Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Mēs visi esam tikai instrumenti, kas apveltīti ar sajūtām un atmiņu.

    Quotes_down
    Denī Didro

Iesakām

  • Image

    2013. gada 27. martā, plkst. 7:03

    Olga Procevska: Labā krieva uzvedības kodekss (61)

    Šo vienkāršo noteikumu cēlais mērķis ir līdz minimumam samazināt konfliktu un asu diskusiju iespējamību, garantēt stabilitāti un palielināt visu iesaistīto pušu komfortu.

  • Image

    2013. gada 27. jūnijā, plkst. 7:06

    Pēteris Brīniņš: Domāt ar sirdi (5)

    Pirms neilga laika sociālajos tīklos pamanījām aicinājumu nākt palīgā īstenot jaunu projektu – izveidot jauniešu neformālās izglītības un kultūras centru vecās dzirnavās 200 km attālumā no Rīgas.

  • Image

    2012. gada 16. februārī, plkst. 10:02

    Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi (2)

    Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, paliek neliela izsalkuma sajūta. Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.

  • Image

    2014. gada 3. novembrī, plkst. 6:11

    Pauls Bankovskis: Migla kā pamatstāvoklis (5)

    Tieši miglas parādīšanos, nevis, piemēram, pirmās salnas, lapu dzeltēšanu vai pāreju uz ziemas pulksteņlaiku un ziemas riepām nu jau kādu laiku uztveru kā galveno rudens un ziemas tuvuma pazīmi.

  • Image

    2013. gada 18. janvārī, plkst. 8:01

    Kristaps Vecgrāvis: Maķedonijas kumīns un Spartas baziliks (6)

    Melns putns no nākotnes zara uzmanīgi vēro manus sapņus un ik pa laikam ieķērcas spalgi, plēšot šķēpelēs šo mirkli, kas šūts tikai ar maniem un taviem vārajiem vārdiem.

  • Image

    2012. gada 26. oktobrī, plkst. 8:10

    Ivo Briedis: Diskotēka "Saldie 80-ie" (30)

    Man paliek nelabi, uznāk riebums, es vairs nevaru te palikt. Nomurminu, ka man jāiet un aizeju. Neatskatos. Ir tik viegli būt ārā. Taču pēc stundas viņa jau zvana.

  • Image

    2012. gada 20. aprīlī, plkst. 8:04

    Rudrešs Mahantapa: Esmu indiešu-amerikāņu mūziķis

    Es to saucu par džezu. Tas, ko es daru, atbilst džeza dziļākajai būtībai un garam, kurā atspoguļojas Amerikas multikulturālā ainava un tajā esošo atšķirību skaistums.

  • Image

    2014. gada 7. augustā, plkst. 10:08

    Laura Tabūna: Burvīgais briesmonis (1)

    Mazo cilvēku pasaulē ir dažas patiešām briesmīgas lietas – piepešs ūdens uz galvas, mazgājoties vannā, lieli, uzmācīgi suņi, mammas nāve vai tētis, kas vairs nemīl savu bērniņu.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis