Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Alkohols, iespējams, ir cilvēka lielākais ienaidnieks, taču Bībele mums māca mīlēt savus ienaidniekus.

    Quotes_down
    Frenks Sinatra

Iesakām

  • Image

    2013. gada 18. jūnijā, plkst. 2:06

    Andris Saulītis: Atvērts internets (1)

    Pārbaudīt e–pastu, atbildēt uz vēstulēm, ieiet "Facebook" profilā, izskatīt paziņojumus un vēstules, apskatīt, vai neesmu pieminēts "Twitter", autorizēties internetbankā un paskatīties, cik naudas kontā. Ikrīta rituāls.

  • Image

    2013. gada 21. maijā, plkst. 10:05

    Gundega Muzikante: Bērns ir cilvēks

    Cilvēks ir tik plašs jēdziens. Mēs zinām, kas viņš nav, ar ko viņš ir ticis galā, no kā atbrīvojies, bet nezinām, kas tad veido to viņa būtību, un kāda tā izskatās.

  • Image

    2012. gada 10. jūlijā, plkst. 8:07

    Andris Saulītis: Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes (14)

    Ko īsti laukos simbolizē "dānis" ar savām cūku fermām? Kāpēc lauku sētas neatņemama sastāvdaļa ir agresīvi suņi?

  • Image

    2013. gada 18. decembrī, plkst. 8:12

    Pauls Bankovskis: Kā slimot (1)

    Kā jau tas mūslaiku korporatīvajā vidē pieņemts, ar visiem puņķiem degunā un dobumā, sāpošu kaklu, aizsmakumu un visu pārējo tu esi gatavs turpināt savu skrējienu pretī dedlainam.

  • Image

    2013. gada 28. jūnijā, plkst. 7:06

    Jānis Tomašs: Zaudētāju dziesma (11)

    esmu sajaucis dienas kā kārtis elpojis rutīnas sasmakušo gaisu pazemīgi uzklausījis lietainās nakts spriedumu samta ādas un skārda palodzes lietā nepateicība ir mans vienīgais iztikas avots

  • Image

    2012. gada 21. martā, plkst. 10:03

    Uģis Jansons: Personīgā revolūcija (16)

    Es joprojām uzskatu, ka sīpoli ir negaršīgākā lieta pasaulē. Neviens un nekas līdz šim nav spējis mani pārliecināt par pretējo, lai gan daudzi ir centušies.

  • Image

    2013. gada 15. oktobrī, plkst. 7:10

    Sju Cjijao: Vēstule dēlam (3)

    Ja kāds, kļuvis par zinātņu doktoru, sāk karjeru valsts pārvaldē, tad viņam kopš pirmās studiju dienas mācības nav bijušas ne prātā. Viņš pilnīgi droši neko nejēdz. Atceries – īsts zinātnieks nekad nekļūs par politiķi.

  • Image

    2014. gada 23. septembrī, plkst. 8:09

    Iveta Ķelle: Par grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā (7)

    Pretēji Vladimira Lindermaņa un Kaspara Dimitera kungu bažām, skolās un bērnudārzos nemāca masturbēt un nerunā par seksuālajām attiecībām.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv