Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Izglītotu tautu ir vieglāk pārvaldīt.

    Quotes_down
    Frīdrihs Lielais

Iesakām

  • Image

    2012. gada 21. decembrī, plkst. 1:38

    Pauls Bankovskis: 10 % sevis (5)

    Nesen lasīju, ka vismaz 10% no cilvēka ķermeņa masas esot dažādas sīkbūtnes, baktērijas un sēnes – dzīvības formas, kas it kā nemaz neesam mēs, bet bez kurām arī nekādu mūsu, visticamāk, nemaz nebūtu.

  • Image

    2013. gada 14. novembrī, plkst. 7:11

    "Satori" diskusija: Kāpēc Latvijā ir kauns būt feministam? (17)

    Sarunā piedalījās rakstniece Inga Gaile, kinorežisore Astra Zoldnere, "Providus" pētniece Linda Curika, filozofs Ainārs Sauka un mācītājs Andris Kravalis. Diskusiju vadīja Olga Procevska.

  • Image

    2012. gada 9. jūlijā, plkst. 8:34

    Pauls Bankovskis: Zūdošie fotogrāfijas rokdarbi (1)

    Kā nekā nu jau labu laiku gandrīz neviens pat bērēs nelaiķi zārkā nevīžo nofotografēt, lai gan fotokamera ir gandrīz ikvienā mobilajā tālrunī.

  • Image

    2012. gada 20. novembrī, plkst. 0:11

    Aleksandrs Vorobjovs: Kāpēc skolām ir vajadzīgi skolēni? (18)

    Skolotāji mēdz saņemt tiešas norādes no skolas vadības, ka nesekmīgi vērtējumi nav pieļaujami, jo pretējā gadījumā skolēni izvēlēšoties citu skolu, kurā ir "pretimnākoši skolotāji".

  • Image

    2013. gada 11. septembrī, plkst. 7:09

    Konno Mari: Desmit tankas (5)

    Turpinām publicēt Dzejas dienu 2013 ārzemju viesu dzejas atdzejojumus latviešu valodā. Šoreiz - japāņu dzejnieces Kenko Mari tankas par 2011. gada 11. marta cunami.

  • Image

    2013. gada 20. augustā, plkst. 8:08

    "Tumšās lietas, gaišās lietas": Briesmīgās bārbijas

    Rakstnieks un tulkotājs Guntars Godiņš Starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos "Tumšās lietas, gaišās lietas" lasa Andrusa Kivirehka stāstu "Briesmīgās bārbijas".

  • Image

    2014. gada 23. aprīlī, plkst. 0:04

    Lasītāju balsojums: Šekspīrs bija latvietis

  • Image

    2013. gada 28. februārī, plkst. 8:02

    Inga Tropa: Ūsas, citplanētiešu kuģi vai putni? (4)

    Skatuve ir pustukša. Uz tās ir pāris ķeblīšu, flīģelis un fonā – pelēka siena, aiz kuras visu laiku garos kātos pār skatuvi pārslīd melni objekti. Mans trīsgadīgais dēls Mihels vēlas uzzināt, kas tie ir. Tā kā arī es vēl to neesmu sapratusi, mans bērns tos nosauc par lidojošām ūsām.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv