Iztoks Osojniks: Tagada kungs (5)

2009. gada 15. janvārī, plkst. 14:01

Rubrika: Bibliotēka

Talcinieka ievads

2005. gada 11.―17. jūlijā man laimējās ar Latvijas Literatūras centra gādību piedalīties vienā no starptautiskās organizācijas Literature Across Frontiers („Literatūra pāri robežām”) rīkotajām atdzejas talkām (tā man labpatīk latviskot poetry translation workshop). Pasākums notika Lipicā ― slovēņu zirgaudzētāju ciematā pie Itālijas robežas. Dalībnieki ― kāds ducis dzejnieku no dažādām Eiropas zemēm, viena amerikāniete un bariņš vietējo. Mērķis – visiem sapazīties, vairākas dienas intensīvi tulkot citam citu, mājās pārbraukušiem pieslīpēt veikto un iesniegt talkas daudzvalodu kopkrājumam, kā arī savās zemēs publicēt labāko un citādi turpināt aizsākto sadarbību.

Es biju visai samulsis no ļaužu un valodu gūzmas un, palasījis visus, sapratu, ka poētiski man vislabāk sapas ar vietējiem ― sevišķi ar Iztoku Osojniku un Barbaru Korunu. Tad nu ņēmu slovēņu vārdnīcu, ņēmu angļu paralēltekstus, par neskaidro jautāju autoriem... Viena dzejnieka darbu paraugus beidzot varu piedāvāt.

Iztoks Osojniks (Iztok Osojnik) ir dzimis 1951. gadā, studējis vēsturi (īpaši arheoloģiju) un salīdzinošo literatūrzinātni, ilgus gadus bijis vadošos amatos, arī Vilenicas starptautiskā literatūras festivāla direktors, tagad ― dedzīgs opozicionārs, bet šajā jūlija nedēļā, sevišķi izbraukumos uz Triestu un Ļubļanu, bija iespējams iepazīt viņu kā azartisku stāstnieku, kurš, rādot pa auto logu, dod iespēju kalnu ainavā ieraudzīt tektonisko plātņu saduras vietas, seno romiešu un citu karapulku stratēģiskos ceļus un vēl visu ko. Pirmām kārtām tomēr rakstnieks ― Osojniks sarakstījis 16 dzejoļu krājumus un 3 romānus, atdzejojis no vairākām valodām (ieskaitot ķīniešu), pats daudz atdzejots utt.

Šeit lasāmie dzejoļi ir no krājuma „Tagada kungs” (Gospod Danes, 2004). Lai jau teksti runā paši. Piebildīšu vien to, ka Osojnika pasaules tvērums man šķietas rada mūsu Jurim Kronbergam un ka es viņu tulkoju ne jau tāpēc, ka autors ir liels šiška ar plašiem sakariem un ka projekta ietvaros man pieklājas kādu talkas produktu latvju presē nodrukāt. Gluži vienkārši ― man šis Tagada kungs palīdz saglabāt dzīvesprieku. Novēlu to arī lasītājiem.

Iztoks Osojniks

Tagada kungs
(Gospod Danes)

Tagada kungs ― cik piemērots vārds! ― izrāva
spalvu sev no astes un sāka rakstīt.
Tagada kungs, vai esat ko kārtīgu ēdis?
(Viņš nupat tik mājās no iepirkšanās.)
Vecais ir jau padzirdējis par internetu ―
arī līdz viņam ir nonākusi visjaunākā tehnoloģija.
Taču spalva viņam bija un arī
ļodzīga grāmatu guba padusē.
Un bija vēls.
Mēs dzīvojam šausmīgos laikos, viņš teica.
Tumšie viduslaiki sākās pirms piecpadsmit gadiem.
Karš kā negaisa mākoņi savilkās pāri
un tad gāja vaļā.
Sekas ir sašķeltas tautas un robežas,
kurām pāri nu plūst
neaptveramas naudas straumes.
Dzīve kļuvusi dārgāka. Cenas lēkā kā jukušas.
Zenons tagad paņemtu digitālo pulksteni
un bezgalības bultu sadalītu
sekundes miljondaļās.
Nemūžam nebūtu ticējis, ka laiks var skriet tik
viegli un ātri.
Tagada kungs iedzēra vēl malku alus un noslaucīja muti.
Šitas krogs ir samaitājies, viņš norūca.
Alus švaks. Un dārgs.
Starp citu, arī dzeja, ko šeit lasa, nav izcila.
Nuja, Tagada kungs pļāpā par daudz, kā parasti.
Viņš, kurš braukā pa ielām ar riteni.
Nepārprotami ― Tagada kungs ir marsietis.
Šajā zemē itin viss viņam šķietas pagalam dīvains.



Patiesība
(Resnica)

Tagada kungs prātoja:
patiesība nav svarīga, svarīgi ir, ko ļaudis domā.

Piemērs: tēvs uz nāves gultas iepretī palātai, kurā sēc
cilvēks, kas ļoti līdzēja ievārīt Balkānu asinsputru
(Staņe Dolancs, nu vairs tikai rēgains gārdzējs komā).
Es stundām sēdēju pie tēva, kad viņš bezsamaņā
gulēja neiroloģiskajā klīnikā (šā vārda necienīgā). Biju
blakus, kad vinš modās no mēnesi ilgas komas un
skatījās manī ar tukšu izbrīnu acīs. Un arī tad, kad viņu
no slimnīcas piespiedu kārtā veda uz pansionātu
Mengešas pilsētā.
Un tāpat, kad mums pēc ilgām klapatām beidzot
izdevās iekārtot viņu vecļaužu namā tepat Kolezijā, kur
viņš šodien jau divreiz ir ieslīdējis neaizsniedzamās
ēnās zem cipresēm. Taču, kad viņš bija nomodā, es
dažkārt nebiju klāt.
Un tagad tēvs uz mūžu aiziet debesu melnajā pusē,
domādams, ka vecākais dēls viņu aizmirsis.
Neatgriežama, nelabojama doma, galīgums kā tāds,
un nekāda vēsture nevar to vērst par labu.

Un otrādi?
Ja nu svarīga ― patiesība, nevis tas, ko ļaudis domā?
Un kur tas noved? Vai viņpus cilvēku pasaulei, tur,
no kurienes, iespējams, nāca pirmējie šīs pasaules
impulsi?

Tagada kungs prātoja, bet atbildi nedabūja.
Var jau būt, ka atbilde dabūsies pati.



Mīlestības manifests
(Manifest ljubezni)

Tagada kungs ir uz papīra lapeles uzskribelējis, lūk, ko:
viss, ko esmu darījis, ir nieks
(salīdzinot ar manu neziņu
vai ar visu, ko neesmu veicis).
Visums ir liels, taču manu svaru
uz ietves, slapjas pēc lietus,
nemaz nevar manīt.
Es mīlēju dzeju, tomēr tas nenovērsa
ne manu tuvāko nāvi, ne manis paša.
Tālāk es netikšu nekad.



Plotīna skūpsts
(Plotinov poljub)

Slavēsim manu garu! ―
šādi sv. Osvalda dienā ar smailu zīmuli
bloknotā sev uz ceļiem ierakstīja Tagada kungs.
Dziļi cilvēkā milzīgu bezgalību veido
nekas un pētersīļi.
Tavs skatiens ir zaļganzils
un arī Bratislava ir zaļganzila.
Es atkorķēju pudeli,
un lietus no skaidrām debesīm salej vienu puiku galīgi slapju.



Navigācija
(Navtična)


Es tuvojos tev, jautrs, dullīgi viegls,
garšīgi ganos nātrēs,
dzeru dārza koku zaļo neko,
es eju pa tevi
un mana mute slavina tevi,
ar pasaulīgiem kumosiem pilna
(ar pilsētas asfaltētajām ietvēm,
randiņu kafejnīcā,
lekciju zinātņu akadēmijā,
putna aci,
satiksmes neganto dunu).
Tagada kungs, sirms un jauneklīgs,
uzliek pildspalvai uzgali, aizver bloknotu
un laiski aiziet sastrēgumstundā.



Ēna
(Senca)

Pirms mana dvēsele
noslīkst tukšumā
un mana miesa
krematorijā izkūp dūmos,
man vēl daudz kas ir jāiemācās, ―
šādus vārdus norūca bārdā Tagada kungs.
Piemēram, tas, ka man vienalga,
vai tieku godāts,
un ka negaidīts vēja pūtiens,
kas ietriecas sejā
un sajauc matus,
ir viss, kas cilvēkam tiešām vajadzīgs
labai omai.
Un ka viss cits ir tikai ēna,
kavēklis dvēseles gaitām.



Tagada kungs, ārsts no Osetijas
(Gospod Danes, zdravnik iz Osetije)

Nevienu neinteresē, kas mēs esam.
Vai kas esi tu.
Un vēl mazāk, kas esmu es.
Ģimenes ārsts kalnu ciemos,
kurš nupat vienam jaukam
skuķēnam izglābis dzīvību.
Pēc daudziem gadiem viņai piedzima puika,
kurš tagad lasa,
ko es sapņoju 1999. gada novembrī.



Pats pēdējais
(Še zadnja)

Tagada kungs, tas, kurš jums
noteikti jau līdz kaklam,
debesīs paskatījās un teica:
Patiesi, ir mana pasaule liela kā visums
virs mana ciema,
vienīgi žēl, ka pats ciems ir
ievērojami mazāks.

Pēdējie komentāri:

• J. 15.01.09 15:45

  Tieshi un jauki. Pirmie divi vislabaak patika.

• Op.cit. 15.01.09 16:33

  kāri meklēju tālāk un vairāk no šī autora. Angliski tulkotie arī turpina iespaidu:
  
  There is No Silence
  
  Mister Today, this pathetic creature, knew:
  today it is you who eats from my soul
  and from my barking heart.
  The flame of my spirit is high and generous.
  My genius is the light in the hub of the universe,
  but my share in it is the contribution of vermin.
  I am nothing and light is everything.
  The green life of plants reaches
  into the last corner of serene joy,
  which is a small gift I give you.
  I rest in peace in the gravest depths of absent silence.
  
  Bratislava, 25th Oct. 1999 , translated by Ana Jelnikar

• J.R. 15.01.09 17:00

  Atgādināšu, ka krīze ir globāla un valda tie cilvēki, kas ieguvuši to laiku audzināšanu, izglītību un dzīves pieredzi, kura ir novedusi pie šāda kraha. Viņi tusējas, beržās, savstarpēji strīdās viens ar otru, bet, kas ir pats galvenais: nespēj mainīties uz augšu, tikumiski un garīgi!! Vietā jānāk citiem cilvēkiem ar vienkāršu, atvērtu un tīru sirdi, un bez aizmuguriskām domām ātri kļūt bagātam, bez labiem darbiem priekš katra cilvēka. Izklausās naivi? Pārāk vienkārši? Bet tad, ko citu? Atkal jaunus ciniskus "shēmotājus", kas nedomā tālāk par savu maku? Tehnokratiskā sabiedrība aizmirst ka cilvēks , pirmkārt, ir sociāla būtne ar savu ticību. Ticība tehnologijām, nevis labiem tikumiem un veselīgiem, Dabai piemērotiem uzskatiem un dzīves veidam izveidojusi sabiedrību ar involucionējušu morāli un sirdsapziņu. Tas proporcionāli samazina drošu un labklājīgu nākotni un palielina dumpju, kara un garīgo, un fizisko slimību skaitu. Mums pat tiek ieskaidrots, ka garīgās un fiziskās slimības nieki vien ir. Tā esot tikai "savādāka dzīve". Līdzīgi tiek ieskaidrots arī par ekonomiskajām krīzēm - tas esot normāli un veselīgi sabiedrībai un ekonomikām. Smagās ekonomiskas krīzes sākums ir mūsu galvās un sirdīs!!! To vajag tā kārtīgi saprast! Smadzenes komandē kājas un rokas, nevis otrādi!
  Kam ir izdevīga tautu idiotizācija? Gala rezultatā nevienam, jo pat idiots vergs nekam neder.
  
  

Piedalies diskusijā: