Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Kad tu nomirsti, tu esi miris. Tas arī viss.

    Quotes_down
    Marlēna Dītriha

Iesakām

  • Image

    2014. gada 24. februārī, plkst. 7:02

    Ivars Ījabs: Uz Eiropu, pret moskaļiem (5)

    Janukovičs patiešām ir bijis draņķīgs un nelietīgs politiķis pat uz postpadomju elišu fona. No viņa tikt vaļā bija nācijas pašcieņas jautājums. Tomēr var pamatoti šaubīties, vai šis starprezultāts ir bijis izdzēsto dzīvību vērts.

  • Image

    2013. gada 4. novembrī, plkst. 7:11

    Uldis Tīrons: Tas mani ārkārtīgi uzjautrina (2)

    Man pietiek ar to, ka viņš vienkārši ir labāks par daudziem citiem žurnāliem. Viņš faktiski Eiropā ir viens no labākajiem žurnāliem... Ar Ameriku es būtu piesardzīgāks, dīvainā veidā viņiem arī ir labi žurnāli.

  • Image

    2013. gada 10. oktobrī, plkst. 7:10

    Pauls Bankovskis: Globālās sasilšanas upuris (5)

    "Heroīns ir sensorās deprivācijas kamera dvēselei," viņš raksta "Šantarāmā", un tieši heroīns ar tā spēju ievīstīt apziņu ķīmiskā un Franzena pašizolācijai radniecīgā kokonā bija sākotnējais Robertsa nelaimju cēlonis.

  • Image

    2013. gada 11. martā, plkst. 9:00

    Dāvids Zalāns: Par labāku demokrātiju Latvijā (4)

    Būtu loģiski cilvēkiem dot iespēju savu viedokli paust, nevis uzskatīt viņus par apātiskiem objektiem, kuri pamostas tikai reizi četros gados.

  • Image

    2014. gada 26. septembrī, plkst. 6:09

    Anna Auziņa: Ceļš (1)

    Mēs braucam uz pilsētu Elpa, mēs braucam uz pilsētu Liedags, mēs braucam paošņāt bruģi, mēs braucam saritēt kopā un atkal pilienos izklīst, mēs braucam iezvelties šalcošos vasaras pēļos.

  • Image

    2014. gada 5. novembrī, plkst. 6:11

    Irina Romanovska: Caur tonētu stiklu (1)

    Vispār jau nāves tuvums ienes banalitāti. Nāvei vajadzētu būt banālai – ierastai, piederīgai ikdienišķajam. Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet tagad trūkst vārdu un iemaņu, lai runātu vai klausītos par nāvi, kas ir tepat.

  • Image

    2014. gada 5. februārī, plkst. 7:02

    Ruta Paidere: Latviešu komponista dilemma (5)

    Latvijas profesionālā mūzika vēl aizvien barojas no padomju laikos noteiktās, uz izcilību orientētās mūzikas izglītības tradīcijas, kas funkcionēja nevis komerciālās, bet gan tikai un vienīgi ideālās kategorijās.

  • Image

    2014. gada 16. oktobrī, plkst. 8:10

    Laura Tabūna: Mīlestības vēstule bibliotēkai

    Iespējams, kāds jaunais lasītājs varētu izrādīties mazliet vīlies, ja bibliotēkas pagalmā viņu UZREIZ nesagaidīs grāmatu varoņu parāde, piemēram, KURMĪŠI Džons un Džeimss, kuri rok kilometriem garas ejas, ko vēlāk var izmantot metro.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv