Anda Baklāne: Par alkohola lomu atmiņu veidošanā (14)
2004. gada 16. septembrī, plkst. 12:55
Rubrika: Redzējumi
Savāda lieta - tās bērnības atmiņas. Ciktāl savādi ir atcerēties kaut ko, kas noticis ar citu cilvēku. Priekšstats par kādu nepārtraukrtību attīstībā, par šībrīža personu, kas būvēta no agrākās un - ļoti būtiski - visagrākās pieredzes ķieģelīšiem šķiet teorētiska konstrukcija, zināšanas par kādu pasaules kārtību, kurai tā līdz galam nekad nevari noticēt. Tāpat kā nekad līdz galam nenotici psihoterapeitiem un psihoanalītiķiem. Jo vienmēr var izrādīties, ka tas, ko zini par savu bērnību, ir vēlākas mītoloģizēšanas vai konceptualizēšanas rezultāts - autobiogrāfiska literatūra, kas balstīta citu cilvēku (visu saskarsmes un
Šajā sakarā turpmākais, ko gribu sacīt, ir paradoksāli. Kad mēģinu atcerēties, kur un kā sākās cilvēks, kuru atpazīstu kā sevi, man jādomā par alkohola zvaigznājiem un arhipelāgiem. Paradoksāli, jo dzeršana ir saistīta ar atmiņas zudumiem vai, mazākais, uztvērumu izplūšanu, noteikta veida anestēziju.
Iespējams, tā ir tikai sagadīšanās - jaunības identitātes krīze un līdzdalība mistērijās, kas mūsu kultūrā raksturo ieiešanu pieaugušā kārtā. Likumā nostiprinātās normas, kas nosaka datumu, kurā katrs var kļūt, piemēram, par vēlētāju, autovadītāju, smēķētāju vai alkohola lietotāju. Atbildību un priekšrocību zīmes, kas kalpo ne tikai kā pilngadības pievienotā vērtība - tas, ko tu vari darīt, bet arī kā norāde - kas jādara tiem, kas sasnieguši kādu iedomātu pietiekamā brieduma robežu. Ja līdz oficiālajai pilngadības sasniegšanai tā ir tikai puslegāla pagrīdes „pietiekami nobriedušo” kustība, kas ievingrinās īstajā dzīvē, tad līdz ar oficiālo pilngadības iestāšanos ir pilnīgi nepieciešams ar jaunu sparu mesties jauno statusa zīmju apliecināšanā, iedzīvināšanā. 18 gadu svinības bieži tiek uzskatītas par pasākumu, kuram vērienīguma un publicitātes ziņā jāpārspēj visas iepriekšējās dzimšanas dienas, un rituālai dzeršanai ir īpaša nozīme arī tad, ja pasākums noris „labvēlīgas” ģimenes lokā - vienmēr (protams, mēs zinām, ka tas nenozīmē „vienmēr”) atrodas kāds, kurš apsveic jaunuli ar jauniegūto privilēģēju, kamēr ievērojami retāk tiek pieminētas vēlēšanu tiesības un tamlīdz. Šeit es gribētu apstāties pie bīstamas robežas - moralizēšana nepavisam nav mans mērķis. Kaut, saprotams, ar zināmu nožēlu uzlūkoju iereibušos gandrīz-bērnus. Un alkoholiķus. Un dzērienu reklāmas šajā kontekstā. Citādi - gribētu iztikt bez vērtējumiem.
Augstāk es sāku runāt par atmiņu un atmiņām. Man, lūk, ir visai maz „bērnības atmiņu”. Tikpat kā neko nezinu par to, ko darīju, kad mācījos 2., 3., 4., 5., 6., 7. klasēs. Cituviet ir atsevišķi uzplaiksnījumi un garāki sapņi. Kā smeldzīgas sajūtas, ejot garām nojauktām mājām. Vai mājām, kurās tagad dzīvo citi. Taču ne šie sapņojumi, ne sajūtas īpaši nepalīdz tagadnes tulkošanā.
Cita starpā ir īpatnēji, cik selektīva ir atmiņa - kā atsevišķi spuldžu izgaismoti laukumi. Piemēram, ārpus Rīgas un tamlīdzīgiem centriem, kur spuldzes ir izvietotas taupīgāk, apgaismoti mēdz būt krustojumi. Turpretim attiecībā uz atmiņām bieži nav skaidrs, kāda velna pēc tieši tie mirkļi ir izgaismoti, kamēr apkārt valda rudenīga tumsa. Es, piemēram, labi atceros 2001. g. 11. septembri, vismaz daļu no tā - kā krita gaisma pār Basteja bulvāri, ar ko satikos, ko teicu, kas man bija mugurā. Turpretim, nemaz un ne drusciņas neatceros visas pārējās septembra, oktobra vai novembra dienas. Kā arī neatceros nevienu citu dienu, kurā sākās kari un notika citas postažas kaut kur plašajā pasaulē. Savukārt kā bronzā iegrebtu atceros to pusstundu, kad izpīpēju savu pirmo cigareti. Un tās reizes, kad pirmoreiz dzēru vīnu, alu, džinu vai šņabi. Un vēl neskaitāmas reizes, kad dzēru alu no pudelēm vai glāzēm, viskiju ar ledu, viskiju, siltu, ar upeņu sulu, Monastirskaja Izba vai kādu Dienvidāfrikas vīnu par apm. 4 latiem, balzāmu un kolu no bundžiņas, balzāmu pie kafijas, balzāmu un sulu, šņabi, demonstratīvi neuzkožot vai uzkožot citronu, Tekila Sunrise vai tekilu ar sāli un citronu, šampanieti, Carolines vai Martini Dry un svaigu apelsīnu sulu utt. utjpr. Manas atmiņas kambaros ir desmitiem dažādu korķu, kuri atvērti pret dažādām malām un šķautnēm, ar korķu viļķiem, dzīvokļa atslēgām vai šķiltavām, korķi, kurus izdevies izmānīt pašai vai gadījies lūgt atvērt svarīgiem vai pavisam svešiem cilvēkiem. Dzīves gadalaiki un laikmeti, kuriem piesaistīti dažāda veida dzērieni, visvisādi svētki, lietainas un saulainas dienas, parki, bāri, dzīvokļi, pieputējuši stūri mācību iestādēs, autobusi, vilcieni, jūrmalas un upesmalas. Dažādas reibuma pakāpes un tipi. Negaidīta noreibšana vai ilgi gaidītā reibuma neiestāšanās. Turpat jebkuras cilvēku kopā sanākšanas nozīmīgi parametri ir - kas tika dzerts un cik daudz. Pat fakts, ka gluži nekas netika dzerts, ir nevis neitralitāte, tukšums, kuru nepiemin, bet uzmanības vērts raksturojums - netika dzerts. Es nedzēru, jo biju ar mašīnu. Es nedzēru, jo brīnumainā kārtā negribējās. Es nevarēju dzert, jo biju stāvoklī. Mēs nedzērām, bet vienkārši sēdējām un runājām. Ievērības cienīgie dzejnieki un filozofi savos ziedu vai jaunības laikos pulcējušies, runājuši par mākslu, filozofiju, dzīvi un dzēruši. Nav iedomājams, ka viņi vienkārši būtu pulcējušies, rīkojuši diskusijas, pēc kurām doties mājup un rakstīt ekstātiskus, apgarotus vai apgaismotus tekstus. Mani jaunības draugi ir tie, ar kuriem kopā dzerts visbiežāk/visvairāk. Jaunības mīlestības - tās, kuras iekurinātas un dzēstas reibumā. Jēdzīgākās sarunas - tās, kuras sāka risināt tad, kad sāka pulcēties un dzert.
Teikumus varētu turpināt (piemēram, klusībā pie sevis). Tāpat varētu veidot kaut kādus kopsavilkumus un secinājumus. Šoreiz bildīšu tikai to, ka mani personiskie secinājumi nebūtu saistīti ar atziņām par to, ka mēs neprotam priecāties, izklaidēties, ka neprotam svinēt svētkus, ka viss ir pārvērties tikai par trulu dzeršanu. Savā ziņā reibuma stāvokļi, iespējams, kalpo kā īsteni sakrālo vai emocionālo pārdzīvojumu pastiprinātāji vai aizstājēji, taču tieksme pēc apreibināšanās nav citu vērtību izviršanas cēlonis, un - līdz zināmai (fizioloģiskas atkarības) robežai - nekalpo arī kā jebkuru vērtību substitūcija; arī profānajā pasaulē, kur svētkiem zudusi konkrēta mitoloģiska, reliģiska vai ne-ironiski patriotiska jēga, ir iespējams svinēt savu dzīvi, jo kā dzīve, tā svinības kļūst par pašvērtību. Tāpat runāt par rituālu dzeršanu (un ēšanu), kas stājusies visu citu aizmirsto rituālu vietā ir visai nepamatoti, jo, kā zināms, sociāla dzeršana, svinēšana kā dzeršana bijusi izplatīta arī laikmetos, par kuriem mums ir radies priekšstats, ka tolaik cilvēkiem bija visai skaidrs, kāpēc viņi svin, piemēram, Ziemassvētkus vai Jāņus.
Dzeršanas kā vēsturiska un kultūras fenomena izpēte šķiet tik neaptverami apjomīgs uzdevums, ka zūd jebkāda vēlēšanās ķerties tam klāt. Līdzīgi kā neiespējami šķiet pētīt svētkus vispār, cilvēku saskarsmi vispār, mīlestību vispār. Atliek tikai brīnīties, kā tas iespējams - visa šī ikdienas nenoreibusī rosība ar tās nepārvaramajām prasībām pēc normalitātes, skaidrā prāta, drošās rokas un turpat - gandrīz neierobežotas, gandrīz neviena neapstrīdētas tiesības vai gandrīz paraža un pieklājības norma - dzert, zaudēt kontroli, kļūt par nejaušībām pakļautu būtni, radību, kas neiereibušā ikdienas cilvēka vietā dibinās vai izjauks attiecības, radīs kaunu, pašpārmetumus vai gūs negaidītu patiesības pieredzi, kuru vēlāk visticamāk vairs nevarēs restaurēt. Skaidrs, ka dzeršana ir pievilcīga galvenokārt kā masveida, [gandrīz] visas sabiedrības dzeršana - tā ir kā nerakstīta noruna - jādzer visiem klātesošajiem, jo mistēriju skatītāji iesvētīto darbībās redz tikai dīvaino un nepiedienīgo, kamēr paši dalībnieki tikmēr atrodami kādā citā esības līmenī. Tomēr, ja kādam iereibušajam gadās iekulties neiereibušo pulkā, ir visai ticams, ka viņu nenosodīs, jo runa taču te ir par sabiedrībā atzītu uzvedības normu; optimālā situācijā dzerošie tomēr norobežojas no (tobrīd) nedzerošās publikas, tāpat kā mīlnieki labprātāk slēpjas, kaut viņu erotiskajās darbībās nav nekā nosodāma. Nedzērājs dzērāju pulkā vienmēr ir anomālija, neliela neērtība, tāpēc jo īpaši sāpīgi ir tad, ja kāds no dzērājiem kļūst par alkoholiķi, ir spiests ārstēties, kā rezultātā viņš nevarēs dzert vairs nekad, vai arī - dzeršana ar viņu kopā nekad vairs nevarēs būt patiesi priecīga, jo neviens vidusmēra dzērējs dzerot tā īsti netic, ka uz viņu varētu attiekties brīdinājumi par alkohola kaitīgumu un iespējamo atkarības iestāšanos.
Attapīgākie lasītāji jautās - nu un tad? Tik daudzi no mums taču ir atkarīgi no zobupastas. Tomēr mani interesē tā manas atmiņas lieta. Vai man vispār būtu ko atcerēties, ja nebūtu alkohola. No otras puses - vai daudzi no mums jebkad satiktos, vai izlemtu satikties vēl, dzīvot kopā vai dibināt uzņēmumus. Zināms, ja nebūtu „tas”, būtu „kaut kas cits”. Tai pat laikā, kamēr joprojām ir „šis te” nevis „cits”, mani mulsina, ka viss, kas piebilstams pie dzērienu reklāmām ir „negatīva ietekme”. Un kā jūs ar to sadzīvojat?
simamura 16.09.04 9:26
Although the alcohol is necessary for a man so that he can... Var jau būt, ka vai visos atcerēties vērtajos [tātad skaistākajos] dzīves gadījumos viņš ir bijis klāt. nebūtu bijis daudzu sarunu, skūpstu un mēnesnīcu, ja ne viņš. Tāpēc viņu vienmēr atkal aicina. Un teksts: kā mēs toreiz dzērām, nozīmē ne tik daudz pašu dzeršanu, kā visu citu, ko tā izraisījusi. Vismaz man. ;)
s. 16.09.04 10:29
nē, precīzāk, ne vien izraisījusi, bet sekmējusi.
z 16.09.04 10:52
kas zina, varbuut izraisiijusi...