Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Padarīt sevi saprotamu filozofijai nozīmē pašnāvību.

    Quotes_down
    Martīns Haidegers

Iesakām

  • Image

    2014. gada 24. novembrī, plkst. 5:11

    Ivars Ījabs: Lai pirmais met akmeni (11)

    Zinātniskā psiholoģija ir jau sen pierādījusi, ka kopumā politiķus pārējo cilvēku vidū izceļ divas ļoti izteiktas īpašības – narcisisms un varas kāre.

  • Image

    2013. gada 26. aprīlī, plkst. 0:52

    Kaspars Zemītis: Mūzika ir jābauda (2)

    Es neesmu spēlējis līdz sāpēm. Es arī nevienam neieteiktu spēlēt līdz sāpēm. Es joprojām esmu pārliecināts, ka mūzika – tas ir baudījums. Un visi tie skolotāji, kas stāsta, ka būs baigi grūti, ja tu gribēsi mācīties mūziku… varbūt viņiem pašiem nav paveicies...

  • Image

    2014. gada 11. novembrī, plkst. 6:11

    Sanita Grīna: Latvijas sejas (1)

    "Cukurvate, degunlāči un monocikls" (režisore Līga Gaisa), "Pēdējais zvans" (režisore Alise Zariņa), "Vilciens pienāk 20:14" (režisore Daina Zviedre), "Lones soms" (režisors Dzintars Dreibergs), "Īsā diena" (režisore Una Celma) un "Re starts" (režisore Aija Bley).

  • Image

    2012. gada 21. augustā, plkst. 8:08

    Reinis Lazda: Saldā diktatūras garša (13)

    Par diktatoru gandrīz nekad nepiedzimst, tādēļ mums ir lielisks materiāls diktatora salīdzināšanai pašam ar sevi – kāds viņš bija pirms nokļūšanas pie varas, un vai vēlāk viņa uzskati, rīcība mainījās.

  • Image

    2014. gada 1. augustā, plkst. 7:08

    Agrita Grīnvalde: Mijkrēšļa pelēkais zvērs (2)

    Mēs skrienam pa šaurām un savādām takām, peldus šķērsojam upi. Viss aizvien vairāk kā sapnis, kā šķitums. Jau drīz vairs nepazīstu savas rokas.

  • Image

    2012. gada 10. februārī, plkst. 10:02

    Mārcis Bokmanis: Ivana nāve (9)

    Tas šķiet biedējošāk par nāvi – apzināties, ka šo ikdienas nenozīmīgo sīkumu dēļ es nodzīvošu kaut kādu svešu, muļķīgu un negribētu dzīvi.

  • Image

    2013. gada 28. novembrī, plkst. 2:49

    Toms Treibergs: Drebelīgais cilvēku pazinējs. Vudijs Alens (4)

    Pirmā Vudija Alena filma, ko es noskatījos, bija "Annija Hola". Es tobrīd vēl biju skolnieks nelielā Ogres novada ciemā, un mans labākais draugs bija televizors.

  • Image

    2013. gada 19. februārī, plkst. 8:02

    Ieva Melgalve: Viltotā bērnība

    Vienā no grāmatas sākuma epizodēm apmēram 4-5 gadus vecā Ulle ir klaiņojusi visas dienas garumā, šajā laikā dabūjusi paēst vienu sviestmaizīti, ir pienākusi nakts, līst lietus, un vispār viss ir slikti un bezcerīgi. Šādā situācijā viņa ienāk kādas mājas pagalmā, un... ""Tad jau noteikti visi guļ, un tik vēlā stundā traucēt būtu nepieklājīgi," Ulle nodomāja." Un pavada visu nakti slapjā un aukstā malkas šķūnītī.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv