Nils Sakss: Paradīze atnāks ārieša izskatā (13)
2009. gada 23. janvārī, plkst. 13:01
Rubrika: ¼ Literatūra
(fragments)
1
Pāri granātu un ložmetēju izdangātajai pļavai uz ciema pusi skrēja kāda sieviete. Vispirms viņu pamanīja bērni. Nosmulējušos zēnu bariņš, pametuši no vecām lupatām savīstīto kunkuli, kas viņiem bija bumbas vietā, ziņkārīgi nostājās rindā pie dzeloņdrātīm apvilktās sētas. Lai arī rūsa pa daudzajiem gadiem bija noēdusi drāšu dzelkšņus un izģindušie bērni bez liekas piepūles spētu izspraukties cauri satrunējušo dēļu spraugām, viņi neuzdrošinājās spert ne soli tālāk par šo robežu, kura bija novilkta kara pirmajās dienās. Taču to atcerējās vairs tikai pāris no bariņa vecākajiem bērniem. Uz tranšejām izvagotā lauka mētājās mīnas, nesprāguši šāviņi un visādas drazas, kas tur bija palikušas no laikiem, kad pļavai pāri gāja frontes līnija. Pušu pozīcijas ilgajos kara gados
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Kā pareizi gulēt pie (no)slīpēta ķīniešu kino
Nepiepildītā mīlestības mēģene XXX
Kā nodrošināt savam bērnam veiksmīga rakstnieka karjeru
Vai sieviete ir tā vērta? (audio versija)
Karmas reiss: Venēcija-Nīderlande ar pārsēšanos Rīgā
Uzmanību dāmām otrajā plaukumā ― āķis izmests!
Iesakām izlasīt
Pauls Bankovskis, "Neskaidrie nolūki"
"Klajā nākusi Nila Saksa jaunākā grāmata "Paradīze atnāks ārieša izskatā""
Zēni sāka nepacietīgi mīņāties un satraukumā berzēt netīrās plaukstas gar biksēm, kas bija pāršūtas no kartupeļu maisu drēbes. «Tūlīt uzies gaisā,» teica viens no viņiem, bet kāds cits tūliņ iebilda: «Neuzies, pārāk viegla.»
«Tu galīgi stulbs esi? Pagājušovasar tam krievam suns uzgāja, ko tad šitā – neuzies?»
«Nu, tas suns jau bija treknāks nekā šitā,» noteica zēns, un visi pārējie sāka smieties.
Patiešām, sievietei tuvojoties, kļuva redzams, ka viņa ir izkāmējusi kā ar trakumsērgu slims krancis, un melnās drēbes stērbeles plandījās gar bālu, kauliem cieši apvilktu ādu. Skriedama īsiem, bet ātriem solīšiem, gandrīz vai tipinādama, viņa drīz vien bija klāt ciema un karalauka robežai. Zēni sajuta nelielu vilšanos, ka sprādzienu tā arī nesagaidīja, bet sieviete, melnām, izmisušām acīm paraudzījusies zēnu sejās, elsdama un sēkdama sabruka pie viņu kājām. Tad arī zēni pamanīja pie viņas drēbēm piešūtu dzeltenu sešstaru zvaigzni.
«Žīdene,» kāds iebļāvās, un viss bariņš strauji atkāpās no sievietes kā no pieklīduša lepras slimnieka.
Viens puika pieliecās un pacēla no zemes paprāvu akmeni. «Žīdu kuce,» viņš kliedza un svieda ar to sievietei. Visi pārējie sekoja sviedēja piemēram – nometušies četrrāpus, satraukumā klaigādami, viņi steidzīgi taustīja ar rokām pēc akmeņiem un, tiklīdz kādu atrada, slējās kājās un svieda ar to svešiniecei. Tikmēr sieviete, ar rokām mēģinādama pasargāt seju no akmeņu artilērijas, turpināja skriet uz tālāko māju pusi.
«Palīgā,» viņa kliedza nogurušā un neskanīgā balsī. Kliedzienu sadzirdēja vairākas sievietes, kuras tūliņ izskrēja sētā, un viena no viņām, paķērusi turpat pie durvīm nolikto slotu, metās virsū zēnu bariņam.
«Ko, jūs traki esat palikuši, vai?» viņa kliedza. «Prom, suņi! Tūliņ dzīvu cilvēku nomētās!»
Bēgle, sajutusi atbalstu, metās pie sievietes un nokrita uz ceļiem viņas priekšā. Bet zēni uzbudinājumā sasārtušām sejām, lai arī negribīgi, tomēr atkāpās.
«Un tu, Henrij, tu arī ar viņiem?» uzkliedza sieviete vienam no zēniem, kurš tūliņ sarāvās, un viņa seja vispirms strauji nobālēja un tad tikpat strauji piesarka no kauna, ka māte viņu publiski nolamājusi.
«Marš, mājās! Nepietiek, ka viens jau tāds izaudzis, vēl otrs arī taisās,» Henrija māte pie sevis noteica un tad pievērsās svešiniecei, kura gulēja pie viņas kājām. «Celies nu, ienāksi pie manis iekšā,» viņa mudināja, un bēgle paklausīgi cēlās un gāja līdzi Henrija mātei, bet Henrijs, galvu nodūris, viņām sekoja.
2
Henrija māte nosēdināja svešo pie lielā galda virtuvē, kas dienā bija priekštelpa, bet naktī – Henrija guļamistaba. Māte gulēja nelielā atsevišķā kambarītī, kuru agrāk izmantoja par meitas istabu. Henrijs gan nezināja, kāpēc meitas istabu sauc tieši tā un nevis, piemēram, par mammas istabu, kas būtu krietni atbilstošāk. Cik vien viņš sevi atcerējās, neviena meita tur nekad nebija dzīvojusi. Bet katrā gadījumā meitas istaba un virtuve bija viss, kas palika pāri no viņu divstāvu mājas pēc tam, kad tai trāpīja aviācijas bumba. Tas bija aptuveni tajā pašā rudenī, kad Henrija brālis aizgāja uz fronti, un to gan Henrijs atcerējās ļoti labi.
Zēns noraudzījās, kā māte uzliek uz plīts čuguna spaini ar ūdeni. Kamēr ūdens sāka vārīties, nelielajā, drēgnajā virtuvē valdīja klusums. Henrijs, apsēdies pie durvīm uz malkas kaudzes, to izmantoja, lai nopētītu ebrejieti, kurai nupat kā bija uzbrucis ar akmeņiem. Viņas seja bija tik kalsna, ka varēja tikai brīnīties, kādēļ asie vaigu kauli nav vēl izgriezušies cauri gandrīz caurspīdīgajai ādai. Iekritušo seju vēl spokaināku darīja viņas smailais, āķim līdzīgais deguns un dziļi iegrimušās acis, kuras virtuves pustumsā nemaz nevarēja saskatīt. Henrijs mēģināja uzminēt, cik sievietei varētu būt gadu – viņa likās nedaudz jaunāka par māti, tomēr īsti droši, tāpat kā par lielāko daļu kara novārdzināto sieviešu, to nevarēja pateikt. Ar sievietēm vispār ne par ko nevarēja būt īsti drošs. Par to Henrijs jau daudzreiz bija paspējis pārliecināties. Kaut vai tagad – cik reižu viņš nebija dzirdējis, kā viņa mamma un Andra mamma, un vēl citas viņa draugu mammas vakaros sanāca kopā un sūdzējās par žīdiem. Kā žīdi valdot pār pasauli, kā viņi sagrābuši visu varu un kā noorganizējuši karu, paši tikmēr zaļi dzīvodami aizmugurē. Un ka ne jau par velti vācieši viņus neciešot. Bet tagad, kad Henrijs ar draugiem vienu žīdieti bija mēģinājuši neielaist ciematā, ko viņa māte darīja? Izlamāja Henriju un ieveda žīdieti pie sevis! Ar sievietēm nekad ne par ko nevarēja būt drošs, un ar viņa māti jau nu vismazāk.
«Tu neļaunojies uz viņiem. Zini, augot šitādā laikā, viņi paliek kā mežoņi. Un nav jau arī vairs neviena paša vīrieša, kas spētu viņus kaut drusku savaldīt, bet mēs – vienas bābas – taču netiekam galā. Visu dienu raujies, meklējot, ko uz galda likt, kā māju sastiķēt, ko mugurā uzmest, un šis tikai savā vaļā – ko tad var gribēt?» Henrija māte nopūtās.
Henrijam gan nelikās, ka viņš būtu izaudzis par mežoni, taču mātei iebilst zēns neuzdrošinājās. Viņš pavisam skaidri zināja, par ko izaugs – par to pašu, kas viņa brālis. Pareizāk sakot, par to, kas bija uzzīmēts viņa grāmatā, kura glabājās drošā vietā paslēpta zem matrača. Par karavīru. Par izcilu karavīru. Taču to mātei nevarēja teikt, jo tad viņa paliktu traka aiz dusmām. Vēl gan bija jāpaaugas, jo Henrijam pirms dažiem mēnešiem palika vienpadsmit gadu. Kā bija rakstīts viņa grāmatā, pa īstam varēja tikt uzņemts tikai no divpadsmit. Un tik ilgi jau nu viņš vēl varēja paciesties.
«Tu no kurienes esi, ko? Kā tu atkļuvi uz šito caurumu?» Henrija māte pievērsās svešiniecei. «Es pat neatceros, kad pēdējo reizi kāds te būtu ieklīdis. Tikai zaldāti – te krievi, te friči, te atkal krievi. Bet mēs ar visiem mākam sadzīvot, citādāk jau sen karātos striķī vai gulētu bedrē. Karš visu iemāca – i ar visiem sadzīvot, i ne no kā bērnus izbarot, un vēl citiem paliek pāri,» viņa skumji iesmējās. Nevis tā, it kā būtu pateikusi ko smieklīgu, bet tā, kā viņa reizēm smējās, kad Henrijam bija izdevies no zaldātiem dabūt kādu saņurcītu, piemirkušu avīzi un māte lasīja ziņas, – noteikti ne jau tādēļ, ka tur būtu rakstīts kaut kas smieklīgs, bet kaut kādu citu iemeslu dēļ, kurus Henrijs līdz galam īsti nesaprata. «Tie, kas nemācījās, tie jau sen tārpus baro. Re, no visa ciema mēs tikai septiņas sievas vien esam palikušas. Un tie mazie velni, kas vēl par mazu, lai ietu, – cik jūsu te pavisam ir?» viņa jautājoši pavērās uz Henrija pusi, it kā šis jautājums ebrejietei būtu kaut kādā veidā svarīgs.
«Pieci,» klusi noteica Henrijs.
«Nu, tad re – pieci puikas un vēl Marijai un Anniņai pa meitai. Nu, un tas ir viss ciems. Visām vīri tur, lielie dēli – tur, brāļi arī tur. Ko tad var gribēt?» Un viņa atkal smagi nopūtās, bet ebrejiete savām tumšajām acīm rāmi vērās uz katlu, kur ūdens jau meta pirmo burbuli.
Henrija māte norāva šķipsnu no zaļa, izkaltēta auga, kas karājās iesiets virs virtuves loga, un iemeta to alumīnija krūzē. Pēc tam viņa krūzi iegremdēja katlā un iesmēla verdošo ūdeni. «Ņem nu, nav jau nekāda kafija, bet karsta tēja tev būs tieši laikā,» viņa sacīja, dodama krūzi ebrejietei.
«Kā tad tevi sauc, meit?» Henrija māte pēc brītiņa iejautājās.
«Zāra,» atbildēja svešiniece, atraudamās no dzēriena krūzes. Viņas balss skanēja dobji un nedaudz piesmacēti. Henrijam tāda balss galīgi nepatika.
«Un no kurienes tu nāc, Zāra?»
Ebrejiete pēkšņi nolika krūzi atpakaļ uz galda un paslēpa seju rokās. Viņas augums trīsēja kā raudot, un Henrija māte steidzās viņu mierināt, līdzjūtīgi glāstot Zāras galvu un plecus. Henrijs nevilšus iedomājās, cik ilgs laiks pagājis, kopš māte šādi bija glāstījusi viņu. Tas noteikti bija ļoti sen, jo zēns tā īsti nemaz nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi mātes rokas vispār būtu pieskārušās viņa ķermenim. Labi vismaz, ka Henrijam nemaz negribējās, lai viņa to dara. Tam viņš bija par lielu, un mātes apskāviens viņam noteikti pat nepatiktu. Tāpat kā nepatika, kad viņu aiztika feldšeris toreiz tajā ziemā, kad Henrijs bija saslimis un mētājās karsonī tik ilgi, ka viņu sarāva krampji.
Pēc brītiņa, kad ebrejiete bija nedaudz atguvusies, viņa pāris skopos vārdos izstāstīja savu stāstu. Tas gan Henrijam patika un likās diezgan interesants. Kopā ar ģimeni Zāra bija aizvesta uz vācu darba nometni – tur viņas vecākus atsijāja jau uzņemšanā, bet sievieti kopā ar vecāko brāli atzina par strādāšanai derīgu. Pēc pāris mēnešiem Zāra jau bija tuvu drīzai un neizbēgamai nāvei no bada un neizturamā noguruma, taču tad vācieši zaudēja kaujas par teritoriju, kurā atradās nometne, un bija spiesti steigšus atkāpties. Vēl pirms krievu ierašanās vācu kareivji steigā iznīcinājuši lielāko daļu nometnes strādnieku, starp tiem bijis arī Zāras brālis, tomēr viņai pašai kaut kā izdevās izglābties. Meklējot kādu apdzīvotu vietu, viņa esot skrējusi naktīs, bet dienā, kad bija gaišs, slēpusies no iespējamiem vajātājiem grāvjos un pamestās tranšejās.
Noklausījusies ebrejietes stāstu, Henrija māte domīgi klusēja, raugoties uz klēpī saliktajām, mezglainajām rokām.
«Tu tagad redzi, ko tie suņi dara ar cilvēkiem,» viņa dobjā balsī teica. Lai arī mātes acis turpināja vērties lejup, Henrijs skaidri zināja, ka māte runā tieši ar viņu. Galvā pēkšņi sakāpa asinis, un sirds iesitās deniņos, izspiežot garu, zilganu vēnu šķērsām pāri puikas bālajai pierei.
«Atver taču beidzot acis! Viens no tiem suņiem ir tavs dēls!» viņš kliedza, nespējot apslāpēt spējo niknuma lēkmi.
To dzirdot, Henrija mātei uz brīdi aizcirtās elpa. Viņa strauji pielēca kājās, tvarstīdama gaisu ar pārsteigumā pavērto muti, ķēra ar rokām te pie vēdera, te sirds rajonā, it kā meklēdama tur noglabātus vārdus, kuri tobrīd nekādi negribēja nākt pār satraukumā trīcošajām lūpām. Bet Henrijs arī negaidīja, līdz māte attapsies, – viņš ātri izmetās pa durvīm un skriešus devās pāri pagalmam turp, kur pie satrunējušo dēļu un dzeloņdrāšu sētas jau bija sapulcējušies pārējie ciemata zēni. Viņu vēl pirmīt skaļi sprēgājošā diskusija momentā apklusa, un viss bariņš nepacietīgā ziņkārībā pievērsās Henrijam, kurš no niknuma trīcēja gandrīz tāpat kā tajā ziemā, kad bija mētājies drudzī. Nonācis drošā attālumā, viņš spēji atskatījās – tieši laikā, lai redzētu, kā Zāras tumšās acis uz īsu brīdi satumst vēl vairāk, no saviem dziļumiem lūkojoties durvju spraugā, pa kuru Henrijs tikko kā bija nozudis. Taču jau pēc pāris sekundēm tās atkal atguva iepriekšējo spīdumu, mēmā jautājumā un klusā apsūdzībā stingri ieurbjoties Henrija mātes asaru aizmiglotajās acīs.
3
«Nu, ko viņa saka? No kurienes viņa ir? Viņa vispār runāt māk?» cits citu pārkliegdami, sauca zēni, bet Henrijs jutās pārāk uzbudināts, lai vēlētos sniegt šādus paskaidrojumus. Viņš satvēra ar plaukstām sētas dēļus, klusējot vērās tālumā uz mīnu izdangāto lauku un dziļi elpoja, lai kaut drusku nomierinātos. Zēni ātri vien apklusa, redzēdami Henrija drūmo un norūpējušos sejas izteiksmi, – viņi saprata, ka iemesls šādam neierastam stāvoklim noteikti ir ļoti nopietns. Aiz bijības un zemapziņā urdošās nevēlēšanās piesavināties vēl kāda cita bēdas, kuru pašiem jau tāpat pietika atliektiem galiem, viņi, klusiņām sačukstēdamies, devās prom, ļaujot Henrijam palikt vienam. «Tas noteikti ir briesmīgi, ja tāda žīdene tiek pie tevis mājās,» klusiņām bilda viens no viņiem. «Neviens jau nezina, ko viņa domā, – varbūt pa nakti visus nožņaugs vai izēdīs tukšu pieliekamo,» kāds cits – mazākais no visiem – sacīja neviltotā līdzjūtībā, bet tad jau arī viss bariņš bija prom, un Henrijs palika viens pats.
Zēns apsēdās uz dubļainās zemes un pievilka ceļgalus cieši klāt pie krūtīm, saraudamies vēl mazāks, nekā bija patiesībā. Vēsais rudens vējš pūta savu mitro diloņslimnieka elpu cauri Henrija pelēcīgi gaišajiem matiem, liekot tiem kā akmeņu nomētāta putna spārniem sisties pret zēna seju, tādēļ viņš aizvēra acis un ļāvās iegrimt klusajās domu okeāna dziļvagās. Kā vienmēr šādos brīžos viņš spēji sailgojās pēc vecākā brāļa, kurš nu jau pirms diviem vai pat trijiem gadiem bija iesaukts armijā un devies prom. Tāpat kā tēvs. Tikai tēvu Henrijs tikpat kā neatcerējās, tādēļ arī īpaši pēc viņa neskuma. Patiesībā neskuma nemaz, jo zināja, ka tēvs aizgājis pie krieviem. Drīz pēc tam viņš tika nošauts, un zēns viņu vispār neatcerētos, ja vien māte reizi gadā uz tēva miršanas dienu no sienas dēļu šķirbā ierīkotas slēptuves neizvilktu melnbaltu fotogrāfiju ar melnu lentu stūrī. Viņa tās priekšā aizdedza taukainu sveci un nosēdēja visu nakti līdz pat rītam, kamēr vien neizšķīda sveces tauki un turējās dakts. Pēdējos gados sveces gan bija jātaupa, tādēļ mirušo pieminēšanai tās vairs nedrīkstēja izšķiest, bet ierastais rituāls ar noputējušās un saplaisājušās bildes izvilkšanu dienasgaismā vēl bija saglabājies. Henrijs gan cerēja, ka arī tas beigsies, tāpat kā bija nobeidzies pats godināšanas vaininieks. Henrijam viņš nebija absolūti nekas. Tikai nodevējs, kurš aizgājis pie krieviem. Patiesībā – dubults nodevējs, jo bija nodevis zēnu arī tad, kad aizgāja prom, pat nesagaidījis, kamēr Henrijs būs tik vecs, lai vienreiz gadā, ielūkojoties svešajās melnbaltā papīra acīs, spētu tajās sazīmēt savu tēvu. Tomēr vissāpīgāk Henrijs izjuta nodevību, kuru viņa tēvs bija izdarījis nomirstot, tādējādi uz visiem laikiem izlemjot nekad vairs nepārnākt... Bet par to bija nepatīkami pat domāt, tādēļ Henrijs aizgainīja atmiņas un pievērsās domām par brāli. Tās vienmēr patīkami sasildīja un nomierināja.
Henrija brālis septiņpadsmit gadu vecumā bija pieteicies vācu armijā. Nevis iesaukts kā pārējie viņa vecuma jaunieši, bet tieši pieteicies. Nekādas principiālas nozīmes tam gan nebija, jo galu galā armijā tāpat nokļuva visi, tomēr Henrija māte šo brīvprātību īpaši pārdzīvoja un uzskatīja par brēcošu nodevību, neizdzēšamu kaunu un uz mūžu iededzinātu grēka zīmi. Ja viņas dēls brīvprātīgi būtu pieteicies krievu armijā, protams, tas nebūtu pat pieminēšanas vērts, taču aiziet pie cilvēkiem, kuri ir nogalinājuši paša tēvu un vēl pieņemt viņu sātaniskās, necilvēcīgās idejas… Henrija māte uzreiz bija sapratusi, ka ar to nekad nespēs sadzīvot, tādēļ, pavadot dēlu uz fronti, viņa vien auksti noteica, ka viņš nav ne sava tēva, ne cilvēka vārda cienīgs. «Es vienmēr esmu zinājis, ka tu tā par mani domā. Bet tagad tev vienkārši pietiek spēka to pateikt man acīs, jo zini, ka mani dzīvu vairs neredzēsi,» brālis toreiz atbildēja, un Henrijs sāka skaļi raudāt. Bet brālis viņu paņēma rokās, noglāstīja galvu un kaut ko iečukstēja ausī. Toreiz zēns vēl īsti nesaprata, ko tie vārdi nozīmē, bet kopš tās reizes, domājot par brāli, Henrijs vairs nekad neraudāja. Tikai drusku sapņaini pie sevis smaidīja.
Uz mājām no frontes brālis rakstīja regulāri, vismaz divas reizes mēnesī, un visas vēstules bija adresētas tikai Henrijam. Māte ledusaukstā apņēmībā tās ignorēja un ne reizi pat neapjautājās par vēstuļu saturu. Viņai vecākais dēls jau bija miris. Nekādas principiālas atšķirības gan tur visticamāk arī nebija, jo karā galu galā tāpat mira visi.
Henrijs jutās lepns, ka brālis vēstules raksta tikai viņam. Zēns juta, ka starp abiem ir izveidojusies īpaša saikne, un viņš negribēja, lai tai pietuvotos vēl kāds cits. Pat māte ne. Vismazāk jau nu māte. Katru brāļa vēstuli Henrijs pārlasīja desmitām reižu – gan klusībā pie sevis, gan skaļā balsī tajās reizēs, kad bija pārliecināts, ka māte to nedzird. Vairākas dienas viņš rūpīgi rakstīja atbildes vēstuli, mēģinot izteikt, cik daudz vien iespējams, tomēr uzmanoties, lai neapgrūtinātu brāli ar nevajadzīgiem un liekiem vārdiem. Karot bija ļoti grūti, un nevarēja gribēt, lai visu savu brīvo laiku brālis velta viņa vēstuļu lasīšanai. To nu Henrijs apzinājās.
Visvairāk gan zēns gribēja, kaut no brāļa būtu palikusi vismaz kāda fotogrāfija. Taču viņi abi bija izauguši laikā, kad fotografēšanās jau bija izzudusi no viņu ikdienas dzīves, tāpat kā svaiga maltā gaļa un šokolāde. Tomēr nebija gluži tā, ka Henrijam nebūtu kur paskatīties, kad gribējās atsaukt atmiņā brāļa seju un augumu. Henrijam bija grāmata – jau pirms laba laika zēnam to bija uzdāvinājis kāds vācu virsnieks, un kopš tā brīža kabatas formāta izdevums viņam bija kļuvis par svarīgāko lietu viņa samērā nedrošajā un ļodzīgajā pasaules iekārtojumā. Henrija māte par šo dēla noslēpumu, saprotams, nekā pat nenojauta. Zēns zināja pavisam skaidri – ja viņa to atrastu, nekavējoties saplēstu un sadedzinātu, tādēļ grāmata glabājās droši ievietota rūpīgi izgrieztā spraugā viņa matracī.
Tieši tobrīd Henrijam spēcīgi sagribējās atkal ieskatīties grāmatas lapās, kas, kā viņš pavisam droši zināja, uzmundrinātu un dotu pietiekami lielu cerības un enerģijas devu, ļaujot tikt cauri pat visdrūmākajiem dvēseles un prāta stāvokļiem. Atvēris acis, Henrijs pamanīja, ka apkārt jau satumsis, – viņš strauji piecēlās un brīdi nogaidīja, kamēr nepietiekamā uztura dēļ novājinātā sirds pa viņa izstīdzējušā ķermeņa artērijām sadzīs asinis uz smadzenēm un izzudīs vieglais reibonis un baltie plankumi acu priekšā. Tad zēns ātrā solī devās uz mājām, un viņā iesmeldza patīkami kņudinoša priekšnojauta, domājot, ka drīz atkal varēs palasīt savu grāmatu. Taču, tiklīdz Henrijs pa šaurajām durvīm bija iespraucies virtuvē, viņš apstājās un sastinga, it kā ķermeni neizprotamā veidā pēkšņi būtu pārņēmis rigor mortis.
adolfs 24.01.09 4:09
nu, jā, ieintriģēja jau, ieintriģēja
nike 26.01.09 13:48
neko labāku par spekulēšanu ar visiem jau sen apnikušo antisemītisma tēmu acīmredzot nevarēja izdomāt. toties ar odziņu - porno cienītājiem.
sema 26.01.09 14:59
Nilam Saksam ir ļoti laba valodas gaume!
Bet kāpēc rodas sajūta, ka viņš neieredz sievietes? Vai vismaz uzskata tās par zemākās kārtas cilvēkiem?
Šis stāsta fragments atkal to apstiprināja!