Jānis Indāns: Svētdienvakaru secībā (28)
2004. gada 21. septembrī, plkst. 14:09
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
#
stjuaršu armijas bālganos halātos
gurdenos skatienos iekāpj sauc
savās kaismīgi neredzīgajās
krūšu balsīs mēs esam brīvas
no bezvēja koju istabiņā no
lakkurpēm no miglainas
pēcsajūtas pēc kopolas filmas seansa
miers un transvestīti
mērķauditorijas un strausi
UN ES SAUCU ES ESMU MERSEDESS
KAS IEBRAUCIS AIZVĒSTURISKĀ ZĀLĀJĀ
NECEROT NE UZ KO
stjuardešu baltie iemuši
kā pirksti uzkrituši uz galda kājas
bet mēs visi lieliski zinām
vispasaules pirkstu noknikšķināšanas diena
tad pacelsim neredzīgās balsis
uz svētbildi pie sienas
kur gorās aizlauzts kakadū
cilvēka acīm un
momentloteriskiem sejas vaibstiem
KAS SAUC ESMU NOGURIS
NO NOGURŠANAS ESMU SAPRATIS
KA NAV JĀSAPROT
VIENKĀRŠI ESMU APĒDIS
PUSDIENĀS PICU
(man sāp)
#
es viņai saku man ir bezspīļu rokas
bet viņa tikai virpina savos pirkstos flomāsteru
un domā kaut ko pie sevis pidžiningliš dialektā
vaigu bedrītes ir jupitera krāteri
uzacu kauli ir derīgie izrakteņi
mēs zibsnījam mēs diršam mēs mijamies
ar kaut ko zīmīgu un zobgalīgu
elpas ievilcienu secība atpaliek viena no otras
aizraujas stāsti un satumst ačteles
kā nodeva svēto rakstu epigrāfiem es viņai saku
#
tie ir nomoda mirkļi kas sauc: polundura
ar izdurtām mēlēm un
neaizmirstulīšu vainagiem rotājušies
viņi izkāpj no tveicīgiem kalpotājtramvajiem
un meklē krīta putekļos
kur ir manu zemespirkstu sāls
kur ir sažņaugtas spoguļbumbas
kur gozējas neaizmirstami tramvaji
un aizšautu radio
armijas sēc: polundura
#
tramvajs ietetovēts manās krūtīs
noguris vējš gar logiem skrien
sarmotas debesis no abām pusēm
cauri izdurts pīlādža zars
ir jau nokavēts pēdējais randiņš
kokosa biržu pārpildīts sniegs
nokasu mizas no mākoņu pirkstiem
ieslēdzu gaismu aizveros ciet
kompasu adatās iestrēgst vadi
sliedes caur debesīm skrien
baznīcu gaiļu izgrebtās mēles
manai meitenei āriju dzied
#
Kad nekas vairs nav palicis tevī
Paliks tikai Kamerūna
Kur kovārņi mācās līdz trīspadsmit skaitīt
Un dzērāju skūpsti konfekšu papīros tinas
Tā nedomāju tikai es
Tā domā arī kāds šveiciešu izcelsmes bokseris
Sēžot trīspadsmitā gadsimta klubkrēslā
Un spaidot pults pogas
Cerot Tās Izkausēt
roka trīc kad pēc cigaretes iedzeru ūdens malku
#
mēļos krastos kratās tigra un eifrata
puskoka buda aiz tauvas joslas
neredzu negribu redzēt ne viņu ne sevi
ieejam pa dzirkstījošas rītausmas vārtiem
gurstošās balsīs beduīni šņāc
mirkli starp balādi un mērsraga baznīcu
viņi ir kokos kam pazarē delfīni dzimst
un tūlīt pat sāk dziedāt saulrieta āriju
bet tas ir iztukšots
es saku: tas ir iztukšots
vēl ilgi pirms mūsu piedzimšanas
puskoka budas ielauzītajās rokās
#
viss ir skaidrāks par skaidru
trīs saujas betona
sešas pēdas smilšu
un vasaras dzeldīgais aromāts
kas uzbur no mākoņu konfektēm gotiņām
kaut ko līdzīgu cilvēkiem
zini - pa ielām svilpo
daudz daudz pārbarojušos baložu
elpa aizraujas redzot ko tādu
zini - šī ir saldākā
vasara kopš pēdējā pasaules kara
es zinu
#
napalma garaiņi lūkojas tundrās
slaistošos mīmos ar mirdzošām acīm
gribu dzirdēt smieklīgus stāstus
ielekt bikini atolā un suniski svaidīties
kaut kā līdzīgi pīteram penam astoņpadsmitā gadsimta tramvajā
knikšķošiem pirkstiem ieķēries samtainā tīkliņā
vēl jau ir vakars
piecpakāpju dialektā ievīts
kūpošiem laosas laukiem pievilkts
ar divstobrainu binokli
kaut kā mazliet pareizi bet varbūt nepareizi
vienkāršīgi ienāk pa salona durvīm vendija
un dakteris aikāsāp tīksmīgi spurdzot
par kārtējo izdevušos joku ar enola gay pilotu džeimsu džordžu misteru Lībija'81
viņam ir asakainas acis
šīs asakainākās acis pasaulē
#
ap bezkontūru galda stūriem
apvijuši kājas mēs
sēžam svētdienvakaru secībā
pasaule atspīd zilganos ekrānos
un vārdos un acīs zem miegainiem plastiem
kas saka ir vakars ir izsalkums viegls
ir gāzbetons
un cīrulītis mazputniņš
uz anglikāņu baznīcas jumta
zilganas rokas ievijas mutē
bet tā ir empty absolutely empty
kā noskumusi alus bundža
ar miegazālēm tripiem
uz tālākām noskaņām zilganos vakaros
bezcigarešu rītos
HAVAJU SALAS
ar domām krēpainām
un sintezatoru sprakšķiem sausajos matos
tu pamāsi ardievas
un es ielēkšu mūžības ratos
kaut kas pie apvāršņa lidojošos šķīvīšus tramdīs
rītausmā ietinušies rozā pastnieki
manu mulso neziņu balstīs
ar saritinātu bezspārnu origami
es apvilkšu debesīs loku
tu izvilksi sintezatoru
pastnieki nospiedīs pogu
mūsu ardievām atklāsies Havaju salas
Teletilts: Rīga - Neptūns
kad es atveru nogriežņotās acis tur iekrīt dzērvju dejas
kā nejaušs sinonīms mēness meitām
kā piemiņas plāksne bērzu klusēšanai
no manas sirds uz koka plaukstas
tam paveras starpgalaktisks skatiens un smaids
kas kā mūžīgais nārsts mūzikas smārds
turpina pabeigtu tēmu
šeit var iestarpināt tikai citātu “piekūns skrien aumaļām”
necaurredzamu skatienu uz televīzijas torni kur šķiet jau kuro gadu sēž kāds
aizmiglojies diktors ar bērnišķīgu smaidu lūpās
televīzijas viļņi skrien pār visu latviju
un viņš domā kā aizsniegt mirguļojošo neptūna krāteri kur ieslīd viss šis samezglotais mēģinājums atdarināt napoleonu un žozefīni
televīzijas viļņi skrien pār visu neptūnu
no antenas uz siltu plaukstu
kur nolaižas mazs bet aizvēsturisks dzērvju mazulis
ar mežģīņu auseklīti pie labās krūts
tā nedaudz nodreb no mana pieskāriena
un metas pār aisberga bortu
pie saules delfīniem
un piena ceļa kareivjiem
paskaties tur ir jauns pagrieziens šajā aplī jauna pēcsajūta pirmsajūtai viņi teica un paskatījās uz mani pār labo plecu
es nezināju ko atbildēt
bija tik auksti studijā
nejutu ne viņa vecišķo elpu ne mēnessmeitu smieklus
tie lēkāja pusnenoteiksmē
varbūt vienkārši man bija kauns
bet tam ir jāiekļaujās divās minūtēs
ar sauli uz kamiešiem
un populāro pirmdienu aiz muguras
tā nu mēs šķiramies uz vēstures pakaišiem
un mājam ar pieneņu karodziņiem ardievas
kā piemiņas plāksni bērzu uzplaukšanai
#
reizēm tik jauki ir nopūst no acīm
neaizmirstulīšu stādus un sākt naski
kolekcionēt slotaskātus
ar kolektīvu mirkšķināšanu pie zviedru pusdienu galda
panākt individuālo bezapziņu
un mākoņu drapērijās klusi iečukstēt
„Lūdzu mieru... tikai mieru”
saļimt klusi aiz priekškara kamēr
neskaidri reizrēķini aizstīgo griestos
naudu kas sakrāta melnbaltām dienām
fiksi nodzert pa trim
#
ūdens kodoldzidrais nektārs
mēle uz kongo kartes zīmē aizmirstus pieminekļus
mao un če sviedrainās pulsācijās
sagrābta neskūta seja
kas par pasaules galu stāsta
un rugāji manus kūstošos šļūdoņus glāsta
iezemieši klusējoši noraugās
kā tava un mana eiropa izslīd no rokām
olas dzeltenums viedais
iekrītot starp kongo un če
#
Kā konvertēts lietus tavos skābāržu smieklos
Kā sastindzis pustonis pirms giljotinēšanas Kā noraidošs skatiens
Viņa aizmieg ar norasojušu smaidu lūpās
Nespīd ne mēness ne kaķa acis blakusistabā
Elpa kā ezers izlīst no krūtīm Tik labi
#
ko lai saka par šokolādīgām krūtīm
skumju kurmju ierakumos apslēptu romantiku
varbūt tur jau slēpjas kāds runcis Leopolds
un tiesā manu šīvakara bezmiega pasaku
vīniņš gar mūsaino purniņu sprēgā
un ačteles tumsā tik mirdz
kā zsvētku salūts Pomerānijā
neoromantiskā brīdī starp jāni un paukštello
mērķi austrumos un eglīti ziemeļos
varjaubūt varētu ko bilst par ziedputekšņu sirsniņām
tik tikko pukstošām
atplēst košļeņu paciņu un izvilkt
pāris izlietotas vēstules
zb 22.09.04 10:02
Jaanis, pilniibaa Tev piekriitu attieciibaa uz peedeejo. Kur var palasiit Tavu dzeju? Varbuut mees varam sarakstiities?"
Knaģis 22.09.04 10:38
Cik ilgi vēl murgus uzskatīs par mākslu? Ja agrāk murgi šķita Ziemeļnieka saldie panti, tad nu jāsāk stipri pārdomāt. Savu juceklīgo domu pierakstīšana varbūt ir vērtība tikai sev, bet vai to vajag publicēt?
Vova 22.09.04 11:01
es domāju, ka to lohu, kurš sarakstījis kaut ko tik nesakarīgu, vajadzētu atspārdīt