Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Quotes_down
    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • Image

    2012. gada 27. augustā, plkst. 8:08

    Evarts Melnalksnis: Festivāls "Homo Alibi" – domā un dari!

    Starptautiskais teātra festivāls "Homo Alibi: recycled" ar bagātīgu izrāžu, mākslas objektu, simpozija un darbnīcu programmu šogad aicina palūkoties pāri ikdienas apvāršņiem un domāt par globālu pasaules attīstību.

  • Image

    2013. gada 4. jūlijā, plkst. 8:07

    Jānis Ozoliņš: Jālasa viss, kas uztur modru (3)

    Absurds un sirreālisms ir iespēja izvairīties no tām klišejām, kas ir balstītas romatisma tradīcijā, kur galvenie tēli parasti ir sunīši, kaķīši un citi runājoši dzīvnieki.

  • Image

    2013. gada 10. jūlijā, plkst. 7:07

    Elīna Gulbe: Lielais tukšums (3)

    No skatuves augšas krītošas mīkstās rotaļlietas, baltas papīra lapas un vienā no epizodēm – dramatiski un strauji skatuves dēļos ieurbies nazis, lampas gaismā uz plikās skatuves sienām projicētais Makbeta profils ar ērkšķu kroni.

  • Image

    2012. gada 14. augustā, plkst. 8:08

    Rainis: Es uzmetu domas aši un īsi (3)

    Jāatzīmē še arī domu fragmenti, neizvestas domas, pat tikai temati domām, kuras to dien iekrīt prātā. Citādi iet postā pārāk liels daudzums, jo cik necik plašāk izvest var tikai vienu domu, kura gadās taisni tanī rīta stundā, kad rakstu.

  • Image

    2013. gada 12. decembrī, plkst. 8:12

    Ļevs Rubinšteins: Dzejoļi (1)

    Visi pietrūkās kājās no savām vietām. Cilvēki, kas cits citu nepazina, pēkšņi metās cits citu apskaut un skūpstīt. Kāds amizants resnītis, izvilcis aiz krekla paslēptu salveti, sāka to vicināt kā karogu.

  • Image

    2013. gada 14. jūnijā, plkst. 7:06

    Liene Kāposta: Nāves hronists (13)

    Savācis materiālu, es atgriežos redakcijā, kur, drudžaini klabinot datora taustiņus, radu ziņas, ko cilvēki labprātāk nelasītu. Bet viņi lasa. Lai arī šausmīgi, pretīgi, drūmi un traģiski, šie notikumi tomēr ir ļoti aizraujoši.

  • Image

    2014. gada 3. aprīlī, plkst. 6:04

    Toms Ķencis: Mūsdienas. Pēc postmodernisma (12)

    Savā ziņā postmodernisma beigas atnāca līdz ar interneta attīstību: globālais tīmeklis ir centrālā robežšķirtne starp mūsdienām un postmoderno laiku.

  • Image

    2013. gada 8. februārī, plkst. 8:02

    Aptauja: Bērnības mīļākā grāmata (4)

    Pirmā baudāmā lasīšanas pieredze nereti saistās ar gluži intīmām atmiņām – vai to ir lasījusi priekšā māte, vai arī tā paslepus lasīta vēlu naktī zem segas ar lukturīti, jo jau sen bija pagājis noliktais gulētiešanas laiks.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv