, katru gadu braucam salūtu skatīties, braucam kartupeļus rakt.
Ma-ni na-mi. Ma-ni li-ni. Mam-ma mīl ma-ni.
Kalcija netrūkst un dzelzs.
Tikai laiks tevi šķir no mammas sarkanā mēteļa atvēruma, no pusizkusušās šokolādītes tēva džinsu kabatā. Tikai laiks tevi šķir no Salaveča jautājumiem un no tā, ko es ieraugu sniegā. Murmulīti manu, runkulīti.
Mani lini. Mani nami. Laiks ir vienmēr pret mani.
* * *
caur ķirbju biezeņiem un saulstariņu tērpiem
caur sašvīkotām burtnīcām un lego karavīriem
ir princis izaudzis un saka:
mamma, man ir nemierīga sirds
* * *
Varbūt tomēr saskaras daži laiki
kā palagi plīvojot.
Uznirt no pusdienlaika dzīlēm.
Pamodusies es pieglaužos vīram
jūlija klusumā kādā dzīvoklī Berlīnē
ar savādu dūrēju pakrūtē.
Varbūt tās ir vistālākās ilgas
atverot acis pie mammas uz dīvāna
sensenā ziemas svētdienā.
Mirkli neapjēdzot ne sevi, nekā,
maldīties caurumā laika palagā.
Varbūt tomēr daži cilvēki aizgājuši paliek ar mums.
Varbūt viņi lasa mūsu grāmatas,
piedalās mielastos, vizinās mūsu auto.
Es nezinu daudz par šo klātbūtni,
es īsti nezinu kārtību, kādā kāds uzraksta dzejoli,
kāds to iztulko un vēl kāds cits pārlasa otrajā novembrī,
tad pamostas smeldzošu pakrūti
jūlijā Berlīnes dzīvoklī.
Varbūt mums ir mierīgi pieejamas uzreiz visas istabas,
pusdienlaiki un dzejoļi, kuros esam reiz mituši
un kuros vēl būsim blakus.
Varbūt mēs tikai drusku lempīgi,
lai arī labi pazīstam kāpnes,
durvis un tapešu rakstus.
Varbūt pat ir iespējams lidot vēl kaut kā citādi
tikpat viegli kā no Rīgas uz Berlīni,
lai parunātos ar tiem, kas reiz rakstījuši vai tulkojuši to dzejoli,
es tiešām pieļauju, ka to var, tikai mēs neveikli, lempīgi,
pamostamies ar caurumu, dūrēju,
pamostamies ar pakrūti.
Atkal nesanāk, tikai izžauti
liegi tālumā saglaužas palagi.
