Slavomirs Mrožeks: Iz tumsības (6)
2009. gada 6. janvārī, plkst. 2:01
Rubrika: Bibliotēka
Briesmīga tumsa mūs ieskauj šai nomaļā miestā un māņticība. Rau, būtu arī es izgājis laukā, jo ir vajadzība, bet tagad te sikspārņi-ausaiņi lidinās veseliem bariem kā oktobrī lapas, lido un rūtis ar spārniem rībina, baidos, ka man kāds iepīsies matos uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc sēžu, iziet nevaru, kaut ļoti vajag, un ziņojumu jums, biedri, te rakstu.
Pirms tam, kas attiecas uz graudu iepirkšanu: kopš velns parādījās dzirnavās ar cepuri galvā un skaistu paklaņu — procenti tagad krītas. Bet cepure viņam bija krāsaina, sarkana ar gaiši zilu un ar uzrakstu Tour de la Paix — franciski. Zemnieki dzirnavām meta līkumu, bet dzirnavnieks un viņa sieva no bēdām dzērās nost, un likās jau, ka nekas to nepārtrauks, bet tad dzirnavnieks dzirnavnieci aplēja
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Tā nu dzirnavniece nodega, un mums tika par vienu rēgu vairāk.
Jo jums jāzina, ka pie mums naktīs kāds tā kauc, tā kauc, ka sirdi rauj čokurā. Vieni saka, tas esot nabadziņa Karaša gars, kas tur atriebjas kulakiem, citi — ka bagātnieks Kšivdons pēc nāves sūdzas par valstij nodoto. Lūk, visparastākā šķiru cīņa. Bet mana vientuļā būda stāv meža malā, nakts melna un mežs melns, un domas arī kā kraukļi. Kaimiņš mans, Jušenga, reiz meža malā sēdēja uz celma un lasīja „Tehnikas Horizontu”, un viņu tā kāds pārbiedēja no muguras, ka trīs dienas staigāja, acis uz kātiņiem.
Palīdziet ar padomu, biedri, jo mēs te paši vieni nīkstam zemes vidū un apkārt verstīm vien kapi un kapi.
Man viens mežinieks teica, ka tad, kad pilns mēness, — pa malkas ceļiem un taciņām vienas galvas bez rumpjiem grūstās un kaujas, aukstas pieres bakstās un ripinās, it kā gribētu kaut kur doties, bet, kā uzlēc saule — tā viss pazūd, un tikai vecās egles šalc pakaļ, bet arī ne pārāk skaļi, jo baidās. Dievs visuvienīgais! Neparko tagad laukā neiešu, pat ne vislielākās vajadzības spiests.
Un tā te viss ir. Jūs mums sakāt: Eiropa. Bet te, kā noliekam pienu raudzēties, tā no nez kurienes izlien kupraini rūķi un salec mums spaiņos.
Vienreiz vecā Glušova pamodās galīgi nosvīdusi. Skatās — uz pēļa sēž maziņš kredītiņš, ko vēl pirms vēlēšanām iedeva tilta atjaunošanai, bet pēc tam uzreiz nomira bez dievvārdiem — sēž, viss zaļš, smejas un smok nost. Vecene bļaudama. Bet neviens pat durvis nepavērs. Jo vai tad vienmēr var zināt, kas kliedz? No kādām pozīcijām kliedz?
Bet tajā vietā, kur bija jābūt tiltiņam, tā kā tilta nebija, noslīka mākslinieks. Viņam bija tikai divi gadi, bet viņš bija skaidri redzams ģēnijs, un kā izaugtu, tā visu apjēgtu un apzīmētu. Bet tā gads pēc gada nāk un iet, un viss fosforizējas.
Skaidra lieta, ka visu to notikumu dēļ mūsu psihē notiek pārmaiņas. Ļaudis sāk ticēt māņiem un sumpurņiem. Kur nu vēl tālāk, kā vakar, kad aiz Močaša šķūņa atrada to skeletu. Mācītājs saka, ka tas esot politiskais skelets. Slīkoņiem, upuriem, pat burves taču tic. Vispār mums ir viena tāda vecene — govīm pienu norauj un pinkas matos iemet. Bet mēs viņu gribam ievilkt Partijā, lai izsistu dumpja pretiniekiem argumentus no rokām.
Kā viņi ar tiem spārniem lumpačo, Dies’, sargi, kā lidinās, pīkstēdami „pī-pī” un atkal „pī-pī”! Ej, bet te jau nav kā lielajās mājās, kur viss droši vien ir zem jumta un nav nemaz jāiet uz mežmalu.
Bet tas vēl nav tas sliktākais. Sliktākais, ka durvis, kamēr es te tā rakstu, ir pavērušās un tajās iespraucies cūkas šņukurs un tā dīvaini uz mani skatās, skatās… Nu, vai es neteicu, ka mums te cita specifika?
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
J. 06.01.09 10:01
Vai tas polis nebija Harmsam kaads attaals radinieks :) ?
Liidziiba ir manaama...
Bet visvairaak asinis stingst no taa cuukas shnjukura staastinja beigaaas... sabijos :)
dukts 06.01.09 14:44
brīnišķīgi šo stāstu lasīt mātes valodā, paldies, Ingmāra! kad izaugsim lieli, gribētos lasīt mazu Mrožeka stāstu grāmatiņu Tavā tulkojumā.
mila 06.01.09 15:19
harmsam blīvākā slānī aloģismi. šis gan labs no mrožeka. gribas vēl:)