Kristofs Heins: Par cenzūru (0)

2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(eseja)
1987

Nodotais lasītājs

...iespaidi ir, kā atzīmēja Imanuels Kants, ne tik daudz atkarīgi no «ārējām lietām», šajā gadījumā — grāmatas, cik no patērētāja, lasītāja stāvokļa. Literatūras iedarbība gandrīz vienmēr ir pārsteidzoša un bieži vien — neparedzama. Pēc grāmatas iedarbības par to (grāmatu) var spriest visai nosacīti, taču pavisam noteikti var runāt par lasītāju. Piekrišana vai noraidījums, pacilātība vai garlaicība, morālie vai politiskie vērtējumi visai maz atklāj par grāmatu, taču vienmēr dod informāciju par spriedēju. Literatūra izsauc iespaidus, taču tie pirmām kārtām liecina par lasītāju, sabiedrības stāvokli. (..) šie iespaidi ir pakļauti dažādām ietekmēm, tos modificē masu informācijas līdzekļi, mode, valstiski un sabiedriski pasākumi, kas kaut ko vienu ceļ augšup, bet kaut ko citu — vēlas neredzēt, tomēr tādēļ un tieši tādēļ literatūra un iespaidi par to vienreizējā veidā apgaismo sabiedrības un tās pilsoņu iekšējo stāvokli.

Patiešām, grāmatas nodod savus autorus; daudz vairāk par savu priekšmetu literatūra atklāj savu autoru. Literāti ir ekshibicionisti: nav iespējams rakstīt un vienlaicīgi palikt «apsegtam». Šeit sakņojas viens no literatūras iespaidiem: jūtās un garā mēs apzināmies radniecību ar rakstnieku, publicēts darbs padara mūs par uzticamības personu mirušam autoram.

Grāmatām ir savi likteņi, un tie balstās tikai uz izraisītajiem iespaidiem. Grāmatu likteņi stāsta par lasītāju, par viņa drosmi un viņa gļēvumu, par viņa uzskatu stingrību vai oportūnismu, viņa mākslas izpratni, viņa kultūru un izglītību. (..) Salīdzinājumā ar citiem masu informācijas līdzekļiem tik neuzbāzīgās grāmatas atkailina savu lasītāju. (..) Tāpēc jo pārsteidzošāka ir vientiesīgā, vieglprātīgā apiešanās ar tik ļaunprātīgu lietu kā grāmata, kas bez žēlastības un ar sevis pašas izraisīto lasītāja pašatkailināšanos pārliecinoši un neapgāžami denuncē lasītāju. Autori var būt līdzjūtīgi, vientiesīgi, draudzīgi un iecietīgi, grāmatas — ne. Tās nodod savu radītāju, un tās nodod — caur sevis izraisītajiem iespaidiem — savu lasītāju.

Par mūsu izdevēju krēsliem

Tradicionāli mūsu izdevēji sēž uz saviem grāmatvedības rēķiniem. Tas ir pārbaudīts, drošs, visādā ziņā stabils sēžamais. Raugoties no tā, attiecības ar autoru veidojas bez problēmām: ienākumi un zaudējumi pārsvītro vai apgāž jebkādu estētiku. (..) Un līdz ar Rietumu pasaulē jau aizsākušos izdevniecību izzušanu dažos tirgu pārvaldošos grāmatu koncernos grāmatvedība kļūst ne vien par izdevēju troni, tā kļūst arī par vienīgo iesniegto manuskriptu vērtētāju. Tādejādi ar šo jautājumu vecajā grāmatu izdošanas lietā neoanalfabētisms gūst negaidītu pastiprinājumu. Mūsu izdevēji savos krēslos sēž citādāk. Viņi gan arī sēž uz citiem krēsliem.

Es pārsteigts ievēroju, ka mūsu izdevēji sēž uz grāmatu kaudzēm. Šīs kaudzes sastāv nevis no pārpalikumiem, neejošas preces — produkcijas noiets ir mūsu izdevēju mazākās rūpes, — tās sastāv no ejošas produkcijas.

Grāmatu kaudze ir ļoti neērts un nedrošs sēžamais. Tā ir nestabila, un nav jābrīnās, ja mūsu izdevēji, kas uz tās sēž, nejauši sagrīļojas un — arī tā atgadās — ņem un nogāžas zemē no šīm grāmatām. Man šķiet, ka mūsu izdevniecību direktoru stāvos vajadzētu būt stabilākiem sēžamajiem, ja iespējams, vajadzētu nevis grozāmus sēdekļus, bet — veselīgākus, kas stiprina un taupa mugurkaulu.

Sakarā ar darbu man ir iznākušas darīšanas ar vairākiem mūsu valsts izdevējiem. Ne ar visiem esmu varējis labprātīgi vienoties, un gadījās, ka ar vienu vispār nespēju vienoties. Taču viņi visi ir cilvēki, kas savu lietu zina, ar sirdi un dvēseli strādājot savu grāmatu labā, cīnoties un aizstāvot tās. Viņu vidū nav neviena paša, kam būtu nepieciešama uzraudzība. Par to es lieku roku ugunī, un esmu pārliecināts, ka vairākums no maniem kolēģiem, varbūt pat visi, arī liktu.

Atļaušana vai aizliegšana, valstiskā uzraudzība, īsāk un ne mazāk skaidri sakot: cenzūra, izdevniecību un grāmatu, autoru un izdevēju cenzūra ir savu laiku pārdzīvojusi, nevajadzīga, bezjēdzīga, anticilvēciska un antitautiska, nelikumīga un sodāma.

Cenzūra ir savu laiku pārdzīvojusi. Tai bija savs attaisnojums gados pēc otrā pasaules kara, kad vācu fašismu bija iznīcinājuši sabiedrotie, bet garīgā kauja par Vāciju, par vāciešiem vēl nebija izšķirta. Toreiz cenzūrai, tāpat kā pārtikas kartiņām, bija uzdevums ieviest kārtību vispārējā juceklī, novērst haosu un padarīt iespējamu atjaunošanas darbu. Turklāt cenzūras pastāvēšanu veicināja toreizējā vēsturiskā situācija, tātad tas, ko mūsu jaunākajos vēstures apcerējumos cenšas drīzāk aizklāt, nekā nosaukt: «trīsdesmito gadu traģiskie notikumi Padomju Savienībā», «atsevišķi partijas dzīves ļeņinisko normu pārkāpumi». Cenzūrai vajadzēja izzust kopā ar pārtikas kartiņām piecdesmito gadu vidū, vēlākais 1956. gada februārī.

Cenzūra ir nevajadzīga. Tā nevar novērst literatūru, ļaunākajā gadījumā tā var traucēt literatūras izplatību. Turklāt mēs visi zinām, ka grāmatas, kuras šodien mums vēl nav pieejamas, piemēram, daži Stefana Heima vai Monikas Maronas darbi, vienalga vēlāk iznāks VDR izdevniecībās.

Cenzūra ir bezjēdzīga, jo tā darbojas tieši pretēji saviem nolūkiem. Cenzētais objekts nepazūd, tas vienkārši kļūst neredzams, uzpūšas par politisku lietu, lai gan grāmata un autors «lietai» nav domāti, un visi gaida un cer kaut ko citu. Cenzūra tad parādās tikai kā izdevniecības aģitācijas daļas aizsargiedoma.

Cenzūra ir anticilvēciska, naidīga pret autoru, lasītāju, izdevēju un pašu cenzoru. Mūsu valsts pēdējo desmit gadu laikā ir pazaudējusi daudzus rakstniekus, neaizstājamus cilvēkus, kuru darbu mums pietrūkst, kuru mierinājums un neapmierinātība mums bija pieejama un palīdzēja, šie rakstnieki atstājuši VDR dažādu iemeslu dēļ. Vienu no iemesliem es zinu: jo, kā saka angļi: «You can take the country, but you can't take the country out of the boy», — vienu no iemesliem sauc cenzūra.

Un autors, kuram savā darbā neizdodas atbrīvoties no viņu vajājošās cenzūras, pret savu gribu un jau rakstīšanas laikā kļūst par tās upuri: viņš nodarbojas ar pašcenzūru un «nodod» tekstu vai raksta pret cenzūru un arī tad izdara nodevību pret tekstu, jo viņš negribot un, iespējams, neapzināti pārvērš savu patiesību.

Cenzūra ņem lasītāju savā aizbildniecībā. Lasītājam tai jāseko, jāakceptē ierobežojumi vai pret tiem jāvēršas, un tad tai savukārt jāpatērē vairāk pūļu, lai netiktu lasītas neatļautās grāmatas. Jebkurā gadījumā lasītāja izvēle ir atkarīga no cenzūras.

Cenzūra grauj izdevēju, tā grauj viņa autoritāti, uzticēšanos viņam. Tā neļauj izdevējam būt par izdevēju, jo tā neļauj viņam pašam noteikt savas izdevniecības programmu. Ar kādu īpašu gudrību iezīmēti tie ļaudis, kuri dod vai nedod atļauju kaut ko drukāt, kā tie uzdrošinās ievērojamam un apdāvinātam cilvēkam dot priekšrakstus? Cenzūra apcērp izdevēja vārdu krājumu, tā noīsina to par svarīgo vārdu «nē». Izdevējam jābūt tiesībām pateikt «nē». «Nē» manuskriptam, «nē» ar viņa izdevniecību nesavienojamai programmai. Taču tik ilgi, kamēr pastāvēs no izdevēja neatkarīga un viņu nosakoša cenzūra, izdevēja «nē» ir aizliegts.

Un cenzūra iznīcina pašu cenzoru. Vissmalkākais cilvēks, nodarbojoties ar atļauju vai aizliegumu izdalīšanu, kļūst par tiesas sulaini. Viņa redzeslauks, viņa sajēga sašaurinās pūliņos atrast nepieņemamo. Un es, tāpat kā daudzi mani kolēģi, esmu piedzīvojis, kā šis sašaurinātais redzesloks nodarbojas ar bezjēdzīgu interpretāciju, producē absurdas aizdomas un divdomīgus pārpratumus, samainot viennozīmīgu izteikumu jēgu.

Cenzūra ir antitautiska. Tā ir noziegums pret tik bieži pieminēto un slavināto tautas gudrību. Mūsu grāmatu lasītājs ir pietiekoši patstāvīgs, lai spriestu pats. Priekšstats, ka kādam ierēdnim jāizšķir, kas tautai «ir» un kas — «nav» derīgs, atklāj paša ierēdņa uzpūtību.

Cenzūra ir nelikumīga, jo tā ir antikonstitucionāla. Tā nav savienojama ar VDR pastāvošo konstitūciju, ir pretrunā ar daudziem tās pantiem.

Un cenzūra ir sodāma, jo tā lielā mērā kaitē VDR prestižam un līdzinās «atklātam pazemojumam».

Atļaušanas un aizliegšanas metodēm, cenzūrai visdrīzākā laikā neatgriezeniski jāizzūd, lai novērstu zaudējumus mūsu kultūrai, lai tā nekaitētu mūsu atklātumam, mūsu godam, mūsu sabiedrībai, mūsu valstij.

Mūsu izdevējiem uzraudzība nav nepieciešama. Ierēdņu palīdzība viņiem vajadzīga, lai atrastu brīvu papīru un iespiešanas jaudas. Viņiem jākļūst par suverēniem savu izdevniecību vadītājiem, jāstrādā atklātībai un jākļūst atklāti kritizējamiem. Tiem jādod iespēja kļūt par īstiem izdevējiem, lai viņiem nevajadzētu gadu pēc gada pie katras satura un formas ziņā jaunas grāmatas drebēt par savu krēslu.

Kristofs Heins pievērš uzmanību tam, ka Rietumu valstīs saimniecisku apsvērumu dēļ notiek izdošanas un grāmatu tirdzniecības koncentrācija. Izdevniecības sāk aizvietot neliels skaits internacionālu grāmatu koncernu, grāmatu tirgotavas aizvieto lielveikali ar bestselleru mentalitāti, izmirst izdevēji, ko aizvieto grāmatveži, un izmirst literatūra, ko aizvieto rokasgrāmatas un bestselleri. Iet bojā būtiska Rietumu kultūras daļa, brīdina Kristofs Heins, un nekapitālistiskām valstīm ir pienākums sargāt šo kultūras daļu, kura nepietiekoša izdevīguma dēļ tiek iznīcināta.

Tomēr Kristofu Heinu uztrauc, ka VDR, gan citu iemeslu dēļ, notiek izdevniecību koncentrācija.

Vairākas izdevniecības tika savienotas, citas — likvidētas. Es nešaubos, ka tur bija svarīgi, šķietami saimnieciski pamatojumi. Taču tikpat nešaubīgi, ka šī koncentrēšana reducēja mūsu izdevniecību ainu un līdz ar to — mūsu literatūras valstību. Izdevniecības kļuva smagnēji, grūti pārskatāmi monopoli, murgu nakts izdevējam, kam izdevniecība bez savas programmas nav iedomājama. Autoru iespējas izvēlēties izdevniecību kļuva vēl ierobežotākas. Viņi gandrīz vairs nespēj noturēties pret izdevniecību, jo viņiem reti kad ir alternatīva.

Pateicība presei

Es pateicos mūsu presei un mūsu masu informācijas līdzekļiem par to, ka viņi lielā mērā padara iespējamu mūsu darbību.

VDR tiek saukta par lasītāju zemi. Kad iepazīstas ar izdevumu un tirāžu skaitļiem, kad redz arvien pārpildītās grāmatu tirgotavas un ātri tukšojošos plauktus, jāsliecas piekrist šādam vērtējumam. Tomēr, neraugoties uz zināmu kvalitāti, tas nav mūsu literatūras nopelns, literatūra ir ne sliktāka un ne labāka kā citās valstīs. Un arī lasa pie mums ne mazāk un ne vairāk kā citur. Daudz vairāk pie mums lasa grāmatas. Korekts apzīmējums tāpēc būtu: grāmatu lasītāju zeme.

Par to jāpateicas mūsu presei, mūsu masu informācijas līdzekļiem. Tās reportāžu nokavējošais raksturs un uzticamā viedokļu saskaņošana novedusi pie tā, ka diez vai ir kaut viens mūsu valsts iedzīvotājs, kurš nodarbotos ar tām ilgāk par dažām minūtēm. Lasītājs ar jaunākajām ziņām ir aizņemts tikai īsu laika sprīdi un var atkal atgriezties pie mūsu grāmatām, no kurām cer uzzināt ne vien par notikumiem un gadījumiem, bet arī par jaunumiem un patiesību.

(..)

Taču tas, ka mūsu presē nav ziņu vai tās ir tikai uzticami pavalstnieciskas, ka trūkst atklātu diskusiju par atklātām lietām, kavē un iznīcina mūsu valsts politisko kultūru. (. .) Presei jābūt ne vien ziņu sniedzējai, tai jābūt pārnesuma siksnai tiklab starp augšu un apakšu, kā apakšu un augšu, starp sabiedrību un valsti, starp masām un izvēlēto vadību. Ja šī pastarpinātība ir vienvirziena, tā vispār vairs nav starpniecība, tā vairs nedarbojas nekādā virzienā.

Aģitācija un propaganda, kas masas cer tikai pamācīt, bet nav spējīga no masām mācīties, paliks bezrezultatīva. Kas nesaprot, ka jāuzklausa, tas atradinās arī padarīt saprotamu. Kad lēmumi tiek pieņemti aiz aizslēgtām durvīm, tiem nav jārēķinās ar aiz durvīm atstātās publikas viedokli. Ja nenotiek atklāta diskusija un netiek ņemta vērā tautas gudrība, tad labākie un optimālākie lēmumi tiek uzņemti ar neuzticību, grūti. Vienpusīgi orientēta prese, prese, kura runā tikai par vēlamo realitāti, kura pastāvošajā uzskatu dažādībā un sabiedrisko problēmu un jautājumu risinājuma variantos meklē vienīgi oportūnismu, laupa sev iedarbīgumu, rada neuzticību pret aģitāciju un propagandu, var iedarboties paradoksāli. Avīzes slavinājums kļūst grāmatai iznīcinošs, bet grāmatas nokritizēšana izraisa grāmatnīcu sturmēšanu.

Arī mūsu sabiedrībā, dabiski, pastāv dažādi pretrunīgi viedokļi un uzskati par dažādām sabiedriskām parādībām. Nodot šos viedokļus atklātībai, publiski apspriest tos, visiem palīdzot pieņemt labāko lēmumu, — tas palīdzēs lēmumu akceptēšanai un kalpos mūsu sabiedrības attīstībai. Aizslēgtas durvis ir ne vien pietrūkstoša atklātuma simbols, tas neglābjami ir arī iznīcināta atklātuma, ierobežotas sabiedrības zīme.

Vecā dziesma: literatūrzinātne un kritika

Atļaujiet man atsaukties uz Fīmana runu VII kongresā, uz viņa 27 tēzēm par kritiku. Es gribētu pievienot tām divus punktus.

1. Autori zina, ka viņi, lai ko un kā arī rakstītu, vienmēr raksta par sevi. Ar savu skatienu uz aprakstāmo viņi atklāj pirmām kārtām paši sevi. Pēc mana novērojuma, kritiķi izvairās atzīt, ka viņi, tāpat kā autori, gribot negribot stāsta paši par sevi. Literatūras, mākslas kritikai par mūsdienu darbiem, kā zināms, nav jābūt zinātnei. Zinātnei ir savas normas, pamatnolikumi, pārbaudāmības kritēriji, neapgāžamu patiesību sistēma, kuras drīz te, drīz tur tomēr tiek apgāztas. Visa tā, izņemot pēdējo, nav, aplūkojot jauno, topošo mākslu. Ja šeit būtu noteikts zinātnisks aplūkošanas veids, varētu izveidot attiecīgu likumīgu kopumu, nodot to kompjūteram un atstāt mākslas produkciju tā ziņā. Taču šo likumību un kritēriju mums nav, tādi ir tikai attiecībā uz agrāko laiku mākslas darbiem, no kuriem mēs tos esam izveduši un no kuriem mēs arī vienīgi spējam konstruēt ekstrapolējumus.

Nav droši, ka jaunās, topošās mākslas iztirzāšana būs zinātne. Mūsdienu darbu priekšā kritiķis ir bezpalīdzīgs, un savu bezpalīdzību viņš kompensē ar spriedumu straujumu. Tas, ko viņš pasludina, ir un nevar būt nekas vairāk kā vienīgi viņa viedoklis. Un šis viedoklis var mums šo to pastāstīt par mākslas darbu, taču vienmēr tas vēsta par personu, par kritiķi. Uzpūtīga, dumja kritika vienmēr kalpo par kritiķa atklāšanās liecību. Gan pēc satura, gan pēc stila viņš pirmām kārtām stāsta pats par sevi. Līdz šim kritiķis, atšķirībā no rakstnieka, to negrib atzīt.

2. Pēdējos desmit gados pie mums publicētajās kritikās duras acīs, ka kritika nodarbojas gandrīz vienīgi ar recenzējamo darbu saturu. Kritikas, kurās būtu ņemta vērā arī forma, ir rets izņēmums. Taču jauniem darbiem ir arī jauna forma, un, ja tas netiks ņemts vērā, tas katrā ziņā veicinās kļūdas satura interpretācijā. Izvilkumi no satura un tos noslēdzoša morāle ir iespējama, taču tā nav recenzija. Tas, ka darba forma ir grūtāk uztverama nekā saturs, ir veca patiesība, tomēr šīs grūtības neatbrīvo kritiķi no pienākuma vismaz meklēt šo formu.

Pēdējo nedēļu laikā es izlasīju divas recenzijas par padomju filmu «Grēku nožēlošana». Abos gadījumos acīm redzamā filmas groteskās formas neizprašana noveda pie visas filmas nesaprašanas, šiem kritiķiem pietrūcis visvienkāršāko viņu amata instrumentu. Un tas pasliktina jau tā slikto kritikas stāvokli, ja sapratne tiek aizvietota ar apzīmējumiem «vēsturiskais pesimisms», «ētiskais nihilisms», «vilšanās pasaulē», «denunciācija», «fatālisms», tātad ar to, pat ko Heiners Millers teica: «nevarīgu cenzoru iemīļotais vārdu krājums, no kuriem šodien tāpat kā vakar rekrutējas akadēmiskie žurnālisti». Kritika pati kļūst groteska, kad tā šajā filmā neredz tieši to, kas tajā ir, proti, pienākumu, atbildību par sabiedrību, sociālistisko humānismu, patiesi komunistisku pieeju mūsu vēsturei. Tik nepielūdzami precīzi un nešaubīgi var strādāt tikai mākslinieks, kurš, neskatoties uz Staļina laika noziegumiem, nav pazaudējis cerību komunismam kā vienīgajai humānajai alternatīvai.

Iespējams, ka varētu uzlabot mūsu kritikas apmācību. Es domāju, ka tas nav godu aizskaroši, ja kāds nespēj būt par kritiķi, — ir taču citi amati. Katrai saimniecībai vajadzīgs savs āzis, tikai to nedrīkst likt par dārznieku.

Un es ceru, ka filma drīz tiks parādīta mūsu kinoteātros, jo ne visiem bija iespēja un ne visi gribēja noskatīties to rietumvācu televīzijā, un ne visi, tā kā es, varēja noskatīties to Padomju kultūras namā. (..)

Mūsu sabiedrībai ir bijis un ir grūti sadzīvot ar pretrunām, akceptēt tās. Parasti tiek atzītas tikai neantagonistiskas pretrunas, tātad tādas, kas, tiklīdz tām pieskaras, pabēg zem tepiķa. Pēdējos desmit gados tomēr arī filozofija ir pamanījusi to, kas tautai ir bijis zināms vienmēr: arī sociālistiskai sabiedrībai kā jebkurai sabiedrībai ir savas neatrisināmas pretrunas, kuras ir cieši saistītas ar sabiedrības formu un kuras var tikt atceltas, tikai pārveidojot sabiedrību. Mums jāmācās iet kopā ar šīm pretrunām, paciest to kustību, vēl vairāk: šīs daļēji sāpīgās pretrunas izmantot mūsu sabiedrības attīstības interesēs.

Laikam gan attiecības starp literatūru un literatūras kritiķi, starp autoru un kritiķi visās sabiedrībās pieskaitāmas antagoniskām pretrunām. Šķiet, ka vēsture to parāda, iespējams, ka mums jāmācās dzīvot kā sunim ar kaķi. Un iespējams, mums ar šīm šaubīgajām, taču iespējamajām attiecībām ir jābūt mierā. Jo, ja mēs nesadzīvosim grūti, nesadzīvosim kā suns ar kaķi, tad mums paliek tikai viena iespēja: sadzīvot kā kaķim ar peli. Tas ātri atrisinās visas pretrunas. (..)

Vēl viena no Kristofa Heina uzstāšanās daļām bija veltīta kritiskajam stāvoklim VDR teātros. Pat ja luga saņēmusi cenzūras piekrišanu, tad luga tiek samaitāta teātros. «Iedomājieties,» saka Kristofs Heins, «ja jūsu grāmata pēc iznākšanas katrā apgabalā, katrā pilsētā pirms laišanas tirdzniecībā tiktu vēlreiz pārbaudīta.» Un ja rakstnieki prasa iznīcināt cenzūru pavisam, tad dramaturgi pagaidām prasa vienīgi cenzūras pakļaušanu kontrolei. Kristofs Heins netic, ka cenzūru iespējams uzlabot.

Last and least: autors

Literatūras iedarbība un atpakaļiedarbība uz autoru ir daudzveidīga un pretrunīga. Tā izraisa iespaidus un kļūst par jebkādu iespaidu beigām, jo daudzi autori atzīst tikai to pasaules daļu, kura ir gatava uztvert viņus pašus; tā izraisa pašapziņu un šaubas par sava darba vērtību, koleģialitāti un skaudību, dod pamatu lepnumam un pastāvīgi — neattaisnojamai uzpūtībai. Taču tāda iedarbība literatūrai ir gadu simtiem un par to mums nav jārunā, turklāt lielais Kāris Krauss to izteicis dusmīgajos un visiem rakstniekiem mierinošajos vārdos: «Kad kādam darbam ir panākumi, par to priecājas tikai viens — autors —, bet, kad ir neveiksme, priecājas visi.»

Iepriekš es runāju par to, ka VDR ar zināmām tiesībām varētu saukt par grāmatu lasītāju zemi. Citās zemēs lasa daudzreiz vairāk, un dažbrīd tā vien liekas, ka tikai avīzes un žurnālus. Tikai ļoti retas valstis, kā patlaban Padomju Savienība, var tikt nosauktas par valstīm, kur lasa gan avīzes, gan grāmatas. Padomju Savienībā acīm redzami kaut kas ir mainījies, ko kāds augsts Maskavas ierēdnis aprakstījis ar vārdiem: «No rīta es atveru avīzi un nezinu, kas tur būs.»

Rakstniekam tā ir abpusīgi griezīga lieta — dzīvot zemē, kur lasa tikai grāmatas. Lietas skaistā puse ir skaidra — salīdzinoši lielās tirāžas, pastāvīgi un ātri izpirktās grāmatas, rakstītāju augstais prestižs, nepārtrauktā — vismaz masu informācijas līdzekļos — saruna par grāmatu un tās tēmām.

Problemātiska ir lielā un, kā man liekas — pārāk lielā nozīme, kādu piešķir mūsu zemes autoriem. Tos cenšas pacelt uz postamenta. Bet uz postamenta nav iespējams strādāt, jo līdz turienei nenonāk nekādi iespaidi, bez kuriem mūsu darbs nav iespējams.

Jo rakstnieki, kā es domāju, ir hronisti. Dabiski, ka tā ir rakstnieka hronika, tā nav objektīva, taču tā ir vēl kaut kas vairāk: tā ir enerģiska, reālistiska, maģiska, fantastiska, līdzīga poēzijai. Hronika, kas stāsta par kādu cilvēku, par rakstnieku un viņa pasauli, un tikai tad un tikai tāpēc ir interesanta. Tās priekšnoteikums ir pieredze. Un 20. gadsimtā postaments vai tronis ir iespaidiem nepiemērots, līdz kuram pieredze nonāk labākajā gadījumā pastarpināti.

Postaments, par kuru es runāju, sastāv no masīviem pamatiem, kurus nojaukt jau ir nokavēts. Viens no tiem ir preses tukšums un slavinošais raksturs, kas veicina to, ka publika dzīvei pietrūkstošo gaida no rakstnieka. Prasība aizpildīt šo tukšumu, iespējams, ir literatūrai pagodinoša, taču nepieņemama. Literatūrai nav jāaizvieto un tā nedrīkst aizvietot publicistiku.

Cits pamats ir cita prese, kas pārtiek no virsrakstiem un tāpēc — jo kopš preses izgudrošanas ir tikai divi virsraksti: «Karalis ir miris!» un «Lai dzīvo karalis!» — rūpējas tikai par kronēšanu un galvu ciršanu. Un, vai autoram tas ir patīkami vai draud ar nāves briesmām, — presei ir vienalga. Tronis no avīžu papīra un mediju kabeļiem līdzinās ešafotam.

Trešais masīvais pamats ir neapgaismotais lasītājs, kas omulīgi iekārtojies savā kaunīgajā nepilngadībā un kam rakstnieks nepieciešams kā kora vadītājs un mentors, kā pajumte un paspārne. Taču, ja mēs gribam atklātu kultūru, atklātuma kultūru, tad mums jāmācās atsacīties no tādām dzīves gudrībām kā «ej tu pa priekšu, es pēc tam».

No vienas puses, paslēpties aiz kāda dzīva vai miruša autora, bet, no otras, prasīt atklātumu — tas nav savienojams. Problēma izpaužas citēšanā: citēšana, svešu domu izmantošana liecina gan par izglītotību, kultūru un lasīšanu, gan arī par garīgo flegmatismu. Citātam mūsu viedoklis jāpastiprina vai jāpierāda, tam jāpalīdz mūsu vājajam mugurkaulam, taču citāts ir arī pastāvīga garīga panākuma, paša un atklāti izvērstas darbības noliegums.

Tālākas piezīmes par literatūru un tās iedarbību man ir iespējamas saistībā ar to, ka manas valsts pilsoņiem sākušas normalizēties ceļojumu iespējas uz Rietumiem. Līdz šim sasniegtie, atļautie vai izcīnītie izņēmumi — lielā mērā māksliniekiem, rakstniekiem — ir privilēģijas, kas tie vienmēr arī ir bijuši. Un privilēģijas sociālistiskā sabiedrībā—tās ir vēža metastāzes, jo tās rada šķiras, kas viena no otras atšķiras ar izņēmumiem. Šīs īpašās tiesības neatļauj tām saprasties. Privilēģijas iznicina atklātumu, kas ir nosacījums ikviena mākslinieka darbam. Reizē tas iznīcina arī mākslas darba ietekmi, tādējādi iznīcinot arī mākslinieku pašu.

Tagad, kad šīs privilēģijas beidzot sāk izšķīst vispārējās tiesībās, jārunā par kādām citām briesmām mūsu literatūrai — par provinciālismu. Ne visiem ir dotas spējas un spēks kā Imanuelam Kantam aptvert pasauli savā mazajā Kēnigsbergā. Viņiem jātiek pasaulē, lai to izzinātu, lai to varētu aptvert, lai ar savu mākslu varētu to padarīt jutekliski satveramu. Tam par kavēkli ir dažādi ierobežojumi, arī un ne pēdējā kārtā — ekonomiski. Neskatoties uz šiem ierobežojumiem, Rakstnieku savienībai jāmeklē visas iespējas, lai sūtītu rakstniekus pasaulē. Tiesībām ceļot jāpārvēršas par pienākumu ceļot.

Kristofs Heins savu uzstāšanos nobeidz ar pārdomām par mākslas mecenātiem. Tieši mecenātiem mums bieži jāpateicas par tādu izcilu mākslas darbu rašanos, kuri ir pretrunā ar attiecīgā laika valsts ideoloģiju. Šodien kapitālistiskajās valstīs mecenāti ir izzuduši vai deģenerējušies par naudas ieguldītājiem mākslas darbos. Un Kristofs Heins atkal aicina sociālismu uzņemties mecenātisma kā kultūras sastāvdaļas radīšanu. Šādā gadījumā būs iespējams saglabāt nākošajām paaudzēm darbus, kurus mūsu paaudze, mūsu sabiedrība vēl nav spējīga objektīvi novērtēt.

1987. XII

AVOTS, 1989. g. marts

Piedalies diskusijā: