Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Mākslinieks ir kāds, kurš rada lietas, kas cilvēkiem nav vajadzīgas.

    Quotes_down
    Endijs Vorhols

Iesakām

  • Image

    2013. gada 26. novembrī, plkst. 7:11

    Ivars Ījabs: Zoļiks un beigu beigas (8)

    Dzīves galīgums – tas nenozīmē tikai to, ka beigu beigās mēs visi neizbēgami mirsim. Tas, iespējams, nozīmē arī principiālu nespēju atbildēt jautājumus, kurus mums šoreiz tik klaji, publiski un nenovēršami uzdod Zolitūdes nelaime.

  • Image

    2014. gada 15. janvārī, plkst. 8:01

    Rūdolfs Mings: Kā var būt kino bez kinolentes? (5)

    Intervijā jaunais režisors stāsta par to, kas viņam šķiet vissvarīgākais mākslā, ko viņš grib pateikt ar saviem darbiem, kā arī atklāj, kāpēc mūsdienās drīkst radīt tikai labas kinofilmas.

  • Image

    2012. gada 1. augustā, plkst. 8:07

    Jānis Taurens: Meistars un viņa laiks (4)

    "Vilhelma Meistara mācību gadi" neapšaubāmi ir izcils darbs, kas ietekmes un interpretāciju ziņā ir grūti aprakstāms. Tā meistarību var novērtēt, arī salīdzinot to ar citiem tālaika romāniem.

  • Image

    2014. gada 2. septembrī, plkst. 6:09

    Oskars Kaulēns: Vienas bērnības perimetrs (1)

    Par spīti tālaika sabiedrībā mākslīgi kultivētiem aizspriedumiem, mēs bijām cieši integrēta, multikulturāla jauniešu kompānija, kur par savējiem tika saukti gan latvieši, gan krievi.

  • Image

    2014. gada 19. septembrī, plkst. 7:09

    Ostaps Slivinskis: Priekšā tumsa

    Es zinu vārdus, kas viņu padzīs, taču šobrīd tos nevaru atkārtot, jo tie neatšķir svešos no savējiem. Es zinu daudz radību, kas mūs aizstāvēs. Sapnī pie manis atnāca lielais japānis un iemācīja kauties,

  • Image

    2013. gada 28. martā, plkst. 7:03

    Anete Konste: Es bijām divi (12)

    Pamodos un spēji sajutu, ka šis būs viens no tiem rītiem, kad jau brokastīs gribas pagatavot grauzdētas maizītes, omleti, augļu salātus ar jogurtu, auzu pārslu putru un pankūkas, lai pēc tam šādā garā aizvadītu visu atlikušo dienu.

  • Image

    2012. gada 6. septembrī, plkst. 8:09

    Kaspars Znotiņš: Šī spēja nepiemīt visiem (19)

    Ja bērns lasa lubenes, ļoti labi! Super! Viņš lasa "Hariju Poteru"? Lai lasa! Dod viņam vēl, visas "Krēslas" lai lasa, visus vampīrgabalus, visu, ko viņš grib, lai lasa. Viņš skatās filmas? Lai skatās! Visas filmas lai skatās! Tad viņš sajūt kaislību.

  • Image

    2014. gada 17. janvārī, plkst. 8:01

    Ieva Melgalve: Mans bērns raksta! Ko nu?

    Strādājot ar jauniem – un pat ļoti jauniem – autoriem, nereti gadās sastapties arī ar viņu vecākiem, kuru sejās nereti ir ierakstīta dažādas gradācijas panika. "Palīgā, palīgā, mana meitiņa raksta, un viņa vēl ir tik jauna!"



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv