Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Aprīlis ir visnežēlīgākais no mēnešiem.

    Quotes_down
    Tomass Stērnss Eliots

Iesakām

  • Image

    2012. gada 7. novembrī, plkst. 23:11

    Ivars Ījabs: Ušakovs, Ozoliņš un cildenā govs (15)

    Laba politiskā prese nekad nav neitrāla. Lasītājs, cik viņš vispār ir ieinteresēts politikā, arī nesagaida nekādu neitralitāti – pat ne ziņās, kur nu vēl komentāros. Viņš gaida, lai viņam parādītu, kur te ir labie, kur ļaunie.

  • Image

    2014. gada 30. janvārī, plkst. 7:01

    "Satori" virtuves saruna: Par dzīvnieku tiesībām (10)

    Diskusija par dzīvnieku tiesībām mūsdienu pasaulē, par attieksmi pret dzīvniekiem kā tiesību subjektiem vēstures gaitā, par to, ko mūsu attieksme pret dzīvniekiem pasaka par mums pašiem.

  • Image

    2014. gada 26. jūnijā, plkst. 2:17

    Jana Kukaine: Postkoloniālais sindroms un citi traucējumi

    Berlīnes 8. Laikmetīgās mākslas biennāles pamatekspozīcija izvietota trīs dažādās izstāžu telpās, atklājot gan skrupulozu interesi par konkrētas vietas vēsturi, gan parodiju par tās funkciju, gan refleksiju par mākslas darba izstādīšanas formu.

  • Image

    2012. gada 31. oktobrī, plkst. 10:10

    Mišels Bauenss: Nākotnes modelis - partnervalsts? (4)

    Koleģiālražošana ir atkarīga no visai dārgas sadarbības infrastruktūras. Bez finansējuma serveru uzturēšanai nebūtu nekādas Vikipēdijas, un bez līdzīga atbalsta sistēmas nebūtu arī bezmaksas programmatūras.

  • Image

    2013. gada 5. jūlijā, plkst. 8:07

    Arvis Viguls: Es zaudēšu (24)

    Un kādēļ vakarā, kad aukla pagalmā paliek tukša, man jādomā – cik kreklu es nonēsāšu, cik zeķu un bikšu, cik kurpju noplēsīšu, līdz pienāks arī mana pēdējā veļas diena, kad mani noģērbs un nomazgās, un noguldīs smagā koka skapī?

  • Image

    2012. gada 19. novembrī, plkst. 22:11

    Dace Bergmane, Dāvids Zalāns: Prom (26)

    Es vēl atceros to laiku, kad man jautāja, kas ir laime, un es klusēju, jo nespēju pateikt, kas tieši no tā visa, ko jūtu, ir laime. Patiesībā es vienmēr gribēju atbildēt: "Laime ir tas, ka es varu šobrīd atrasties šeit, kopā ar Tevi."

  • Image

    2012. gada 21. novembrī, plkst. 8:11

    Anda Lāce: Es meklēju drošību sev apkārt (12)

    Sākumā es gribēju iezīmēt savu teritoriju. Man likās, ka te varētu tādu melnzemes laukumu noklāt, ielikt tās baltās skulptūras un būtu tas tonālais kontrasts. Bet tad sāku sadzīvot ar pagalmu. Un pagalms pieņēma manas skulptūras.

  • Image

    2013. gada 11. februārī, plkst. 8:02

    Kārlis Kazāks: Kad man nebija bērnu, es nezināju, kas ir tīra manta (2)

    Man neviens līdz 9. klasei nebija paskaidrojis, kāda velna pēc es to daru. Kāpēc es pūšu orķestrī? Kāpēc es pūšu Geršvinu ar domu, ka tas ir augšējais si bemols, nevis - ko es pūšu. Kaut kādu vīziju jau nu varēja iedot.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis