Aivars Eipurs: minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu (8)

2009. gada 3. martā, plkst. 19:03

Rubrika: ¼ Literatūra

Attēlā - Rūta Mežavilka, fonā Aivars Eipurs. Foto: Jānis Indāns.

 

♪♪♪
Mēs dzīvojam brīnišķīgā un mierīgā laikā. Kā būtu, ja Bastejkalnā nevis dziedātu putni, bet rēktu zvēri? Bez krātiņiem, protams.


♪♪♪
Vēlā vakarā Rīgas stacijā biju izņēmis no mutes zobu plati, jo domāju, ka šajā stundā vairs nevienu pazīstamu nesastapšu. Un, ja sastapšu, tad pasveicināšu, bet nerunāšu. Bet no Coca-Cola Plaza puses nāca Naumanis. Viņš teica:
– Noskatījos „Gabrielu”. Šausmīga filma.
– Šausmīgi.
Es izdabūju no mutes tikai šo vienu vārdu.
– Tu arī redzēji?
Es to biju domājis par saviem zobiem.


♪♪♪
Pieķeru sevi sēžam ar divām pildspalvām, sažņaugtām katru savā rokā visu vakaru. Uzrakstīts nav nekas. Tās abas pēdējā laikā

ir manas hanteles.


♪♪♪
– Nesteidzies! – dzelzceļa stacijā man teica kāds nosarmojis bārdains vīrs.
Atteicu: – Uz vilcienu jau var. Bet citādi es nesteidzos.
Pagājis gabaliņu pa peronu, es atskatījos. Tur nāca tas vīrs, kurš pēkšņi pats sāka steigties un uzsauca: – Aivar, paskrienam nu! Laikam jau paspēsim.
Tikām pirmajā tamburā, tad jautāju: – Kur mēs esam tikušies? Es tevi neatceros.
 – Baidos, ka nekur. Es tevi nepazīstu.
 – Bet kā tu zināji manu vārdu?
 – Tev jau tas acīs rakstīts.
Tas mani neizbrīnīja. – Ak tā, – novilku.
Viņš turpināja: – Tu tiksi galā?
– Es: jā, un tu?
– Kas tad man, – viņš teica un atstājās.


♪♪♪
Kad sievietēm mugurā ir svārki vai kleita, tad viņas sēž kautrīgi, bet tikko ir garās bikses, tā sēž brīvi, kājas plati kā vīriešiem. Kā tā var būt? Kā viņas var atcerēties, ka viņām ir garās bikses, ja kājas ir zem galda? Apjautājos pie tām, kas „tam gājušas cauri”. Izrādās, nemaz tik brīvi tas nav. Varbūt tas viegli padodas tikai vīrišķīgām sievietēm?


♪♪♪
Rakstnieku savienības valdes sēdē bija runa arī par to, ka būtu kādam jāaiziet uz Radošo savienību padomes sēdi. Lita Silova bija ar mieru, ja tas neesot līdz četriem, bet no četriem uz „augšu”. Kāds ieteicās, ka pēc četriem ir no četriem „uz leju”. Līvija Akurātere apgalvoja, ka tas ir „uz augšu”. Kā nu katram tas vakars aiziet – „uz augšu” vai „uz leju”.


♪♪♪
 Kalna galā ceļabiedri teica, ka man jānovelk kurpes. Kad vilcinājos, tie teica:
– Tas ir īkšķa dēļ. Veselu gadu būs šāda kārtība.
Arī zeķes varot vilkt nost. Es novilku, taču baidījos, ka nepazūd. Pagājies pa kalnu uz leju, es pagriezos un skrēju atpakaļ kalnā. Kurpes vēl bija, bet zeķes bija pazudušas.
Gabaliņu tālāk vēl divi, uzvilkuši kurpes, devās no kalna projām. Es uzsaucu:
– Ei! Es jau paspēju pazaudēt zeķes!
Un tie abi duetā iedziedājās: – Viņš jau paspēja pazaudēt ze-e-ķe-es!


♪♪♪
Māte stāsta bērnam, ka imunitāte sastāv no labiem zaldātiem, kuri ir labi jābaro, lai viņi varētu kaujās uzveikt sliktos zaldātus – vīrusus. Kad viņa grib iebarot bērnam burkānus, bērns turas pretī: – Tie taču nav truši vai zaķpastalas, bet zaldāti!


♪♪♪
Gadās, ka diviem cilvēkiem ilgstoši iznāk runāt tikai pa telefonu un viņi nedabū apkampties un skūpstīties. Taču viņi var sarunāt izlīdzēties, katrs noskūpstot pirmo pretējā dzimuma pretimnācēju un pēc tam pastāstot viens otram, kā tas bija. Gadās, ka cilvēki ir atsaucīgi.


♪♪♪
Gadās arī, ka no rīta, tikko atvēris acis, pasniedzos pēc mobilā telefona, un, lai labāk pamostos, sāku zvanīties uz visām četrām debess pusēm. Ja kāds mani atšifrē un pajautā, vai vēl guļu, tad, cik iespējams, moži atsaucos: – Es neguļu! Es degradējos!


♪♪♪
Vakarā kreklus negludinu, to parasti daru tad, kad jau jāvelk mugurā, tādēļ pirmā sajūta svarīgos rītos ir bailes – ja nu nav elektrības? Ieskanas radio, tātad elektrība ir, ņemu un gludinu. Velku mugurā, kaut kas nav labi izgludinājies, viena piedurkne, piemēram. Atkal velku nost, gludinu, uzvelku. Tagad priekšā nav labi. Vairs nav laika. Tad aptveru, ka šis ir krekls ar burukuģiem un nomierinos; esmu rūpīgi gludinājis buras, kurš man ko var pārmest? Dzīve iet uz augšu, jo agrāk es gludināju arī pašus kuģus, un kas var būt bezjēdzīgāks par kuģu gludināšanu? No tā sastāvēja liela daļa manas dzīves. No kuģu gludināšanas. Tikai retumis tiku līdz burām.


♪♪♪
Šodien tetovējumi ir plaši izplatīti. Bet miesu bojāt negribas. Drīzāk domāju, ko var uzpūst uz T-krekla. Arhetipi, simboli? Varbūt uzrakstu, nevis zīmējumu? Pēc ilgām pārdomām nonāku pie secinājuma, ka vienīgais uzraksts, kas ir to vērts, ir mans dzimšanas laiks. Tātad, Piecpadsmit pāri astoņiem. Tā arī izdarīju. Tieši ar šādiem, slīpiem, it kā rakstītiem burtiem. Reizēm vēl kur noder. Baltijas kausā Latvija iesit igauņiem vārtus piecpadsmit pāri astoņiem, un es parauju uz augšu svīteri, rādu visiem – gaišreģis kas gaišreģis! Lidmašīna nolaižas Helsinkos piecpadsmit pāri astoņiem, es atkal parauju uz augšu svīteri un uzsaucu stjuartei: – Elita! Re!
Elitai patīk. Arī Agnesei Krivadei, ar ko tobrīd kopā ceļojam. Viņa to uztver kā kaut ko sirreālu. Labi arī, ka uzraksts ir latviski.


♪♪♪
Braucu ar tramvaju, tad izkāpju, pasēžu uz soliņa, parunājos ar paziņām un dodos tālāk. Pēc pusstundas konstatēju, ka esmu aizmirsis zemē pie soliņa linu auduma maisiņu un ka arī garās bikses tur esmu novilcis un atstājis uz sola atzveltnes ar visu maku. Izmisīgi dodos atpakaļ, bet pa ceļam satieku paziņu, kurš grib ar mani saspēlēt badmintonu, kamēr pagalmā iznāks viņa meitene. Tūlīt jau nākšot. Sākam spēlēt badmintonu. Pāris reizes uzsitu, tad iekarstu un aizmirstu, kur man jāiet. Kad parādās meitene, atjēdzos, nometu raketi un skrienu, cik spēka. Bikses uz soliņa ir! Maks ir! Nauda ir! Kredītkartes ir! Paziņas ar’ vēl turpat tērzē. Es laimīgs uzdāvinu šiem pa divlatu monētai, kas man makā. Tad konstatēju, ka maisiņš gan jau prom. Kāds pienācis un savācis, šie nav sapratuši, ka mans. Nu neko. Bet tur iekšā bija Tomasa Manna „Doktors Fausts”. Ne mans, bibliotēkas.


♪♪♪
Varbūt jums šķiet, ka rakstu par pārāk nenozīmīgām lietām. Es rakstītu par lielām, bet nav vērts – ja  kaut kur kādos svētkos stādīs ābelītes, vienalga, aiz inerces aicinās Māru Zālīti, ne jau mani. Jāpalūdz Mārai, lai kādreiz paņem mani līdzi. Stādīt māku.


♪♪♪
Abi kastaņi izkrita no jakas kabatas, kad vilku to mugurā un ar troksni aizripoja pa vagona grīdu. Es pametu skatu tajā virzienā, un redzēju, ka divus solus tālāk jauns vīrietis manī noskatās ar apbrīnu – it kā es ar kastaņiem būtu uzmetis divus sešniekus. Izlikos par burvi un kāpu tik no vilciena ārā.