Bonifācijs Daukšts: Intrigu māksla. Sākotnējs ieskats savdabīgā literatūrā (9)
2009. gada 27. janvārī, plkst. 11:01
Rubrika: Redzējumi
Prieka, var teikt, maz... Intrigas klīst pa Eiropu... Intrigas...
Pats vārds “intriga” ikdienišķās ausīs skan visai odiozi, un diez vai to kā neslēptu darbības metodi jebkad sastapsiet, teiksim, kādas partijas svētajos priekšvēlēšanu solījumos tautai vai oficiālā rīcības programmā. Bet intrigu dzirnas maļ un kropļo cilvēku dzīvi bez mitas, un intrigoloģija no vienkāršas, primitīvas intrigu vērpšanas mākas un zinības jau sasniegusi mūsdienu intrigu mākslas līmeni. Sabiedrība kopumā tomēr paliek ne teorētiskā, nedz kādā citā apskaidrības līmenī neinformēta par šo gluži vai par tabu padarīto ļaunumu, kurš tādēļ sācis plosīties kā brīvībā palaists nelabais. Jo, lai gan mūsu pašmāju intriganti lielākoties nav apguvuši moderno intrigu mākslas teoriju speciālās nelietības skolās, tomēr arī laji ir
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Patiešām, viena pati mūsu iekšējā alerģija pret intrigām kā tādām vēl nespēs padarīt tās par neesošām reālajā sadzīvē. Tāpēc sāksim iepazīt vismaz pieejamo, atklāto izziņas literatūru par šo mūžseno sabiedrības dzīves fenomenu – iesākumam tā pazīstamākajā, eiropeiskajā variantā!
Vēlreiz atkārtoju, – sirdi, tā teikt, skumdina un prātu nomāc domas par nepiedodami zemo intrigu mākslas izpratnes līmeni valstī un sabiedrībā.
Labāk, starp citu, neiet arī ar skandālu mākslas apjēgsmi. Man stāsta – pat vietējie imidžmeikeri un imidžšeikeri, tāpat visādi tuvējās un tālīnās ārzemēs skoloti melnie piāristi praksē nereti izrādoties tikai savu prasto pirmsplūdu aģitācijas un propagandas kursu klausītāju līmenī palikuši, – bet mūsdienīgi eiropeiskā ziņā pagalam tukšzinīgi visās vitāli nozīmīgajās, teorētiski sarežģītajās un praktiski bezgalīgi niansētajās ar intrigu un skandālu mākslu sakrampētajās jomās. Viens savam pasūtītājam – lielam menedžerim – neesot spējis sastādīt pat tikai simts vienības garu literatūras sarakstu par mūsdienu Vidus un Austrumeiropas aktuālo intrigoloģiju un dienesta intrigu mākslu. Normāls menedžeris, protams, jau spēj aptvert, ka viņa darba bibliotēkā vienmēr pie rokas būtu jābūt vismaz vecajām labajām, Rietumeiropā sen apbružātajām intrigu vērpšanas un skandālu taisīšanas rokasgrāmatām, ko pienācīgi civilizētās zemēs zina un ikdienas aizsardzības nolūkos izmanto nu jebkura citādi varbūt neaptēsta personība. (Skat., piemēram, Schütze, C.: Kunst des Skandals. – München, 1976). Varu derēt, ka arī lielākā daļa mūsu valsts mierīgo iedzīvotāju intrigošanu (intrigu vērpšanu) ikdienā mūžīgi jauc ar (ie)intriģēšanu kādā lietā vai tāda paša nosaukuma dramaturģijas sfērai piemītošu dinamisku shēmu. Mūsu citādi jau nu visai cerīgā skolu jaunatne gandrīz pilnīgi nemaz nepārzina intrigu teorētiskos, zinātniskos, var teikt – vienkārši vispārīgos mehānismus. Tauta vēl diemžēl pietiekami dziļi neizprot šī fenomena īstenās likumības un sakarības.
Gandrīz neviens līdzpilsonis izšķirīgās situācijās nu galīgi neprot un nespēj droši aizstāvēt pret šejienes eiroaziātiskajām intrigām nedz sevi, nedz savus draugus un tuviniekus. Neatbildiet man, vai konkrēti jūs, cienījamo lasītāj, varat, piemēram, izklāstīt, ar kādām smalkām metodēm un līdzekļiem nelietīgi, zinīgi un mācīti intriganti pilnīgi nevainīgu cilvēku spēj pazemot, pakļaut, iznīcināt, bet paši palikt pat neatklāti un nesodīti.
Jā, – tikai tas, kurš labā teorētiskā un praktiskās pieredzes līmenī pārzina intrigu spēļu “slepenos” likumus, paņēmienus un metodes, kā arī iemācās pār tiem valdīt (atsevišķos gadījumos izmantojot tos savā labā kā pašaizsardzības ieročus), var justies un būt drošs jebkādu intrigantisku aizkulišu varu priekšā.
Intrigu mīnu lauki, mani kungi un dāmas, ir varen, pat nepārskatāmi plaši un intrigas trāpīgi tiek dēvētas par visu pasaules konfliktu “melno tirgu”. Diemžēl dažādu līmeņu konflikti ir neizbēgami arī visās mūsdienu demokrātijās, ieskaitot t.s. suverēnās, un tāpēc pirmšķirīgi īpaša uzmanība un vērība būtu jāpievērš intrigas pamatprincipa darbības atklāšanai, tā izpratnei tieši politikā. Šeit labs palīgs katram iesācējam varētu būt grāmata: Gustav Adolf Pourroy: Das Prinzip Intrige. (Zürich, 1986).
Intrigu vērpšana un dzīšana, protams, pastāv daudzos dažādos līmeņos – nu, teiksim, no sīka biroja līdz pat “augsti politiskajām” un starptautisko, diplomātisko attiecību sfērām.
Rietumos, ja papētām, katram normālam firmas vadītājam kā sava veida glābiņš pie rokas plauktā vienmēr būs arīdzan vismaz cienījamā Māša kunga elementāro atziņu kopojums par varas cīņu un intrigām uzņēmumā (Maasch, E.: Machtkampf und Intrige im Betrieb. – Heidelberg, 1968). Ja jūsu firmas vai iestādes sabiedrisko attiecību speci pat par šo vai līdzīgu rokasgrāmatu nav ne ausu galā dzirdējuši, tad varat būt visumā drošs, ka jūsu uzņēmumam vai biznesam ir izcilas cerības intrigu saplosītam aiziet uz grunti.
Aizvien biežāk tiek izdotas arī nekrietnu padomu rokasgrāmatas par to, kā ar intrigu palīdzību var gūt (nepelnītus) panākumus politikā un biznesā. Kā īpatnēju piemēru (ar krietnu melnā humora devu) minēšu Eiropā un Krievijā savairoto „menedžmenta” bestselleru „Kā būt žurkai. Intrigu māksla un māksla kā izdzīvot darbā” (kā vēsta krievu nosaukums), oriģinālā – Joep P.M.Schrijvers: The Way of the Rat: A Survival Guide to Office Politics. Galvenā paustā „gudrība”: cilvēki, topiet izmanīgi, nežēlīgi un viltīgi, topiet īsti žurkas – un jūs noteikti sasniegsiet savas karjeras virsotnes!..
Ir gadījies pēkšņi atklāt, ka visādi citādi nopietns un izglītots cilvēks pat teorētiski nenojauš, kas, piemēram, ir tā saucamais klasiskais intrigu trīsstūris. Un var būt, ka tieši tamdēļ šim nezinim visas viņa karjeras un dzīves lietas jau pašlaik principā ir galīgā tūtā.
Bet tas nav nekāds brīnums, jo internetā tīmekļa tautai nopietni cenšas ieskaidrot, ka intriga esot tikai (citēju) “slepens, apslēpts kādas personas (intriganta) uzbrukums citai personai (upurim) konflikta ietvaros. Tātad intriga nozīmē netīru metožu pielietošanu varas cīņā. Intriganta mērķis ir upurim iekaitēt viņa darbā (amatā), tas ir, mazināt viņa ietekmi”.
Protams, ir milzums intrigantisku uzvedības un rīcības veidu, ko izmanto varas cīņās iestādēs, organizācijās, partijās u. c. Bet palaikam, kā iepriekšējā skaidrojumā, speciāli tiek slēpts pats elementārākais intrigas mehānisma izpratnes pamats.
Neielaidīsimies tik dziļās analīzēs kā vairākpakāpju aziātiskās intrigas atšķirība no vienkāršākās eiropeiskās un citām, starpesošajām. Sākumam pietiks ar to, ka iepazīstināšu ar Gīsenes (VFR) psihosomatiskajā centrā izauklēto, lapidāro, vienu no nopietnākajiem eiropeiskā tipa intrigas formulējumiem.
“Intriga ir ar patiesas, puspatiesas vai nepatiesas informācijas palīdzību slepeni veikta svešu spēku izprovocēšana darboties pret intrigas upuri kādas personas vai grupas interesēs.”
Zināms, jebkurš formulējums “slimo” ar nepietiekamībām, bet šis vismaz ļauj virzīties problēmas izpratnes dziļumā un saprast to, ka intrigu veidošanā vienmēr un neizbēgami ir iesaistītas vismaz trīs personas vai grupas (ar plašuma variācijām). Primitīvākais variants ir jau minētais “klasiskais” Eiropas trīsstūris: intrigants (intrigas vērpējs) – izpildītājs (saprotošs vai nesaprotošs bandinieks, -i) – upuris.
Vēl būtu jāmin, ka pie intrigu tehnikas faktiski neizbēgami pieder t. s. manipulācijas un pirmā kārtā – mērķtiecīga cilvēku zemapziņas ietekmēšana. (Par to sīkāk skat., piem., grāmatā “Lamatas -- intriga”. – Klein, P: Fallstrick Intrige. – Kissing, 1980.)
Liela nozīme intrigās tiek piešķirta t. s. tabu informāciju pielietošanai vērtīgu bandinieku iegūšanai (visādas slepenas seksuālas noslieces, eksotiski personības kompleksi, mānijas, pekuniārais egoisms u.c.). Varens intrigu bandinieku pakļaušanas un manipulēšanas potenciāls slēpjas pašās parastākajās, triviālākajās bailēs (cilvēka kā kosmiskās sīkbūtnes vientulības bailes, sabiedriski ģenētiski iemantotā nolemtības sajūta, bailes no Eiropas vai vēl kādas vietas, “sava kolhoza” it kā sargājošā bara sajūtas zudums utt.).
Intrigu veidošanas shēmās un stratogēmās noteikta vieta vienmēr ir “pelēkajiem kardināliem”. Teikšu tikai to, ka dīvainā kārtā šos slepenās ietekmes subjektus un viņu statusu kāda valdonīga roka ir ieslēpusi neuztveramības un maldināšanas mudžeklī. To personu ietekme, kuras mūsu informācijas līdzekļi uztiepj turēt par “pelēkajiem kardināliem”, tiek nesamērīgi pārspīlēta. Savukārt viņu reālos patronus, īstos, patiesos “pelēkos kardinālus” mediji vispār nepamana vai palaikam iztēlo par prastām marionetēm. Jāpiezīmē, ka daudzi intrigoloģijas teorētiķi Rietumos uzskata, ka postkomunistiskajā Eiropas daļā vispār nav iespējama klasisku “pelēko kardinālu” esamība un drīzāk būtu jālieto adekvātākais “otro sekretāru” jēdziens. Kā zināms, atminamajos komunistu laikos partijmafiozajās struktūrās noteicošais vienmēr bija otrais, no lielā centra nozīmētais varasvīrs.
Atkārtoju, elementāri ir zināms, ka īsti “pelēkie kardināli” nekad neparādīsies tautai oficiāli pazīstamajā sabiedrības elitē, vismazāk jau nu uz bildēm dzelteni spīdošajā presē.
Lai nekļūtu par pavisam prastu intrigu upuriem, dāmas un kungi, sāciet ar šīs grāmatas lasīšanu, rekomendēju: Martin Thau: Intrigen. (Bonn, 1990).
Skaidrs, ka pašreizējos globālu, reģionālu un vietēju informācijas karu apstākļos intrigu vērpšanas stratēģi ņem vērā un izmanto ne tikai tā saucamo “iekšcilvēka” potenciālu (īpatnības, kompleksus utt.), bet īpaši lielu uzmanību velta t.s. “starpcilvēku” potenciāla graujošā spēka izmantošanai (karjeras un izvīrzīšanās tieksmes, izdzīvošanas bailes, sinekūru un darba vietas saglabāšana krīzes apstākļos, atriebība u.c.).
Abos gadījumos kā neaizvietojams ierocis tiek izmantota informācija (patiesa, puspatiesa, nepatiesa). Izmantojot t.s. “uzspridzināmās” informācijas izraisīto (atraisīto) enerģiju savu nelietīgo mērķu sasniegšanai, augstas proves intriganti parasti zina, ka galvenais ir nevis šīs informācijas asums, bet gan tas, cik lielu graujošu enerģiju attiecībā pret upuri tā spēj atraisīt galarezultātā.
Skat. par to, piemēram, “Atriebības leksikonā” – Thorer, A., Blumenberg, C.: Das Lexikon der Rache. (München, 1988). Angliski lasošie varētu sākt teorētisko apskaidrību ar grāmatu “Melu ļaudis” (Peck, S. M.:The People of the Lie. – New York, 1983).
Sabiedrības un atsevišķa indivīda pašaizsardzībā pret intrigām jebkurā to līmeņa un izsmalcinātības pakāpē var līdzēt tikai oficiāli vai pašrocīgi atklāta galēji patiesa un pierādāma informācija, kā arīdzan intrigu mehānisma (intrigoloģijas) dziļa teorētiska apguve un pazīšana, bet izšķirošais vienmēr būs – draugi, sabiedrotie un līdzjutēji.
Demokrātiskā sabiedrībā intrigas fenomenam jābūt teorētiski pilnīgi skaidrai un efektīvi apkarojamai lietai.
Ra-re 27.01.09 18:57
īsti laikā.. Tagad jāsaka: ad fontes -
jāmeklē paši sējumi.
pb 27.01.09 21:29
Reini, kaut kāds gļuks ir ar tām informatīvajām kastēm rakstiem pa vidu - viņas sabrauc kopā ar tekstu kaut kādā ķīselī (uz Safari), agrāk tā nenotika.
Admin 27.01.09 21:40
Pēc Google Analytics datiem Safari izmanto 2.86% Satori lasītāju.
Uz Firefox (53.30%) vai Internet Explorer (37.98%) šāda gļuka nav.
Bet apskatīsimies... :)