Daina Tē: Izslēdz TV (8)

2004. gada 6. oktobrī, plkst. 16:27

Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)

Vienu brīdi televizora ekrānā pārtrūkst bildīšu ķēde, un es ieraugu tikai savu atspulgu, iekodušos marinētā tomātā, blenžot man taisni acīs. Pagriežos uz otru pusi pie nākamā ekrāna, kas piederas datoram, un to aizsprostojušas tās zivis un ūdensaugi, tā dēvētais ekrānsaudzētājs, nekad neesmu sapratusi, kam tas īsti vajadzīgs, kas mūždien atgādina, ka es jau piecpadsmit minūtes neesmu pat pieskārusies tastatūrai. Tas ir tik atbaidoši, kad lietas dzīvo savu patstāvīgu dzīvi: kad ledusskapis ieslēdzas, kad no videomagnetofona atskan kaut kādi trokšņi, kad monitorā parādās akvārijs, nolāpītās zivis, kad gludeklis nopūšas. Viņas visas tad savā elektroierīču valodā man saka: ”Ko tu dari. Tu neko nedari. Tu nepildi savas funkcijas. Tev atkal ir iedarbojies tā dēvētais ekrānsaudzētājs, kura nozīme ar tavām prāta spējām nav aptverama

un rezultātā jēgas nekādas, tikai lieki patērē elektrību”, un, tā kā es neesmu elektroierīce, tad nevaru tām saprotamā veidā paskaidrot, ka es neesmu viena no viņām, man nav ne kārtīgu funkciju, ne kontaktdakšas, es neesmu pieslēgta ne pie kāda tīkla, tādēļ arī nav jāraizējas, ka manis dēļ varētu izsist korķus.

Man liekas, ka šobrīd nesanāks strādāt, tāpēc es aizeju uz balkona uzpīpēt, kur man paveras pikseļi tūkstoš krāsās, miljoniem kilobaitu, bet tas atkal ir tikai tā dēvētais ekrānsaudzētājs, un kādai mašīnai iedarbojusies signalizācija, lai gan neviens nemēģina to zagt.

Pēc tam es atgriežos pie datora, pat tā dēvētais ekrānsaudzētājs ir izslēdzies, tagad ir tikai melns ekrāns, kur es redzu savu atspulgu, kožamies marinētā tomātā un blenžot man taisni acīs. Kā var gribēt, lai es pildu savas funkcijas, ja nekas nepilda savas funkcijas. Piemēram, tas telefons stūrī ir domāts, lai man piezvanītu Pjērs, un tās durvis - lai viņš pa tām ienāktu pie manis, un tā iela lejā aiz sienas - lai mēs ietu tieši pretī viens otram. Protama lieta, tam visam nav jānotiek vienlaicīgi, kaut gan nekādu iebildumu man nebūtu. Bet mēs nemēdzam iet tieši pretī viens otram, bet gan klīstam vienīgi pa apkārtceļiem, kamēr apkārtceļi ved tikai apkārt. Brīžiem gribu atslēgt visu, kas nepilda savas funkcijas, redz, es it kā varu izraut kontaktu telefonam, bet nevaru izraut kontaktu ielai vai durvīm. Un kamēr tā iela, durvis, telefons utt. ir ieslēgti tādā tukšgaitā, tikmēr nekas cits arī nevar darboties kā nākas, un viss ir tik šaurs kā ekrāns Pjēra mobilajam telefonam, kura atmiņā dažas zīmes ierobežots daudzums atvēlētas arī man.

Bet kāpēc domāt par Pjēru un vai tā maz vispār ir domāšana. Vakar braucu tramvajā un ieraudzīju uz vienas sienas uzrakstu: IZSLĒDZ TV, SĀC DOMĀT. Tobrīd kā reiz iztēlojos Pjēru pēkšņi stāvam uz sliedēm, apstādinot tramvaju, izraujot tam kontaktu, un tramvajs pazūd, paliekam tikai mēs, stāvot viens otram tieši pretī, kā tagad man tieši pretī ir mans atspulgs, iekodies marinēta tomāta atspulgā, bet no šīs bildīšu ķēdes mani izrāva minētais uzraksts. Es tad nobrīnījos, kas tie ir par cilvēkiem, kas ložņā pa pilsētu, apveltīdami sienas ar šādām komandām, tad man ienāca prātā, ka patlaban es drīzāk skatos tv, manu personīgo seriālu, nekā domāju; un vēl nesapratu, kādā ziņā es tādējādi traucēju tiem rakstītājiem un par ko tad lai es, viņuprāt, domāju. Neviļus uzrodas jautājums, kas vēl tāds notika vakardien; es apsveru labu brīdi, pirms pamazām atgaismojas tādas ainas kā divi modinātājpulksteņi no rīta; rīvēts siers uz ceptiem pelmeņiem un dakšiņas virpuļi krējuma plastmasas trauciņā; izliekšanās pa logu, cenšoties saprast - tikai intereses pēc -, vai es spētu nolēkt vai nē, ja man gribētos tā kādreiz darīt; vēsais, putekļainais pilsētas gaiss un Pjēra svešādā roka uz galda ēdnīcā - tik savādi, iespējams, pirmo reizi iedomāties papētīt roku, kuru jau nez cik ilgi aizmiegot gribas sajust ap vidukli. Un kaut kā savelkot tamlīdzīgus iespaidus blakus, tā vien šķiet, ka viss sastāv no tādiem interesantiem sīkumiem, kuri tomēr neveido kopēju ainavu, jo tiek triepti viens uz otra, viens uz otra; tādēļ ļoti ātri arī pazūd. Tā es iedomājos, pirms sakustināt datora peli un līdz ar to noraut melno aizkaru no neaprakstītās lapas datora ekrānā.

Es paceļu pirkstus virs tastatūras un negaidot atceros, ka sākumskolā, kad kādam no bērniem bija svinamdiena, it visiem pārējiem vajadzēja sveikt jubilāru katram ar savu priekšnesumu, un tad es mēdzu uzrausties uz trīskāju ķeblīša pie klavierēm un laikam tieši tāpat mirkli turēt plaukstas dažus centimetrus virs instrumenta, domājot, ka, kad tās nolaidīšu, tās varbūt brīvi kustēsies pa taustiņiem, radot debešķīgu koncertu. Man nolaižas rokas; kā lai nejūt aizkaitinājumu, ka tāda epizode nav gana aizkrāsota pa visu šo laiku, kad būtu vajadzējis pazust arī ausu piesarkumam, kas tagad viešas, iedomājoties garlaikotos, sākumskolnieciskos smīnus aiz muguras, atskanot bezsakarīgai klavieru spaidīšanai. Toties līdztekus taisni šajā brīdī pirmo reizi pa visu dienu man tiešām sagribas strādāt, beidzot iedarbināt kādu programmu, jo piepeši visa šī ekrānsaudzētāju būšana šķiet pārlieku nesaudzīga - visas šīs lietas, kas uzrodas un darbojas pašas no sevis, kā nu tām ienāk prātā. Un tad es drukāju, baltā lapa uz ekrāna pazūd - balta lapa ir redzama tikai tad, kad tā ir neaprakstīta -, es drukāju labu brīdi, diezgan ātri un viegli, precīziem triepieniem, pat liekas dīvaini, ka tik ilgi nevarēju saņemties.

Kad izslēdzu datoru, man pretī raugās mans atspulgs, un ir grūti aptvert, ka šo personu Pjēram vajadzētu apskaut; bet man aiz muguras, it kā sajūsminoties par pēdējiem akordiem, aplaudē žalūzijas.

Pēdējie komentāri:

• Dainis 07.10.04 12:21

  jauks stāstiņš, nav nekādas pārspēles vai citu nepatīkamu jaunām rakstošām meitenēm nepatīkamu niķu. vispār jau asprātīgi. arī tā Daina pati bildē smuka izskatās.

• Jauna meitene 07.10.04 15:26

  Vareni Dainuk, Es pat izlasiiju liidz galam - ar mani taa biezhi nemaz negadaas. ;) Patieshaam forshi! Bet man pashai personiigi gribeetos zinaat ko Dainis domaaja ar "napatiikamu jaunu rakstoshu meitenju nepatiikamiem nikjiem". Vinsh to vareetu paskaidrot forumaa. Bet tu, Daina, - Taa tik turpinaat! :D

• Frīdvalda paziņa 11.10.04 21:07

  njau, moskowskaja kaķa skrīnseivers ieseivojies tavās acīs, daiņuk; liels, mells un bēz nēkā kam iznīkt, runcis, kurš pēkšņi īzgaismojas un aizsmakušā balsī iesēc ausī: zini, ir jau vēls, mani mamma gaida... buča tev

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma