Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Kara laikā patiesība ir tik apdraudēta, ka tai vienmēr līdzi nāk melu miesassardze.

    Quotes_down
    Vinstons Čērčils

Iesakām

  • Image

    2012. gada 14. oktobrī, plkst. 23:10

    Ivars Ījabs: Nu, paldies, paldies (5)

    Īsi sakot, vajadzētu svinēt. Taču nez kādēļ negribas. Runa ir par Nobela Miera prēmiju, kura šogad ir piešķirta Eiropas Savienībai, līdz ar to – arī mums kā šīs savienības dalībvalsts pilsoņiem.

  • Image

    2013. gada 28. novembrī, plkst. 2:49

    Diskusija: Par valsts nozīmes reģionālajām kultūras celtnēm

    Mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivāla "Zemlika" laikā Durbē notika diskusija par valsts nozīmes reģionālajām kultūras celtnēm un to iespējām veidot kvalitatīvu un iedzīvotājiem vajadzīgu kultūras programmu.

  • Image

    2014. gada 27. janvārī, plkst. 7:01

    Inga Vasiļjeva: Rienci. Bez triumfa un sakāves (1)

    Radošajai komandai tika uzticēts godpilns uzdevums – radīt iestudējumu, kas gan mūsu, gan viesu prātos nostiprinātu Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Tas ir eksāmens, kas formāli, protams, izturēts.

  • Image

    2013. gada 26. aprīlī, plkst. 0:52

    Ivars Ījabs: Septiņi nāves grēki un politika

    Piedāvājam noklausīties Ivara Ījaba lekciju "Septiņi nāves grēki un politika", kas tika nolasīta 2013. gada 9. aprīlī interneta žurnāla Satori un kustības "Mans Doms" uzsāktā publisko lekciju cikla ietvaros.

  • Image

    2012. gada 4. oktobrī, plkst. 8:10

    Eduards Aivars: Dzejoļi. Grūtāk bez nosaukuma (23)

    Nu jau esam pie mērķa, te nu tas ir un, guļot uz muguras ūdenī redzam klintis un pleķīšus, un saplūstam ar tām gleznām, kuras mūs nesaistīja, kamēr paši nekļuvām par dažiem otas vilcieniem kailu ķermeņu tonī.

  • Image

    2013. gada 25. jūlijā, plkst. 7:07

    Pauls Bankovskis: Riteņi (4)

    Es jau sen par bīstamākajiem pilsētas satiksmes dalībniekiem uzskatu nevis auto- vai velobraucējus, bet neko neredzošus un nedzirdošus gājējus, kas runā pa mobilo tālruni.

  • Image

    2013. gada 30. maijā, plkst. 8:02

    Una Smilgaine: Vāru, vāru pelei putru

    "Šī dziesmiņa ir jādzied izlutinātam bērnam, kad tam kājas aun un ne ar labu, ne ar ļaunu [ne]var piedabūt pie kāju aušanas. Tad ar māņiem, kad kājas apaus, tad vedīs uz ciemu, iestāsta tam bērnam, kurš jau saprot. Tad nu dzied [..]"

  • Image

    2013. gada 30. jūlijā, plkst. 8:07

    Helga Tormane: Laika kavēklis (1)

    Iespējams, ka dienasgrāmatas forma vistuvāk un patiesāk var atklāt pretrunīgos pusaudžu gadu pārdzīvojumus – jaunu draudzību dibināšanu, iekļaušanos jaunā klases kolektīvā, attiecības ar vecākiem, pašapziņas problēmas u.c.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv