Nils Sakss: Uzmanību dāmām otrajā plaukumā ― āķis izmests! (31)

2008. gada 17. decembrī, plkst. 13:12

Rubrika: Recenzija
Guntis Bojārs. Zīda čūska. Rīga: Nordik, 2008.

Gunta Bojāra grāmata Zīda čūska ir interesants notikums. Tas ir interesanti, ka kādam ienākusi prātā doma apkopot savus bloga ierakstus un izdot tos grāmatas formātā. Ne mazāk interesanti ir tas, ka kāda izdevniecība šādu grāmatu arī piekritusi publicēt. Interesanti, ka kāds pašmāju autors mēģina ielauzties nišā, kurā līdz šim valdījusi neapstrīdama importa grandu dominance ― un šeit mēs runājam par tādiem pasaules līmeņa meistariem kā Koelju, Bahs (tas, kurš rakstnieks) un Osho. Bet kā konkurējošā Zīda čūskas recenzijā norādījis Viestarts Gailītis no laikraksta Diena, „ir interesanti, kad žurnālisti pievēršas rakstniecībai.”

Šim apgalvojumam Gunta Bojāra literārās debijas sakarā ir īpaša nozīme, tādēļ to būtu vērts aplūkot nedaudz tuvāk. Vispirms gan jābilst, ka Viestarta Gailīša atziņai ir samērā grūti piekrist ― neredzu,

kādēļ par rakstnieku pārtapis žurnālists varētu būt interesantāks nekā, piemēram, rakstnieks-mediķis vai rakstnieks-policists. Tieši otrādi ― gan pasaules, gan pašmāju literārajā scēnā žurnālista un rakstnieka jaukteņu ir vesels bars. To ir samērā viegli izskaidrot ar abu nodarbju līdzīgo, reizēm gluži vai identisko specifiku. Abu profesiju stūrakmens ir nejēdzīgi garu stundu nosēdēšana datora priekšā, visai bezmērķīga sērfošana internetā un vairāk vai mazāk veiksmīgi mēģinājumi laiku pa laikam uzrakstīt ko tādu, kas citiem varētu likties interesanti. Vai arī kaut ko, par ko kāds samaksās naudu. No šāda aspekta raugoties, tāda pārtapšana ir tikpat pārsteidzoša kā sportista pievēršanās trenera amatam vai medmāsas pārkvalificēšanās par medikamentu izplatīšanas aģenti.

Tomēr nevar noliegt, ka Gunta Bojāra literārās pārvērtības zināmās aprindās patiešām varētu raisīt pastiprinātu interesi.

Savu žurnālista karjeru viņš sācis pie Jāņa Dombura, kuru gan vēlāk publiski nosaukāja par „lupatu lelli”. Tam sekoja visnotaļ veiksmīgs piegājiens tā laika izdevumā Jaunā avīze, līdz beidzot topošais Zīda čūskas autors nobāzējās koncernā Diena. Tieši Dienas paspārnē viņa žurnālista karjera piedzīvoja augstāko lēcienu, kuram, kā tas dzīvē nereti gadās, pa pēdām nāca visai dziļš kritiens. Kā lielākais ieguldījums šeit būtu jāmin nenoliedzami veiksmīgās laikraksta izpētes nodaļas izveidošana, kuras redaktora amatā Guntis Bojārs aizvadīja arī savu Dienas perioda pēdējo cēlienu. Šī nodaļa pati par sevi ir pieminēšanas vērta arī kādā citā, gluži literārā aspektā ― no pieciem nodaļas bijušajiem darbiniekiem jau trīs ir kļuvuši par publicētiem literātiem (šīs recenzijas autoru ieskaitot). Procentuāli tas neskaitāmas reizes pārsniedz, piemēram, literārās nometnes Aicinājums rādītājus. Britu zinātnieki tur noteikti saskatītu tīri interesantu augsni kādam pētījumam par to, kā ikdienas darbs ar narkomāniju, prostitūciju, pedofiliju un korumpētām amatpersonām saistītā vidē ietekmē literārā potenciāla attīstību.

Bet mūsdienu Latvijas popkultūrā Guntis Bojārs savu vārdu ierakstīja, inscenējot vienu no zināmākajiem avīžu skandāliem ― t.s. „Latvijas Levinskas” jeb „Kastēna pavedināšanas” kontraversālo uzvedumu. Tad arī audioierakstā plašāka publika iepazina viņu kā lēnīgo balsi, kura kafejnīcā konfrontē tikumību pārkāpt gan gribošo, bet nedabūjušo Oskaru Kastēnu. Nedaudz vēlāk sekoja arī atzīšanās, ka „Jolkinas vietā viņu viesu nama numuriņā būtu sagaidījis es”. Iekvēlinātā publika diemžēl tā arī neuzzināja, kas būtu noticis, ja romantiski noskaņoto Kastēnu viesnīcas istabiņā tiešām sagaidītu Bojārs. (Mazliet pasteidzoties notikumiem pa priekšu, jāsaka ― arī savā grāmatā Zīda čūska, pretēji gaidītajam, autors nesniedz atbildi uz šo intriģējošo jautājumu.) „Kastēna lieta” tad arī pavilka svītru zem līdzšinēji veiksmīgās karjeras avīzē Diena, savukārt pēdējo punktu uzlika minētās Aleksandras Jolkinas dokumentālais prozas darbs, kurā viņa atklāj patiesību par laiku kopā ar Gunti Bojāru. Šis atmiņu stāsts, kura galvenajos varoņos nemaldīgi atpazīstams Bojārs un viņa pavedinošā žurnāliste, ar rakstnieces pseidonīmu publicēts izdevumā Kultūras Diena. Tajā detalizēti aprakstīti priekšnieka un viņam padotās darbinieces savstarpējo attiecību līkloči ― gluži vai slimīga apmātība ar sievietēm liek priekšniekam (Guntim Bojāram) iesaistīties bīstamā spēlē ar savu padoto (Aleksandru Jolkinu), kas noved pie atkarības, neprāta, seksa un nozieguma.

Turpmākie notikumi strauji seko viens otram:
1) Guntis Bojārs aiziet no darba avīzē Diena.
2) Klajā nāk viņa debijas grāmata Zīda čūska.
3) Vienai no grāmatas nodaļām dots nosaukums: Mīlestība un slepkavība.
4) Par Aleksandras Jolkinas tālāko likteni nekas nav zināms.
5) Guntis Bojārs izveido īpašu, speciāli sievietēm paredzētu interneta portālu.

Tāds īsumā ir intrigām un baumām cauraustais fons, kurā dzimusi Zīda čūska. Kā jau dzīvē nereti notiek, apkārtējie apstākļi, kuros radīts mākslas darbs, ir daudz interesantāki par pašu radīto objektu. Labs piemērs varētu būt Vairas Vīķes-Freibergas personība un dzīves gājums, kas nenoliedzami ir daudz spožāks materiāls nekā, piemēram, viņas daudzos sējumos mērāmais veikums tautasdziesmu izskaidrošanas lauciņā. Par nožēlu lasītājiem arī Zīda čūska pieder pie šādiem gadījumiem. Pat ar mēles galiņu tā nepieskaras augstāk uzskaitītajiem asa sižeta un spriedzes pārpilnajiem pavērsieniem sava autora dzīvē, kas varētu sagādāt daudzus jautrus brīžus un izejvielu ne vienai vien sarunai pie Preses bāra galdiņiem. Tomēr godīgi jāatzīst ― tāds arī šoreiz nav bijis autora mērķis. Būtu ļoti savtīgi pārmest, ka nav izdarīts kas tāds, ko autors pats nemaz nebija iecerējis veikt, proti, zināmas sabiedrības daļas intereses apmierināšana un interesantas lasāmvielas radīšana. Tā vietā ir jāizsaka atzinība, ka radītais produkts lieliski atbilst autora nolūkam, ar kādu tas radīts.

Lai pilnīgāk izprastu šos nolūkus, vispirms būtu jāvērš uzmanība divām zīmīgām detaļām. Pirmā ― iepriekš minētā Aleksandras Jolkinas stāsta galvenais varonis pavada visu darbadienu internetā, gluži kā apmāts mēģinādams iepazīties ar sievietēm. Otrā ― grāmatā apkopotie teksti vispirms parādījās kā ieraksti Gunta Bojāra blogā. Ierakstiem bija bloķēta komentēšanas iespēja. Redakcijas gaiteņos toreiz klīda runas, ka tas ir viltīgi izplānots gājiens, lai saviļņotās sievietes nevarētu vienkārši atstāt kādu anonīmu komentāru, bet būtu spiestas sūtīt personisku vēstuli bloga autoram. Tāda bija izplānotā iepazīšanās tehnika. Ja patur prātā šīs abas detaļas, tad Zīda čūska atklājas kā pašsaprotams un nenoliedzami kreatīvs turpinājums jau agrāk uzsāktajai masveidīgajai iepazīšanās kampaņai. Vien no virtuālās vides tā pārcēlusies uz mazākai, bet prestižākai auditorijai paredzētiem grāmatas vākiem.     
Jau no pirmā acu uzmetiena ir grūti nepamanīt, ka grāmata Zīda čūska izdota ar vienu vienīgu stingri nospraustu mērķi ― savaldzināt sievietes. Kā precīzi atzīmēja kāds kolēģis grāmatas prezentācijā, runa šajā gadījumā ir par „sievietēm otrajā plaukumā”. Šo mērķi tā pilda ar visai stratēģisku, gluži vai matemātisku aprēķinu.

Šķiet, ka ēsma veidota tā, lai uz tās uzķertos dāmas, kurām aiz muguras jaunības trakulības, varbūt pārdzīvota arī viena vai divas neveiksmīgas laulības, bērni pietiekami pieauguši, lai tos neuzskatītu par šķērsli, ir veiksmīga karjera, savs dzīvoklis, mašīna un vientuļa sirds. Izkūlušās pa dzīvi un uzaudzējušas ne tikai cietu ādas, bet arī muskuļu kārtu, viņas beidzot var apstāties un palūkoties apkārt pēc kāda, kas viņas vienkārši reizi pa reizei samīļotu, uzklausītu vai, citējot Gunti Bojāru, „uzbūvētu kaut vai pašu mazāko namiņu, kurā abiem ir labi” (Sniega pūtējs, 77. lpp). Pavisam noteikti šeit netiek mērķēts uz jaunajām, smukajām, kurām, kā labi zināms, patīk vīrieši ar daudz naudas un lielām mašīnām, uz kuru kapotiem var nobildēties peldkostīmā un bildes salikt draugiem.lv albumiņā. Uz tādām autors raugās ar zināmu nicību: „Viņām patīk, ka viņš labi pelna un pats ar sevi spēj tikt galā” (Lieliskais vīrietis, 94. lpp). Turpat arī grāmatas lasītājām tiek izteikts brīdinājums, ka „ar šo savu vislieliskāko vīrieti, kurš spēj visu, viņas pašas, pilnīgi nemanot, ir pārvērtušās bezdomu lellēs”. Protams, neviena sevi cienoša sieviete negrib pārvērsties par bezdomu lelli, tādēļ Guntis Bojārs piedāvā alternatīvu ― sevi. Viņš sola būt viņas „franču dārzs”, „bērns”, „dzejnieks”, kā arī „viņas strūklaku kopējs, un tās nekad neaizsērēs” (Franču dārzs, 82. lpp.). Viegli pamanīt pretstatu, kādā autors nostāda sevi ― dzejnieku, bērnu un strūklaku kopēju ― attiecībā pret konkurējošiem „lieliskajiem vīriešiem”, kuri pelna naudu un lielās mašīnās vadā savas sievietes pa naktslokāliem. Ar šādu paņēmienu autors uzrunā domājošas sievietes, kurām interesē kas vairāk par materiāliem labumiem un vīrieša pašaprūpes spējām. Sievietes, kurām patīk filozofiski un romantiski noskaņoti „dziļi” vīrieši. No autora puses tas nenoliedzami ir īsts gājiens ar laidni, tā kā viņa auditorijā pašsaprotamu iemeslu dēļ var ietilpt tikai tās sievietes, kuras lasa grāmatas.

Arī grāmatas forma ir sievietēm īpaši draudzīga. Tā sastāv no daudzām mazām miniatūrām, kuru garums nepārsniedz vienas lapaspuses robežas. (Grāmatas izdevēji gan mēģina šīs miniatūras vai ― precīzāk ― bloga ierakstus pozicionēt kā „esejas”. Pret to gan zināmas iebildes varētu rasties ne tikai Zentai Mauriņai, bet arī vidusskolniekiem, kuri ar trīs rindiņās sarakstītiem mīlas vārdiem diez vai tiktu cauri eseju rakstīšanas mājasdarbos). Tā kā miniatūras savā starpā sižetiski nav saistītas, grāmatu var lasīt no jebkuras vietas. Lai lasīšanu sievietēm padarītu vēl pieejamāku, starp teikumiem ir ielikti veseli divi punkti ierastā viena vietā. Šādā veidā sievietes, kuras, kā zināms, uz garīgu darbību nespēj ilgstoši koncentrēties, viegli pamanīs katra teikuma beigas un nākamā sākumu. Bet acu atpūtināšanai lieti noderēs grāmatā pamīšus izkaisītās fotogrāfijas ar skaistiem ziediem, glāzēm un krellēm.

Runājot par saturisko aspektu, būtu jāatzīmē gluži vai koeljiskais potenciāls. Lielākajā daļā miniatūru ir ietverta pa kādai viegli uztveramai atziņai. Tā, piemēram, gabalā Rudens var uzzināt, ka, „ja ikviens no mums spētu pasaulei dot kaut visniecīgāko sērkociņa gaišumu, tici man, Žak, tumsas apkārt mums izrādītos apbrīnojami maz.. tā ka vienmēr ir jāsāk ar sevi”. Ja ņem vērā, kādu atzinību zināmās aprindās guvušas ne tikai Paulu Koelju, bet arī citas viegli filozofisko atziņu grāmatas, jābrīnās, ka Latvijas literatūrā šis žanrs līdz šim ir tik maz pārstāvēts. Šķiet, nopietnāko mēģinājumu iekarot filozofiski pozitīvās domāšanas nišu līdz šim izdarījusi Inese Ziņģīte. Savā grāmatā Nekādu brīnumu. Vienkārši Ziņģīte viņa piedāvā optimisma pārpilnu dzīves skatījumu apvienojumā ar kāju pirkststarpu berzēšanu gar aukstā ūdenī samērcētu dvieli. Grāmata kļuva par šī gada rekordisti kā visilgāk grāmatnīcu topu pirmajā vietā noturējies daiļdarbs. Arī Zīda čūska piedāvā mazliet saldsērīgākas, bet līdzvērtīgi apcerīgas pārdomas par to, kā vajadzētu domāt un rīkoties, lai dzīve visiem kļūtu labāka. Vien aukstā dvieļa vietā šeit vairāk tiek akcentēta paberzēšanās gar otra cilvēka miesu. Galvenokārt runa ir par grāmatas autora miesu.

Kā redzams, Zīda čūska ir pelnījusi neviltotu uzslavu par radošo pieeju jautājumam, kuru vairums cilvēku risina ar vienkārša iepazīšanās sludinājuma palīdzību. Tāpat arī autors, ja sevis radītās atziņas spēs iepīt viegli izsekojamā un mazliet intriģējošā sižetā, pavisam noteikti jau tuvākā nākotnē varētu kļūt par tādu kā vietējo Koelju. Sievietēm patiks. Pārskatot sieviešu literatūrai veltītos grāmatnīcu plauktus, vispār ir pārsteidzoši, kas tikai viņām nepatīk. Bet ar vīriešiem ir divas iespējas. Ja kādā burziņā izdzirdētu savu viegli iereibušo draugu deklamējam tekstus no Zīda čūskas ar mērķi ievilināt dāmīti uz vienas nakts sakariem, tad droši vien nodomātu ― reāls džeks, un cik prasmīgs! Bet, ja viņš ko līdzvērtīgu sāktu runāt draugu lokā pie skaidra saprāta, turklāt pats ņemtu to par pilnu, tad gan būtu jāatzīst pilnīgi godīgi, kaut kas ar viņu īsti nav kārtībā.

Pēdējie komentāri:

• konstrukcija 17.12.08 13:49

  Izskatās, ka pirmā sieviete, kas uzķērusies uz Bojāra āķa ir pats Nils Sakss.
  Tas kā Nils laipo, lai neaizskartu savu bijušo priekšnieku un domubiedru, un reizē pateiktu kaut ko pēc būtības, ir labs piemērs kā būtu jāraksta recenzija par jebkura autora darbu. Jo nekad jau nav tā, ka grāmata nepasaka NEKO. Bet , lai to saredzētu, vajag intelektuāli, bet pats galvenais - emocionāli nobriedušu recenzentu. Gluži kā Nils.
  

• lita 17.12.08 13:56

  nu nez, man šī recenzija šķita klaja ņirgāšanās par nabaga Bojāru.

• lLaila 17.12.08 14:32

  Par jaunu,lai spiestu par .......

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma