Haralds Matulis: Pārdomas par sīku tēmu (14)
2004. gada 29. septembrī, plkst. 13:00
Rubrika: Redzējumi
Viss sākās ar sīkumu. Promejot es ieraudzīju cigarešu paciņu un nolēmu, ka tā ir mana, tā izskatījās gluži tāpat kā mana, uz aizmugurējās skaldnes tai bija tāds pats uzraksts melnā rāmī kā manējai; taču, pietuvojies un sagatavojies to pacelt no galda, ievēroju, ka nav mana. Spēji mainīju nolūkus un izlaidu roku caur matiem, pie sevis mulsi murminot atvainošanās vārdus, pie durvīm atvadījos no saimnieces. Pāris dienas pagāja ikdienas steigā, darbs, dažādi pienākumi, apsolījumi paziņām un draugiem, sev nevarēja atlicināt ne mirklīša, un šis sīkums pilnīgi izkrita no prāta, ne reizi par to neiedomājos. Piektdienas novakarē atnācu mājās no darba, iegāju pie saimnieces samaksāt īri, iedzērām groku, parunājām par pēdējām aktualitātēm, sals tuvojas, kaimiņš no otrā stāva gatavo malku ziemai, tagad vai katru dienu var redzēt viņu pagalmā zāģējam. Pirms vakara filmas pieklājīgi atvados, novēlu saimniecei labu nakti un kāpju augšā uz savu istabu bēniņos.
Atslēdzu durvis, dedzu gaismu, lieku nost somu un vispār jūtos tā it kā darba nedēļa būtu beigusies. Paskatos ārā pa logu, paskatos uz gultu. Skatos pulkstenī - vēl ir laiciņš, ko atlicināt sev. Atvelku kājas, apguļos uz kušetītes, zem pakauša ērts balsts, pieveru acis un jautāju sev: nu kas nozīmīgs ar tevi šonedēļ ir noticis, par ko tu gribētu pastāstīt? Izlaižot lielos jautājumus, atmiņa apstājas pie cigarešu paciņas. Es domāju, kā tā varēja sanākt, ka es noturēju svešu paciņu par savējo? Rūpīgi domāju par saimnieci, arhetipiem, notikumu gaitu, atsvešināšanos un pamazām nokļūstu simboliskajā līmenī. Pēc tam klāju atpakaļ visu kārtu pa kārtai un saprotu. Viss noslēpums tajā, ka paciņas ir kļuvušas vienādas. Valsts intervence izdzēsusi preču zīmju atšķirības, palikušas tikai tīras lietas. Nav vairs “Chesterfield”, “Caines” un “Winston”. Notikusi atgriešanās pirmvēsturē, kad cigaretes bija vienkārši cigaretes. Un domāju - nav tā, ka viss virzās uz galu, notiek arī kas labs mūsdienās. Sapņoju par laiku, kad maize bija maize un piens bija piens. Un prātā pavīd citas maģiskās tāpatības: “man is a man”, “kiss is just a kiss”, “a rose is a rose is a rose” un tamlīdzīgi. Atceros Heidegeru. Atceros profesoru, ar kuru veselu semestri bijīgi minējām, ko Heidegers gribējis teikt ar to, ka krīts vienkārši ir. Un vai esamība ir tāpat, kā ir ģimnāzijas ēka. Nemaz nerunājot par tik būtisku jautājumu, kāpēc ir esamība, nevis nekas.
Saldās atmiņās četrdesmit piecas minūtes aizlido kā viens mirklis. Es saku: “Paldies, Matuļa kungs, šīvakara seanss Jums bija patiešām vērtīgs, Jūs labi pastrādājāt”, slienos augšā, apvelku čības, aizstaigāju līdz virtuvei, iedzeru pilulas, dodos pie miera.
snjurcis 29.09.04 13:12
matulis vienkaarshi ir. matulis vienkaarshi raksta.
sofucis 29.09.04 19:29
Īsi, lakoniski un bez paargudriibaaam. Paldies. Tieshi to man shovakar vajadzeja.
pole 29.09.04 22:34
nez kāpēc šķiet, ka nākamā rīta aina verētu sākties kā Kafkam: ar apcietināšanu. Bez iemesla.Par tik mierīgu rakstu. Jauki, ka var tā viegli uzrakstīt, kā pēc uzdevuma jaunajiem fotogrāfiem: "ko sabildēsi, neizkāpjot no gultas". Labi bildēts.