Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Valstsvīrs ir politiķis, kurš jau gadus desmit vai piecpadsmit ir miris.

    Quotes_down
    Harijs S. Trūmens

Iesakām

  • Image

    2014. gada 19. augustā, plkst. 7:08

    Andris Saulītis: Anti-krīze (1)

    Protesta kustības, kas pasaulē uzausa pirms pāris gadiem, aicinot izvērtēt esošos ekonomiskos modeļus, tā arī nav radījuši alternatīvas, jo to argumentācija balstās tajā pašā stāstā par krīzi un anti-krīzi.

  • Image

    2013. gada 28. augustā, plkst. 7:08

    Ingri Fiksdāla: Medijs nav tik būtisks

    Būtisks šīs performances aspekts ir sociālā situācija, kurā nonāk skatītāji. Tā ir citādāka, nekā ejot uz teātri. Tevi savāc grupā, kas kopā iet gājienā pa mežu, visi sēž aplī... Un pēc performances mums ir ballīte ar šņabi un uzkodām.

  • Image

    2012. gada 13. jūnijā, plkst. 8:58

    Katrīna Kuduma: Sulīgu dzērveņu sauja kā ēsma (7)

    Tā ir grāmata, kas izlasāma vienā paņēmienā un ko gribas lasīt un pārlasīt vēl un vēlreiz, katrā no šīm reizēm uztaustot kādu līdz šim nepamanītu šķautni.

  • Image

    2012. gada 7. jūnijā, plkst. 9:06

    Pauls Bankovskis: Il Paradiso perduto (10)

    Pirms pāris gadiem sāku kaut ko no ikdienā redzētā uzzīmēt un savādā ziņā esmu iemantojis drusku vairāk miera, jo manus blociņus ar tajā sazīmētajiem akvarelīšiem kāds varētu iekārot krietnu tiesu mazāk nekā kaut kādu brangu fotoaparātu vai aifonu.

  • Image

    2014. gada 17. septembrī, plkst. 6:09

    Ticiāna Koluso: Piena un medus zeme

    Mūsu dienu bodisatvas ir baskājaini gājēji, atkritumu, bagātības uzlasītāji gar automašīnu trulajiem ganāmpulkiem; mazas rociņas nodarbinātas roku darbā rūpnīcās, kas pārceltas no visiem rietumiem

  • Image

    2013. gada 15. novembrī, plkst. 7:11

    Jevgeņijs Zamjatins: Acis (3)

    Piespiedis purnu pie zemes un iebāzis asti starp kājām, tu līdi pa dubļiem saimniekam pretī, luncinot pēcpusi, tu laizīji viņam roku. Un, kad viņš žēlīgi pabužināja tev skaustu, tu priecīgi vēlies uz muguras – apžēlots!

  • Image

    2014. gada 28. janvārī, plkst. 7:01

    Armands Znotiņš: Savādais notikums ar Kornēliusu Kārdjū

    Pastiprinātu interesi par politiku Kārdjū izrādījis jau jaunībā, personiskās sarunās bieži pievēršoties tēzei, ka cilvēks ir "politisks dzīvnieks", un no tās izrietošajiem secinājumiem.

  • Image

    2014. gada 24. jūlijā, plkst. 8:02

    Aptauja: Bērnības mīļākā grāmata (4)

    Pirmā baudāmā lasīšanas pieredze nereti saistās ar gluži intīmām atmiņām – vai to ir lasījusi priekšā māte, vai arī tā paslepus lasīta vēlu naktī zem segas ar lukturīti, jo jau sen bija pagājis noliktais gulētiešanas laiks.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv