Citu idejas

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu Tēvs debesīs – paliec tur. Bet mēs paliksim uz zemes – te reizēm ir tik jauki.

    Žaks Prevērs

Iesakām

  • 2015. gada 26. martā, plkst. 6:03

    Andris Saulītis: Pašnāvība un maksātnespēja (16)

    Skatītāji sabiedriskajā televīzijā vēroja, kā brigāde ar policistiem, mediķiem, tiesu izpildītājiem, kramplaužiem, jauno dzīvokļa īpašnieku uzlauž dzīvokli, kur uz ceļiem sēž bankrotējusi persona ar nazi pie rīkles.

  • 2015. gada 28. jūlijā, plkst. 6:07

    Marta Ģibiete: Ir kaut kas jārada

    Marta Ģibiete ir viena no no desmit māksliniekiem, kas radījuši darbus izstādīšanai Rīgas Doma dārzā sadarbībā ar kustību "Mans Doms".

  • 2015. gada 8. aprīlī, plkst. 6:04

    Armands Znotiņš: Maratons ar Šopēnu un Bahu

    Neilgi pirms Lieldienu koncertiem ar neiztrūkstošajām mesām, oratorijām un pasijām Latvijas mūziķi nolēmuši ar vērienu atgādināt par divu ievērojamu komponistu pastāvīgo vietu atskaņotājmākslinieku repertuārā.

  • 2013. gada 23. aprīlī, plkst. 8:04

    Māris Prombergs: Kā es braucu uz mežu gēnus mainīt (4)

    Manos radurakstos nav izcilu slēpotāju, un arī man ar slēpēm iepriekš bijusi tikai neliela saskare bērnībā. Taču pirms pāris nedēļām nokļuvu uz distanču slēpēm, lai divu stundu laikā iegūtu pirmās iemaņas to izmantošanā.

  • 2016. gada 8. septembrī, plkst. 17:28

    Lakstīgalas vārdnīca: Uldis Auseklis

    Arī šovasar Jaunajā Rīgas teātrī norisinājās Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi, kurus "Satori" piedāvā noskatīties videoierakstā. Šajā videopublikācijā dzejnieks Uldis Auseklis lasa savus dzejoļus bērniem.

  • 2013. gada 4. aprīlī, plkst. 7:04

    Kaspars Valtmanis: Mūsu pilsētā (2)

    Mūsu pilsētā nedzer. Nedzer kaķi un suņi, nedzer ne putni, ne rāpuļi. Dzer tikai cilvēki, bet ar viņiem allaž kaut kas nav kārtībā. Nekārtība ir tik liela, ka arī dzeršana nepalīdzēs. Kaķi un suņi, arī putni un rāpuļi to saprot, bet cilvēks nē.

  • 2014. gada 28. maijā, plkst. 0:05

    Raimonds Jaks: Laulību tirgus (2)

    Jēdzienam "aprēķina laulības" pie mums ir nelāga pieskaņa. Vētrainas mīlas neprātā balstīta laulība mums morāli šķiet pieņemamāka nekā auksti izsvērta un darījuma veidā noslēgta savienība.

  • 2015. gada 2. jūlijā, plkst. 9:07

    Inga Žolude: Uz karstām pēdām pa pēdām!

    Skaits un skaitlis šajā stāstā parādīts ar netradicionāliem tēliem un asprātīgām to kombinācijām, piemēram, cik kāju sanāk, ja "kāds izvedis pastaigā klibu suni? Vai otrādi?".



Kultūras Ministrija
vkkf