Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Literatūras noriets iezīmē nācijas norietu.

    Quotes_down
    Johans Volfgangs fon Gēte

Iesakām

  • Image

    2014. gada 19. augustā, plkst. 7:08

    Andris Saulītis: Anti-krīze (1)

    Protesta kustības, kas pasaulē uzausa pirms pāris gadiem, aicinot izvērtēt esošos ekonomiskos modeļus, tā arī nav radījuši alternatīvas, jo to argumentācija balstās tajā pašā stāstā par krīzi un anti-krīzi.

  • Image

    2013. gada 5. decembrī, plkst. 2:23

    ELVI: Kaut kas lielāks par mums

    Saruna ar dīdžeju un elektroniskās mūzikas mūziķi ELVI pirms gaidāmā koncerta Rīgas Domā kopā ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku orķestri.

  • Image

    2013. gada 25. oktobrī, plkst. 7:10

    Anete Konste: Nozieguma skeleta daile (4)

    Jāuzteic – lai gan izrāde ir piesātināta ar lamu vārdiem, šoreiz tie līdzīgi Laura Dzelzīša plikajai pēcpusei, kas pazib puišu kautiņa laikā, tur ļoti organiski iederas.

  • Image

    2012. gada 20. jūnijā, plkst. 8:06

    Ilmārs Šlāpins: Māksla turpināt rakstīt (13)

    Veikli rīkojoties ar rediģēšanas rīkiem, mēs varam savu kaunu par uzrakstīto pavilkt garumā, cenšoties mainīt vārdus vietām vai labojot kļūdas, taču procesa būtība paliek tāda pati – vienā brīdī ir jāizlemj, ko iesākt ar uzrakstīto.

  • Image

    2014. gada 13. jūnijā, plkst. 6:06

    Ruta Štelmahere: Viņas diena

    No mākoņiem smalki maltiem tinkšķ tinas lītavu diegi rīts tamborē mežģīnes vieglas kad uzklāj tu galdautu baltu vējš pēkšņi tev blūzīti burza rau kafija izlīst uz galda bet suns saplēš gurķu burku.

  • Image

    2012. gada 13. novembrī, plkst. 8:11

    Lāsma Ģibiete: Mīļā Beatrix (14)

    Spalgi svilpieni. Bars miliču. Sāpīgs belziens pa krustiem. Arests. Pirmsizmeklēšanas cietums. Tiesa. Spriedums – 8 gadi. Tēva rūgtās asaras. Izvešana konvoja pavadībā no tiesas zāles. Brauciens melnajā bertā ar restotiem logiem. Cietums.

  • Image

    2013. gada 21. jūnijā, plkst. 0:06

    "Satori" aptauja: Izlaiduma dziesmu izlase (1)

    Šajā izšķirošajā brīdī vienmēr ieskanas kāda dziesma – simboliska, banāla, iedvesmojoša vai salkana, citiem vārdiem sakot, izlaiduma pirmais un pēdējais valsis, jaunības himna un jautro entuziastu maršs.

  • Image

    2014. gada 29. augustā, plkst. 8:08

    Saruna ar rakstniekiem par bērnību toreiz un tagad

    Turpmākajās nedēļās Satori.lv piedāvās videoierakstus no bērnu literatūras lasījumiem, bet pirms tam aicinām iepazīties ar starptautiskajiem bērnu literatūras autoriem īsā sarunā par bērnību toreiz un tagad.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv