Slavomirs Mrožeks: Mušas cilvēkiem (3)

2008. gada 21. decembrī, plkst. 12:12

Rubrika: Bibliotēka

Novembris, trešā dekāde

— Nu, redzat? Mūsu jau gandrīz vairs nav. Paši gribējāt. Cik nav nācies dzirdēt jūsu lāstus un rupjības! Bet tu, kas tagad istabas dziļumā pakusties, milzīgs un nesmuks, labi atminies, kā šķendējies visu vasaru: „Ir nu arī tam Dievam ideja — pielīmēt tārpiem spārnus...”

Es atkārtoju: mūsu nav, varat pussnaudā staipīt rokas, nevilkt kailajiem pleciem virsū segu un gulēt atvērtām mutēm. Mums ir beigusies tīkamā nomešanās uz jūsu deguniem, grācijas pilnā riņķošana ap jūsu ausīm, kas, ja tā padomā, varbūt pat sniedza daudz vairāk prieka nekā iespēja, skaļi sīcot, līst taisni nāsīs.

Toties šodien, kad viss jau ir beidzies, varam mierīgi un bez dusmām pasacīt, kur un kas īsti bijām. Tātad: mūsu jau gandrīz vairs nav, gluži

kā pirms pusgada vēlējāties, ar  dusmu pieskaņu balsī to skandējot vairākas reizes dienā. Un ko jūs tā ieguvāt? Kādu cenu jums nācās maksāt? Jā, mūsu visbeidzot nav, bet nav arī garo dienu, pludmales, karsto pievakares stundu, un nav vairs gaismas ne stariņa. Šādas tādas lapu paliekas zaros ir vien nožēlojama pagātnes parodija, kas saglabājusies tur tikai tādēļ, lai jūsu pazemojums būtu vēl jūtamāks. Gals klāt, gals klāt... — bet, rakstot šo vārdu, atzīstos, jūtu rūgtu apmierinājumu, ka līdz ar mani, „spārnoto tārpu”, kā tev labpatika izsacīties, nosprāgst jūsu skaistā un cēlā cerība. Mēs esam trīs, šeit, starp loga rūtīm; visas šķirbas jau rūpīgi aizbāztas ar cietām vilnas lupatām, kārtīgi aizlīmētas ar papīra strēmelēm. No vienas puses redzu tumšās istabas dzīles, kurās rēgojas bāls pleķis — tava seja, no otras — plašo debesjumu. Tajā pēdējā pusē vēl dīc viena no draudzenēm. Otra jau nekustīgi guļ zemē, visas sešas kājiņas atstiepusi. Jo, lai arī esam „spārnotie tārpi”, pēc nāves izskatāmies tīkamāk par jums. Klusi te ir un balti, un ļoti gaišs visapkārt. Nekad vairs nepasnaikstīšos ap siera kripatiņu brokastīs, nedz arī varēšu, kad tu pie spoguļa skujies, smieklīgi saviebis seju un ļoti līdzīgs tad sunim, kurš veic zināmu tīkamu, ātri absorbējošos darbību, nomesties uz tava kailā kakla. Toties, kad tu tagad tā skaties uz mani, ievīstījies noveltā džemperī, zini, ka mana mazā, melnā un sausā nāve uz baltā rāmja patiesībā ir — vai to gribi, vai ne — diža un majestātiska, kā viss, ko tu tā gaidīji maija sākumā.

Tu taču atceries, cik daudz sev solīji, kad virsū nāca nemierīgās, nospriegotās vasaras beigas.. Kā tevī ienāca vasara un tu cerēji, ka varēsi to kaut kā noturēt. Bija vērts paskatīties uz tevi, kad atkal līmēji ciet savus logus, atkal jau kuro reizi dzīvē. Sakauts un uzvarēts. No tā visa tev palicis tikai mans līķītis. Nu, vai bija vērts tā lādēties, kad jūlijā gribēju paskraidīt mazliet pa tavu kāju?

Ardievu, mans lielais, kunkuļainā flanelī ietītais! Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu! Lūk, arī noskaidrojās, kas skaistāk: vai nomirt reizē ar Lielo Nepiepildīto, kas taču bija tik tuvu, vai maziski aizmirsties, kūtri atdoties ausu sargiem un galošām.

Mani apspīd pēdējais saules riets. Tevi — spuldzīte, sešdesmitniece.

 

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pēdējie komentāri:

• . 22.12.08 10:07

  kas ir dekāde?
  

• dukts 22.12.08 16:19

  paldies, Ingmāra! iztulkosi arī to pirmo?

• ingm. 22.12.08 21:11

  iztulkošu, Dukt, ir pirmo, ir piecpadsmito :) coming soon. un paldies!

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma