Visi bija apmierināti. Andas Kļaviņas intervija ar komunikācijas kultūras pētnieku Sergeju Kruku (16)
2009. gada 6. februārī, plkst. 18:02
Rubrika: Sarunas
Izdevniecībā Neputns grāmatas formā izdots komunikācijas zinātņu doktora, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes asociētā profesora Sergeja Kruka pētījums „Par mūziku, skaistu un melodisku!” Padomju kultūras politika, 1932. — 1964., kas jaunā gaismā parāda Padomju Latvijas kultūras elites attiecības ar oficiālo kultūrpolitiku.
Grāmatas ievadā tu raksti, ka padomju kultūras vēstures pētniecībā dominē nesistemātiska filoloģiska pieeja. Šīs pētījuma novitāte ir socioloģisku rādītāju iekļaušana – mākslas komunikatīvie mērķi, mākslinieku ekonomiskās intereses, pasūtījumu mērķi u.c.
Filoloģiskā pieeja neatbild uz visiem teorētiskajiem jautājumiem un vienlaikus neatbilst izdzīvotajai realitātei: nabaga mākslinieks no vienas puses un ļaunā vara no otras. Neko dižs tas kultūras darbinieku, mākslinieku antisovjetiskais, kreisas diskurss nebija. Gluži otrādi viņi bija veiksmīgi integrējušies finanšu mašīnā un reproducēja dominējošos diskursu. Lielais padomju mākslas paradokss: sadarbība ar varu tiek
Iesakām izlasīt
Filoloģiskā pieeja nodarbojas ar to, ko es jau skolas laikā nevarēju ciest – mākslas darbu uzbūves formālo principu pētīšanu, uzspiežot vienu interpretāciju, kas varētu būt izdevīgi ideoloģijai. Tiek ignorēts fakts, ka šis mākslas darbs ir arī vēstures un sociālo procesu produkts. Protams, nevajag aiziet otrā galējībā – radikālā marksismā, ka mākslas darbs tiek socioloģizēts līdz tam, ka tiek tverts kā tīrs savas vides produkts, ignorējot mākslinieciskās izteiksmes jautājumus, kas tieši neizriet no esošās sociālpolitiskās realitātes.
Vai filoloģiskās pieejas kritika šajā gadījumā primāri attiecas uz Latviju?
Tā attiecas uz Latviju, uz Austrumeiropu un arī Vāciju. Vācijā bija divas filozofiskās interpretācijas tradīcijas: sociāli orientētā hermeneitika un iekšupvērstā hermeneitika. Pēc Otrā pasaules kara vācieši deva priekšroku otrajai, tekstuāli orientētajai pieejai, jo skaidrs, ka pēc tik milzīgiem, traumatiskiem politiskās transformācijas procesiem uz kādu brīdi ir jāattālinās no sociāliem skaidrojumiem. Jo sociālās, kontekstuālās interpretācijas draud ar politiskās stājas ieņemšanu.
Arī Latvijā attīstās pieeja, kurā tiek meklēta imanentā, no valodas un teksta izrietošā nozīme. To spilgti ilustrē dzejnieku sacelšanās pret Barta eseju Autora nāve, kas 90.gadu vidū daļēji tika pārpublicēta Kentaurā. Ziedonis rakstīja, ka vārds pieder man, tas ir mans, un es negribu atteikties no autorības. Zālīte rakstīja ko līdzīgu. Izskanēja arī viedoklis, ka vārds nāk no Dieva, Dievs ir tā autors. Barts paceļ roku pret Dievu.
Filoloģiskās pieejas ietekmes spilgta izpausme, protams, ir arī klasiskais jautājums: ko jūs gribējāt pateikt ar savu darbu? Mākslas darbs dzīvo pats savu dzīvi. Mākslas baudījuma pamatā ir tas, ka ik reizi šis darbs mums pavēsta ko jaunu. Kāpēc tad mēs no jauna skatāmies, piemēram, padomju filmas? Jo tās ir daudzslāņainas.
Kāpēc padomju kultūrpolitiku pētīji tieši mūzikas aspektā?
Orests Silabriedis mani piespieda. Mana sākotnējais pētījums bija par tēlotāju mākslu, teātri un patērēšanu, bet tas šīs grāmatas dēļ tika atlikts. Silabriedis palūdza man uzrakstīt rakstu Mūzikas saulei. Es biju izlēmis paņemt kādu notikumu padomju mūzikas dzīvē un apskatīt to kontekstā ar tā laika politiskajiem lēmumiem un situāciju Latvijas Komponistu savienībā. Rezultātā man pavērās sakarīga, liela kontekstuāla aina, kas ir pretrunā ar to, kā padomju perioda kultūras situācija tiek pasniegta mūsdienās. Par situāciju, kad komponists uzrakstīja svītu ar nosaukumu Rudens, bet komisija nepieņēma – neiedeva valsts pasūtījuma naudu, un viņš būdams viltīgs to pārsauca par Oktobri un naudu saņēma, mūsdienās tiek ķiķināts – stulbā padomju sistēma. Bet īstenībā tas pats attiecas arī uz mūsdienu situāciju: pamēģini iesniegt pētījumu Kritiska jaunlatviešu kustības nefiloloģiska izpēte un tu šeit atbalstu simtu gadu nedabūsi. Bet, ja tā paša pētījuma nosaukums būs, piemēram, Nevardarbīgas pretošanās pazīmes Kronvaldu Ata darbos iespējas saņemt finansējumu daudz lielākas.
Kāda vieta mūzikai bija atvēlēta padomju kultūrpolitikā?
Atšķirībā no citām mākslas jomām attiecībā uz mūziku 1958.gadā tika atcelti visi stingrie bijušā kompartijas ideoloģijas sekretāra Ždanova lēmumi. Jo mūzika netika uzskatīta par tik derīgu darba ļaužu audzināšanā. Mūzikas funkcija bija ārējā tēla veidošana – uz rietumiem: opera, balets, Gļinka, Čaikovskis, Šostakovičs, Prokofjevs.
Nebija skaidru estētisku vadlīniju, kāda mūzika ir vēlama. Bet mūziķu bija daudz, tādēļ vajadzēja kaut kādus kritērijus uz kā pamata piešķirt vai nepiešķirt valsts naudu. Notika intensīvas diskusijas, bet beigās tāpat atbalsts tika piešķirts, vadoties no komisijas locekļu gaumes un personiskajām simpātijām. Nu tad mēs izdomājam, ka šis darbs ir reālistisks un piešķirsim lielāku honorāru. Mūzikas politika Padomju Savienībā bija tāda bērnišķīga spēle: mēs zinām, ka jūs zināt, ka mēs zinām.
Spilgts gadījums bija televīzijā. Tika stādīts honorāru saraksts Hamleta iestudējumam, vajadzēja samaksāt arī kādai kundzei, kas bija pielikusi roku mūzikas aranžējumā. Bet tāda darba pozīcija nebija paredzēta tāmē. Situācija tika atrisināta, piešķirot viņai lomu – Hamleta mātes ēna. Rezultātā viņa saņēma honorāru pēc likmes, kas bija paredzēta lomu atveidotājiem.
Uz kādiem dokumentiem ir balstīts šis pētījums?
Izmantotie dokumenti ir Komponistu savienības kongresu, plēnumu, sēžu protokoli, lēmumi, Kultūras ministrijas debates un lēmumi. Tie ir dokumenti, kas PSRS laikā netika publiskoti.
Nesen izdevumā The Journal of Baltic Studies bija publicēts raksts par muzikoloģijas attīstību Baltijas valstīs. Tur pētnieks izmantojis žurnālos un avīzēs publicētos dokumentus, un nonāk pie pilnīgi pretējiem secinājumiem, nekā es. Viņš neapzinās, ka PSRS prese primāri bija atrakstīšanās – ja tas publicēts presē, tas nenozīmē, ka tas uzreiz īstenojas praksē. Vēl viens filoloģiskās pieejas ierobežotības piemērs.
Ja man būtu piešķirts grants, kuru prasīju, es pētījumu būtu turpinājis Maskavas arhīvos. Krievijā pētnieki ir daudz pētījuši vizuālo mākslu, mazāk izpētīts ir padomju mūzikas lauks. Līdz ar to šis pētījums varētu būt aktuāls arī ārpus Latvijas robežām.
Kādēļ tieši šis laika periods?
Mani interesēja Hruščova perioda pārmaiņas. Pēc Hruščova sistēma stabilizējas, meklējumi ir beigušies, tiek pieņemts nosacīts status quo – dzīvokļos dariet, ko gribiet, tikai neafišējiet to publiski. Ja Hruščova laikā vēl rit spraigas teorētiskas cīņas, tad Brežņeva laikā visi tam ir atmetuši ar roku un lietas tiek darītas ciniski: jāatskaitās par padarīto darbu, kādēļ gan neuzrakstīt kādu skaņdarbu.
Viens no būtiskākajiem pētījuma secinājumiem ir par Latvijas mākslas elites izteikti prosovjetisko pozīciju.
Secinājumi ir, ka diktāts no Maskavas uz visām republikām nebija vienāds un ka daudz noteica lokālās autoritātes, un ka vismaz mūzikas ziņā Latvija nebija eiropeiskāka – 1946. gadā armēņu formālists Arams Hačaturjans aicina latviešu komponistus atmest tautisko romantismu un pievērsties modernismam, viņš arī bija tas, kurš 50.gados ļoti aizstāv Romualda Grīnblata modernistiskos tiecienus no vietējo kolēģu nosodījuma.
Lasot Komponistu savienības sapulču protokolus, es neatradu frāzes, kas aizplīvurotā veidā liecinātu par pretošanos (jo diskurss jau ir daudzplākšņains – ar to var izteikt vienu ziņojumu, bet nodot arī otrā plāna vēstījumu), viss bija kantaini, skaidri un saprotami.
Visi bija apmierināti. Tie, kas nebija apmierināti, tie strādāja kurtuvēs un naktīs rakstīja. Baskājainais Irbīte pie Dailes teātra ir spilgts opozīcijas piemērs.
Tu pētīji oficiālos dokumentus. Iespējams, ja arī bija modernistiski sacerējumi, to apspriešana līdz Komponistu savienības sēdēm nemaz nenonāca?
Manā skatījumā pirmais un vienīgais īstas padomju avangarda mūzikas vilnis dabiskā ceļā jau XX gadsimta 20.gadu beigās. Tie bija Lurjē, Roslavecs, Ščerbačovs, Mosolovs. Viņu kompozīcijas plašāka sabiedrība nepieņēma 20.gados arī bez valsts varas spiediena (autoritāra Padomju Savienība sāka veidoties 1929.gadā). Viņi redzēja, ka paies vēl gadu desmiti līdz šī mūzika tiks uzskatīta par mūziku. Tobrīd tas bija tikai troksnis. Tādēļ komponisti pret saviem nošu materiāliem izturējās nevērīgi, daudz tika pazaudēts. Burjē daudz labāk neklājās arī ASV, kurp viņš emigrēja.
Krievija, PSRS aizgāja par citu modernisma ceļu. Rietumos atonālā mūzika bija loģiska reakcija uz Pirmo pasaules karu, humānisma ideālu sabrukumu. Bet Padomju Savienībā šie ideāli vēl lielā mērā bija dzīvi. Šostakovičam nepatika rietumu atonālā mūzika – jādomā, tāpēc, ka viņa personiskā pārliecība kaut kādā mērā sakrita ar komunisma ideālistiskajiem uzstādījumiem.
Tas, ka kreisas diskurss, kas iestājas par mazo cilvēku un runā varai pretim, Latvijas māksla vidē neeksistēja, uzrādās mūsdienās: pagājuši 20 gadi kopš neatkarības un kur tad ir grupējums Ēzeļa aste vai jebkāda cita nosaukuma organizācija, kas iestātos par vai pret kaut ko? Jā, ir atsevišķi gadījumi – Hermanis roku kaut kam demonstratīvi nepaspieda, bet principā visi ir apmierināti: barojas no Kultūrkapitāla fonda siles un saprot spēles noteikumus.
Otra grāmatas daļa ir veltīta estrādes mūzikai, kas savā spējā atmodināt bīstamus instinktus un veicināt privātiniciatīvu bija patiesais padomju cilvēku emancipējošais fenomens.
Estrādes mūzika atņēma darbu konservatorijas beidzējiem, kas nebija apmierināti, ka izveicīgākie amatieri aizrunā darbu sev. Bet kondženi beigušajiem nav šīs mārketinga spējas iet un piedāvāt savus pakalpojumus. Tieši tas pats notiek mūsdienās, kad kurš katrs šlāgera mīļotājs var aizsūtīt savu kompozīciju uz LR2, noceļot algu tiem, kas piecus gadus studējuši kondženē.
Padomju laikā konservatoriju beigušie lūdz valsti sakārtot tirgu, piemēram, lai Poligrāfiķu klubā varētu muzicēt tikai konservatoriju beigušie. Viņi nevis nevardarbīgi pretojās, bet gan izmantoja valsts aparātu, tai skaitā drošības dienestu, kā arbitru cīņā par tirgu. (Tādēļ, sabrūkot Padomju Savienībai, tik daudzi sava laika vadošie māksliniekiem bija norūpējušies pierādīt, ka padomju laikos viņš nodarbojies ar nevardarbīgo pretošanos.) Tās, kas īstenībā nevardarbīgi pretojās, bija estrāde. Tā grāva valsts ekonomiskos pamatus, jo veicināja privāto biznesu. Pretošanās bija subkultūrā.
Māksliniekiem varētu tas nepatikt, bet slepenie drošības padomes protokoli jau nerunā par to, ko Ziedonis ne tādu pateicis vai Zālīte sacerējusi, tur runa ir par jūrnieku Smirnovu, kurš kontrabandā atvedis desmit Boloņas tipa jakas vai par jūrnieku Ozoliņu, kurš atvedis plates ar The Beatles ierakstiem un pārdod Biķernieku mežā.
Protams, tā nebija politiska pretošanās, tā bija normāla privāto un sociālo patērētāju vajadzību īstenošana, bet tai bija tālejošas sekas. Negrib cilvēki staigāt vienādās biksēs, uzrodas kāds pagrīdes šūšanas ateljē, kas nodrošina pieprasījumu.
Rīgai un Tallinai šī slepenā pagrīdes biznesā bija sevišķa liela nozīme: 60.gadu beigās un 70.gadu sākumā ir neskaitāmas filmas, kur šīs pilsētas tiek pieminētas tieši šādā kontekstā. Osta, radi ārzemēs, atmiņas par buržuāzisko periodu tika summēti, lai Krievijā teiktu, ka visas nepatikšanas nāk no rietumiem.
Šis pētījums balstās uz oficiālu dokumentu pētījumiem; vai neprasās pētīt arī indivīda līmeni, konkrētu mākslinieku dzīvi?
Lēmumi netika pieņemti kā Kafkas Pilī – Staļins sēž un viens pats visus lēmumus sacer. To darīja tie paši indivīdi. Kas tevi spieda lēmumā ierakstīt to vai šito frāzi? Šie lēmumi visbiežāk tika pieņemti attiecībā pret vienu indivīdu. Tāpēc, ka kādam skauda, tāpēc, ka viņš patiešām bija izdarījis kādu pārkāpumu.
1945.gadā kāds operdziedonis Neimanis gribēja ierakstīt savu plati, viņam to neļāva. Viņš rakstīja vēstuli Staļinam. Vietējie nobijās un, lai nepieļautu šādu Neimaņu aktivitāti turpmāk, pieņēma attiecīgu lēmumu.
Es palieku pie Fuko tēzes par mikrovaru; nav totalitārisma. Mani oponenti varētu teikt, ka bija reālas represijas, bija reālas bailes. Ja tu baidies, nebaidies cita vietā – neslaktē viņu ar saviem lēmumiem..
Arhīva materiāli parāda ļoti interesantu dinamiku. Vienu gadu lamā Vācieti, Belševicu un Čaklo, nākamajā gadā lamā Vācieti, Belševicu...Un neviens par Vācieti neiestājas. Pat ne tik daudz, lai neparakstītu petīciju pret viņu.
Tu apgalvo, ka mūsdienu Latvijas kultūrpolitikā kultūras funkcijām ir daudz līdzību ar PSRS kultūrpolitiku.
Gan Padomju Savienībā, gan mūsdienu Latvijā ir kultūras darbinieku pārprodukcija. Šie kultūras darbinieki neko citu darīt neprot, tai skaitā naudu taisīt – tāpēc viņiem nepatīk Šlesers, kurš saka: „Vajag naudu taisīt!”. Tirgū (tai nelielajā, kas mums ir) šie cilvēki izdzīvot nevar, tādēļ viņi prasa valsts subsīdijas.
Līdzīgi kā PSRS, kur kultūrai bija jāaudzina komunistiskais cilvēks, mūsdienu Latvijā kultūrai ir jāpalīdz veidot vienotu nacionālo identitāti. Kultūrpolitikas vadlīnijās nākamajiem desmit gadiem tiek nevis atzīta dažādu kultūru līdzāspastāvēšanas un mijiedarbes iespēja, bet gan pieprasīta visu citu kultūru integrācija caur latvisko diskursu. Tiek nevis atzīsts, ka ikdienišķās kultūras prakses – neatkarīgi no tā vai tās notiek latviešu vai krievu valodā, ir sabiedrības integrācija, bet gan identiski PSRS kultūrpolitikai uzstāts uz kultūras homogenizāciju. Visas pārējās kultūras tiek uzskatītas par latviskajai kultūrai traucējošām.
Bet Latvijas kultūrpolitikā atšķirībā no PSRS izpaliek rūpes par pilsoņu iesaistīšanu un nodarbinātību brīvajā laikā. Protams, tas, ka tika veicināts visādu pašdarbnieku kolektīvu veidošanās, bija saistīts ar valsts vēlmi zināt un kontrolēt pilsoņu brīvā laika aktivitātes, bet vienlaikus tika apmierinātas cilvēku vajadzība pēc socializēšanās, pašrealizācijas un jaunu prasmju apgūšanas. Demakovas vadībā tapušās kultūrpolitikas vadlīnijas tik pat kā ignorē šo sabiedrības iesaistīšanas momentu, akcents tiek likts uz iebraucēju, tūristu izklaidēšanu, atsevišķu mākslas talantu mārketingu uz ārzemēm.
Bet mūsdienu radošā ekonomika balstās uz šo kultūras cilvēku piedāvātajiem risinājumiem.
Kultūras izglītība jau uzreiz nenozīmē, ka katram ir jāstrādā operā par solistu. Viņš ir apguvis prasmes, attīstījis savu personību, bet tas nav obligāti jāizmanto profesionāli. Šis cilvēks savas konservatorijā iegūtās kulturālās iemaņas lieliski var izmantot arī darbā ar klientiem savā veikaliņā.
Par ko tev grāmatas rakstīšanai jādod nodokļu maksātāju nauda? Nu uzraksti, ja pirks, tad atpelnīsi. Uz to nevar tā vienkārši atbildēt: „Es esmu Džeimss Džoiss, kas lauž semiotiskās prakses.” Jo to tikai laiks parādīs, vai būsi kaut ko lauzis.
Ir divas pieejas. Mākslinieks manipulē ar mākslinieciskiem līdzekļiem, kaut ko radot un meklējot kā to pārdot. Vai arī viņš saka, ka viņš ir mesija, tautas gara un ētisko standartu nesējs, un iet iekšā dzīvē kā marksists un to sludina, īsteno. Latvijā skaļais mesiāniskais princips tiek lietots tikai, lai iebiedētu valsts varu – raugi’, mēs varam radīt pretēju diskursu, vai arī ieinteresēt valsts varu – mēs varam jums pakalpot.
Te der man mīļa anekdote par ebreju pirtī, kur kāds viņam saka: „Ābram, vai nu biksītes uzvelciet vai krustiņu noņemiet.” Labi, lai mākslinieki ņem naudu no valsts un taisa operu – izklaidi ārzemniekiem, bet tad arī izbeidz diskursu par mākslinieku kā latviešu tautas ētiskuma un garīgo ideālu saglabātāju. Vai arī – veic šo savu misiju, bet nestāvi pie Kultūrkapitāla fonda ar izstieptu roku.
Kā lai izvēlas pozīciju?
Latvijas kultūras vides izeja no pašilūzijām ir metadiskursa attīstīšana. Pēc izrādes vērtēt nevis to, cik labs bija grims, dekorācijas un gaismas, bet gan runāt par idejām un vērtībām, kuras šīs izrāde aktualizē. Veicināt, lai mēs kultūras diskursu izmantojam kā veidu, kā paskatīties uz sevi: ko Šekspīra luga pasaka par mums šodien? Mākslinieks strādā tā, ka paceļas virs mūsu pasaules un pārkodē to savos izteiksmes līdzekļos. Mūsu iespēja ir pārkodēt mākslinieka vēstījumu uz ikdienas diskursu. Saprast, ka vācu ekspresionistu ideja bija nevis zīmēt kroplus ķermeņus, bet gan parādīt, cik kropli mēs paši esam un ka pēc pārdesmit gadiem tas novedīs līdz Hitleram.
Latvijas kultūra lielā mērā balstās uz mantiņu krāšanu, nevis jēgas meklējumiem.
Kā ir veidojusies tava interese par Latvijas kultūras pētniecību?
Mesiānisms attiecībā uz sabiedrības veidošanu: mēs – viena partija Latvijas ceļš pārveidosim šo pasauli. Bija jāskatās, no kurienes nāk šis diskurss. No kultūras nāk.
Personiski interesi ietekmēja tas, ka nāku no salīdzinoši zema sociāla slāņa – mazpilsētas kolhozniekiem, un mūsu inteliģences sludinātais morāli ētiskais uzstādījums nesakrita ar ierindas cilvēku īsteno praksi. Es redzēju, ka šie cilvēki, kas nelasa Dostojevski un Māru Zālīti, tādēļ nav mazāk ētiski vai atbildīgi, kā to sludina inteliģence.
Un, protams, Latvijas kultūra nav tik nozīmīgs manu identitāti formējošs spēks, tādēļ man to ir vieglāk kritiski analizēt.
Latvieši pārspīlē diskursa nozīmi: tā nepatika un uztraukums par to, ka ir divas informācijas telpas un krievi neuzzina patiesību. Bet ir taču reālā dzīve, reālais kontakts! Labi, šodien pasēdēsim un kopā paraudāsim Raiņa lugas uzvedumā, bet mūs vēl ciešāk vieno tas, ka mūsu mājai tek jumts, kas kopīgiem spēkiem jāsalabo. Ir jāļauj, lai reālā dzīve ir sabiedrības integrācijas patiesais avots, nevis diskurss, mākslas un kultūra. Lai kultūra ir telpa, kurā mums spēlēties.
Padomju Savienība ar kultūru mēģināja izdarīt to, ko Rietumeiropas vadošās valstis bija izdarījušas jau sen – izraut krievu no šaurās ģerevņas un latviešus no viensētas un iemācīt viņiem kopdzīvi. Lielbritānijā, Francijā pilsoniskās sabiedrības veidošanas ceļā cilvēki tika burtiski salauzti, arī mums tas nepatika. Tur vairs nav runa par ārēju kontroli, bet gan iekšēju. Ja tu publiski saki, ka esi par multikulturālismu, tad citi pieņem, ka tu tā arī rīkojies privāti. Pie mums šāda deklarācija netraucē privāti turpināt nīst krievus vai žīdus.
Vai pētījums par padomju kultūrpolitiku tiks turpināts?
Mani interesētu strādāt Lietuvas arhīvā. Ir fakti, kas liecina, ka tur padomju periodā bija savādāka pieeja, mazāk upuru. Paskatīties, par ko vienā un tajā pašā gadā runā Lietuvas un Latvijas Komponistu savienības kongresā.
Mani interesē apskatīties arī rēķinus: kuram, cik un par ko tika samaksāts. Lai varētu saskaitīt gada ienākums un naudas dinamiku.
Kura no mākslām tev ir vistuvākā?
Mūzikā mana gaume sākās ar Vivaldi un Montiverdi, tagad fanoju par krievu XX gadsimta sākuma modernistiem. Postmodernā māksla – visas šīs instalācijas, mani neuzrunā.
subjektīvi, es. 06.02.09 21:26
"Ir divas pieejas. Mākslinieks manipulē ar mākslinieciskiem līdzekļiem, kaut ko radot un meklējot kā to pārdot. Vai arī viņš saka, ka viņš ir mesija, tautas gara un ētisko standartu nesējs, un iet iekšā dzīvē kā marksists un to sludina, īsteno."
vai tiešām ir jābrauc uz Sorbonu pieredzi apmainīties, lai pēc tam nāktu ārā šādi tekstiņi? šis cilvēks sevi ir diskvalificējis kā nopietnu pētnieku. Informētāka kūles versija. Varbūt vajag painteresēties par to šausmīgo postmoderno mākslu un tām neinteresantajām instalācijām, lai saprastu, ka mākslas radīšanas motīvi nav tikai divi vien. Ja jau vācu ekspresionistu ideju spēj saprast, kāpēc palaid garām mūsdienu identās prakses?
konstrukcija 06.02.09 23:26
Lai arī Kruka skatījums ir diezgan robusts un ar laikmetīgo mākslu viņš nudien nav uz tu, tomēr pa lielam viņam ir taisnība. Tas mesiānisms, ko kultivē Demakovas paaudze, tas ir šķebinošs. Vienlaikus ir centieni uzlikt kultūru uz kultūras industrijas sliedēm un saglabāt mākslinieka pravietisko statusu. Esmu daudz bijusi saskarsmē ar dažādām Eiropas un ASV kultūras vidēm - nekur šis romantiķu mākslinieka ideāls nav tik klātesošs kā Latvijā. Par spīti tam, ka tas jau sen vairs neabilst realitātei.
heresy 06.02.09 23:32
Prostitūcijas metodes jeb menedžmentu kabināsim klāt visam pēc kārtas?
Šķērmi palika - kur nez vēl var izvilkt tos anahronismus "pašpasludinātos māksliniekus - mesijas" un kāda mārrutka dēļ katram, kas ko rada, būtu jāpārtop par tirgoni? Manuprāt, civilizētā pasaulē to dara rakstnieku u.c. menedžeri.