Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (6)
Anda Baklāne: Cietuma piezīmes
16. septembrī, plkst. 21:52
Nu ko, Dzejas dienas šogad esot izdevušās. Visi esot izslāpuši pēc dzejas, un tas liecinot, ka pārmaiņu laiki atkal ir klāt. Faktiski gandrīz varam sacīt - bija izdevušās. Un daudz neprātot par to, vai „visi pēc dzejas izslāpušie” atcerēsies veldzēties pie šī avota arī starplaikā starp divām Dzejas dienām.
Es te gribēju pastāstīt par kaut ko citu, ar dzeju nesaistītu - par Dzejas dienām cietumā.
Mums, pēc dzejas izslāpušajiem, tās dienas pagāja kā pa dziesmusvētkiem - pasākumu ka biezs, cits par citu vilinošāki. Panikā bruņojāmies ar fotoaparātiem un diktofoniem, nezinot, kā lai saķer un iekonservē to viegli gaistošo matēriju. Un labi, ka tā, jo atgriežoties vienmēr bija kāds, kas jautāja - nu, kā tad gāja Pedvālē, kā Zirgu pastā? Labi, labi gāja, tiešām forši. Ko lai tur vēl saka - parādīšu bildes, kad atsūtīs. Un pāri visam „visi” gribēja zināt, kā tad gāja cietumā. Vēl pēc vairākām dienām zvanīja - es taču neesot pastāstījusi, kā gāja. Un es jums tagad to stāstu, jo zinu, ka jūs taču arī gribēsiet zināt, kā tur, tai cietumā. Meloju, protams. Man pašai niez mēle pastāstīt. Īsti nesaprotot, kas tad tur stāstāms.
Tad no sākuma. 10. septembra pievakarē notika Dzejas lasījumi ieslodzītajiem Iļģuciema un Matīsa cietumos. Matīsa cietums ir tas vīriešu, es biju tajā sieviešu. Man noveicās, ka mani uzaicināja, jo nebiju programmā paredzēto dzejnieču (Liāna Langa, Amanda Aizpuriete, Inese Zandere, Maira Asare plus dziedātāja Viktorija) vidū. Jau ierodoties tikšanās vietā, pie cietuma vārtiem, kļuva skaidrs, ka es neesmu vienīgā ziņkārīgā diedelniece, kas alkst piedzīvojuma, ne dzejas. Prāts kā revolucionāra trauklupata tiecās uzsūkt visas druskas - „..viņa jau šeit ir bijusi, viņai piesolīja interviju ar Slepkavu..”, „..tā taksiste arī ir sēdējusi, nu, baigais vāks esot..”. Nebija jau mūsu tik daudz, bet divas, kā šķita, milzīgas TV kameras ar operatoriem piedevās un šķietami milzīgais Andrejs Volmārs ar savu grandiozo mikrofonu aizpildīja ar neveiklību tik daudz telpas, ka katrai citai jušanai bija ar elkoņiem jālaužas cauri tam mežam.
Dzīves fotografēšana, filmēšana un citāda ierakstīšana vispār ir tāda trausla lieta, gandrīz nepieklājīga. Mēs mēdzam pasmīkņāt par tiem, kas iemūžina mājas video jebkuru ievērības cienīgu notikumu savas ģimenes dzīvē, mēs paspurdzam par japāņu tūristiem un viebjamies, mudināti nostāties, lai nofotografētos kādai tradicionālai kopbildei. Ar godu var fotografēt un filmēt tikai profesionāļi, un arī ne vienmēr. Pašos īstākajos mirkļos fotogrāfs neiedras ainavā, viņam jākļūst neredzamam, lai kamera nenolaupītu īstuma ilūziju. Tomēr mēs gribam to nolaupīto (gandrīz pateicu - nolāpīto) īstumu. Piemēram, redzēju, šķiet, „Ledlaužu” atklāšanā nofilmēto K.Vērdiņu. Pāris minūtes nekaunīgi nozagtas K.Vērdiņa mīmikas. Kā viņi vispār zdrošinās! Bet tas ieraksts tagad ir vērtīgs, vērtīgs.
Tātad tur, cietumā, bija tās kameras (un cietumā zināmā mērā ir vēl trauslāk nekā pašas dēla pirmajā dzimšanas dienā). Vēl kādi un kādas fotografēja. Viena žurnāliste jau sarunāja interviju ar cietumnieci/dzejnieci Mairu Asari. Vismaz divas slepenās noklausīšanās ierīces ierakstīja visu savās digitālajās atmiņās.Viktorija dziedāja, spēlēja ģitāru kameru ielenkumā. Viņa plaši smaidīja un atmeta matus kā manierīga popzvaigzne. Cilvēki no šovbiznesa atnākuši nofilmēties uz sensacionāla fona. Tūlīt izslēgs smaidus, savāks kameras, instrumentus, dzejoļus un aizies. Tad kameras ir prom. Viktorija spēlē un apburoši, pavisam īsti atmet matus. Viņas smaids ir ļoti skumjš. Atzīšos, es arī vienu reizi nofotografēju tās kameras, kuru vidū sīkas dzejniecītes. Nekas labs jau tur nesanāca. Tik vien tā sajūta - viņas, kuras filmē, un es, kura fotografē to, kā viņas filmē.
Bet es taču nestāstu par galveno, par pašu kauna, trausluma un neveiklības serdi. Par to, ko arī jūs taču vēlaties zināt. Kā tur viņas, tās sievietes, kuras neuzdrīkstos fotografēt, uz kurām neuzdrīkstos skatīties? (Un, interesanti, kā ir pareizāk, „dabiskāk” - skatīties vai neskatīties?) Un kā tur vispār, kā izskatās, kādas smakas, kādas tualetes un gultasvietas? Un ko viņas ēd, vai kaujas, par ko sēž, un kā cietumā var tikt pie bērna?
Es tiešām nezinu. Dažām bija dzērāju vaibsti. Dažas slaucīja asaras jau pie pirmajām dziesmas taktīm. Pāris izskatījās safrizētas, lecīgas un garlaikotas. Nekā tāda. Tā arī nesapratu, kas mūs velk pie viņām. Un kāpēc par to vajag pastāstīt. Man ir ierakstīts, kā Viktorija dzied. Tagad klausos (Dļa ļubvi ņe nazvana cena...), bet nevaru jums to izstāstīt. Nekādi. Varbūt dzejoli uzrakstīt...