Citu idejas

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2014. gada 6. oktobrī, plkst. 6:10

    Reinis Lazda: Lēns vējš no austrumiem (8)

    Var teikt, ka vēlēšanās ir uzvarējis politiskais spēks "Viņi visi ir nelieši, viss ir slikti". Tādēļ var tikai pozitīvi vērtēt to, ka ne ar ko neapmierinātie vēlētāji un laimes lāča gaidītāji ir palikuši mājās.

  • 2015. gada 10. aprīlī, plkst. 6:04

    LaLiGaBa: Labākais dzejas darbs 2014 (1)

    Piedāvājam jums sarunas ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem. Kategorijā "Labākais dzejas darbs" nominēti Uldis Bērziņš, Ieva Rupenheite, Inese Zandere un Dmitrijs Sumarokovs.

  • 2016. gada 1. jūlijā, plkst. 8:10

    Raimonds Ķirķis: Kad dzeja vairs neuzbudina

    Šķita, te mēs beidzot būsim pārvarējuši postmodernismu, tā mērķtiecīgo haotiskumu, sadrumstaloto domu spontānu izlādi, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, kas tiektos ietvert domas, kuru pieraksts kaut ko nozīmētu, apzīmētu un attēlotu, nevis tikai skanētu.

  • 2014. gada 18. novembrī, plkst. 3:11

    Satori aptauja: Kam man vajadzīga Latvija? (5)

    Latvijas proklamēšanas gadadienā mēs aptaujājām dažādus cilvēkus, uzdodot viņiem vienu pavisam vienkāršu jautājumu – kam viņiem vajadzīga tāda valsts ar nosaukumu "Latvija"?

  • 2014. gada 13. jūnijā, plkst. 6:06

    Ruta Štelmahere: Viņas diena

    No mākoņiem smalki maltiem tinkšķ tinas lītavu diegi rīts tamborē mežģīnes vieglas kad uzklāj tu galdautu baltu vējš pēkšņi tev blūzīti burza rau kafija izlīst uz galda bet suns saplēš gurķu burku.

  • 2015. gada 13. jūnijā, plkst. 9:06

    Kara piezīmes: Teksts2

    Sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro" piedāvājam teātra tekstu lasījumu ciklu "Kara piezīmes", kurā deviņu mēnešu garumā dažādi dramaturgi un režisori sekos notikumiem pasaules politiskajā teātrī un transformēs tos jaunos dramaturģiskos tekstos.

  • 2013. gada 31. janvārī, plkst. 7:31

    Daniils Harmss: Gadījumi (21)

    Puškinam patika svaidīties ar akmeņiem. Kā ierauga akmeņus, tā sāk ar tiem svaidīties. Dažkārt tā iekarst, ka stāv viss sarkans, rokas vicina, ar akmeņiem svaidās, vienkārši šausmas!

  • 2015. gada 18. decembrī, plkst. 12:42

    Ieva Melgalve: Vijīgā taka uz lielo literatūru

    Ikviens bērns agrāk vai vēlāk saskaras ar skumjām un, tā kā pieaugušie reti spēj par tām adekvāti runāt, bērna pasaulē tās iezīmējas sirreālas, atsvešinātas un neatrisināmas.



Kultūras Ministrija
vkkf