Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (26)
Haralds Matulis: Kas ir maucība?
18. septembrī, plkst. 12:39
Es esmu bezvārda mauka.
Es ļauju sevi izpist katram, kas to vēlas.
Šādus vārdus pirms astoņiem gadiem darbā ar programmatisku nosaukumu “Definīcijas” rakstīja Ieva Melgalve. Sabiedrības tikumība bija aizskarta. Sacēlās milzīga ažiotāža - kādas maukas, kāds izpist - kur četrpadsmitgadīga meitene tādas perversijas sagrābstījusi?
Ak, laiki! Ak, tikumi! Šķiet, sabiedrība emancipējusies, pēc farsa izklausās toreizējo kultūras darbinieku reakcijas: “Arī mūsos rada neizpratni, ka šāda satura darbi ir atraduši vietu laikrakstā, kura nosaukumā ir cēlie vārdi “izglītība” un “kultūra”.” (Guntis Vasiļevskis, Izglītības satura un eksaminācijas centra vadītājs), “apbalvotais darbs... ir absolūti nepieņemams no sabiedrības morāles, estētikas, ētikas un literārās valodas leksikas izvēles principu viedokļa.” (Aina Blinkena, Latviešu valodas institūta un Latvijas Universitātes profesore, avīzē “Izglītība un kultūra”, 1996.g. 18. aprīlis) Kāda birokrātiski smalka runa! Bet vēl spēcīgāks tikumīgais patoss ietverts nākamajā cien. kundzes teikumā: “Nav iespējams [izcēlums mans - H.M.] citēt šo darbu, īpaši tā pēdējās rindkopas.”
Uz šīs diskusijas moralizējošā fona interesanti izskan Amandas Aizpurietes ieteikums jaunajiem literātiem, ja jau akurāt vajag to vārdu, tad rakstīt šādi: m...a, izp..t - ar punktiņiem pa vidu. Apmēram tāda arī bijusi attīstība. Šur tur, kādā recenzijā, kādā apskatā parādījās m...a, d...a un citi šie pretīgie vārdi. Jau tas bija pietiekami spēcīgs kairinājums, lai apstātos un mirkli uzkavētos - tāds kā erotisks pārdzīvojums lasīt šos punktētos, tabuētos vārdus; aizliegtais vienmēr uzbudina.
Progresu tomēr neapturēt, pēdīgā laikā lielākā dienas laikraksta slejās mēdz parādīties šie pretīgie m un d vārdi arī nepunktēti. Tā recenzijā par R. Murakami Viestarts Gailītis iekļauj rindas: “amerikāņu militārā bāze, kur uzturas melnādainie ar lieliem pimpjiem un narkotiku pilnām kabatām”, bet no Bukovska, gan ar punktiņiem citē “man sacēlās, un es ieslidināju viņai daiktu d...sā.” (laikraksts “Diena”
“Pie zārka, kurā bija guldīts vecais, man nāca prātā nepatīkamas domas. Viņš pratis dzīvot, vecais mērglis; ar visiem sūdiem ticis galā kā lielais. “Tev ir bērni, vecais sakārni...” aizgrābti nodomāju. “Tu varēji bāzt savu resno pimpi mātei pežā.” Vispār biju mazliet satraukts, skaidrs, ne jau katru dienu ģimenē bēres.” (“Platforma”, 9.lpp., D. Dimiņa tulkojums)
Dūšas uztaisīšanai arī fragmentiņš no Bukovska:
“Taņa sūkāja, ļaudis skatījās, un es dzirdēju viņu komentārus:
- Ak kungs, paskaties, ko viņa dara!
- Lēta, stulba padauza!
- Sūkā vecim, kas četrdesmit gadus vecāks par viņu!
- Aizvāciet viņu! Viņa ir traka!
- Nē, paga! Tagad viņa riktīgi ņem iekšā!
- Nē, tu tikai PASKATIES!
- ŠAUSMAS!
- Hei! Es paņemšu viņu dirsā, kamēr viņa šim sūkā!
- Viņa ir TRAKA! SŪKĀ ŠITĀDAM VECAM PERDELIM!!
- Padedzināsim viņai muguru ar sērkociņiem!
- PASKATIES, KĀ TAGAD ŅEMAS!
- VIŅA IR GALĪGI TRAKA!
Es pasniedzos lejup, satvēru Taņas galvu un dzinu pimpi viņas galvaskausa viducī.” (“Sievietes”, 343.lpp. J. Elsberga tulkojums)
Pretīgi, protams, - bet ko lai dara, ja tagad tāda tā lielā māksla? Ne izdevējs, ne redaktors nevar tikt gānīts par m vārdu saglabāšanu tulkojumā - tad jau drīzāk varētu pārmest patiesības cenzēšanu, ja šie vārdi tiktu izlaisti vai tulkojumā mīkstināti. Pat padomju cenzūras apstākļos Hemingveja romānos sastopamas lamas oriģinālā un zemsvītras piezīmēs tulkojumi.
Bet daiļliteratūra ir specifisks, noteiktas sabiedrības daļas patērēts produkts, un tā būtu šīs cilvēku daļas brīvības ierobežojums, ja viņiem liegtu lasīt un iegādāties šādu literatūru. Gribi - lasi, negribi - nelasi. Cita lieta ir žurnālists vai jebkurš cits, kurš publiskajā telpā izsakās no sevis, nevis atstāsta. Tā vingrošanas sacensību pārraidē no Atēnu olimpiādes komentētājai Verai patiesības mirklī izsprūk šis m vārds. Kāds skandāls! Vēlētas amatpersonas saceļas trauksmē par tautas apdraudēto tikumību. Morāls sašutums mijas ar “neizpratnes paušanu”. Kā šāds cilvēks varēja nokļūt Valsts Televīzijā, viņi jautā cits caur citu. Tā nu tas iekārtots - ierēdņu pienākums ir paust neizpratni. Un jāsaka, vieglas dienas tikumības sargiem nav gaidāmas. Pasaule novēršas no sirdsšķīstas mīlestības un slīgst maucībā. Par to brīdina arī jau pieminētais Velbeks:
“Mēs esam kļuvuši auksti, racionāli, mēs ārkārtīgi labi apzināmies savu individuālo esamību un tiesības un vairāk par visu vēlamies nekļūt atsvešināti, vienlaikus nekļūstot atkarīgi, turklāt mūs nemitīgi vajā domas par veselību un higiēnu: un šī nav pati labākā augsne mīlestībai. Šābrīža stāvoklis ir tāds, ka Rietumos seksualitāte nenovēršami iegūst profesijas aprises. Protams, pastāv arī sadomazohisms. Tomēr sadistu un mazohistu pasaulē valda smadzenes, precīzi noteikumi, iepriekšējas vienošanās. (..) Sadomazohisma spēle ar visiem tās noteikumiem spēj saistīt tikai izglītotus intelektuāļus, kuru acīs sekss ir zaudējis jebkādu pievilcību. Visiem pārējiem atliek tikai viens risinājums: pornogrāfija, kurā piedalās profesionāles, kā arī trešās pasaules valstis, kur ir iespējams reāls sekss.” (“Platforma”, 190.lpp.)
Un tāpēc katram no mums ir jājautā sev: ko es, tieši es, varu darīt, lai pasaule kļūtu labāka.