Citu idejas

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Būt skaistam ir labāk nekā būt labam. Taču… būt labam ir labāk nekā būt neglītam.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2012. gada 27. septembrī, plkst. 8:20

    Santa Remere: Vai Kārlis ir Kārlis? (56)

    Ar šo grāmatu palīdzību bērniem tiek piedāvāta interesanta rotaļa: samainīties vietām uz vienu dienu un atklāt sev otru spēļu laukuma pusi. Pieaugušo pasaulē to sauc par empātiju.

  • 2014. gada 17. februārī, plkst. 7:02

    Ivars Ījabs: Starpnieks un viņa bezdibenis (1)

    Mēs visi nākam no tradīcijas, kas saka: savtīgās intereses ir kaut kas nepareizs, tās ir pretrunā sabiedriskajam. Tā tas nav!

  • 2015. gada 6. oktobrī, plkst. 6:10

    Krista Teivāne: Dadaisma renesanse

    Vai 'dadaisms 2015' atdzimst kā reakcija pret hibrīdkara diskursu medijos un ievieš korekcijas laikmetīgās mākslas konceptuālismā uz ilgāku laiku?

  • 2015. gada 10. septembrī, plkst. 11:09

    Gunta Sloga: Prezidenta smaids (2)

    Pieņemu, ka visdrīzāk jauno Vējoņa un citu patriotismu apliecinošu plakātu nosūtīšana uz skolām būtu palikusi bez uzmanības, ja tos interneta klajumos nebūtu pamanījuši estēti un Kārļa Ulmaņa apkarotāji.

  • 2016. gada 22. jūlijā, plkst. 5:01

    Guntis Kursišs: Mūži, epiteti un figūras studija

    Figūra kā atsevišķs objekts šeit neizgaismojas, jo
    fotogrāfijā iemūžinātais tumsā nav saskatāms.
    Kapu klātbūtne fonā vedina domāt –
    dažādā gaismojumā saturs var mainīties.

  • 2015. gada 23. janvārī, plkst. 6:01

    Agnija Kazuša: Mana interneta dzīve (1)

    "Tiksiet galā vai vajag palīdzību?" bibliotekāre noprasa, kad grasos sēsties. Tas nu gan mani nedaudz aizvaino. Tikai tāpēc, ka esmu cienījamā vecumā, vajag tūlīt pieņemt, ka neko nejēdzu.

  • 2013. gada 15. oktobrī, plkst. 7:10

    Sju Cjijao: Vēstule dēlam (3)

    Ja kāds, kļuvis par zinātņu doktoru, sāk karjeru valsts pārvaldē, tad viņam kopš pirmās studiju dienas mācības nav bijušas ne prātā. Viņš pilnīgi droši neko nejēdz. Atceries – īsts zinātnieks nekad nekļūs par politiķi.

  • 2014. gada 30. jūlijā, plkst. 8:55

    Henrika Andersone: Tas bija satori!

    Intervijā rakstniece stāsta par to, kā uzrunāt pusaudžus lasīt vairāk; kāpēc šobrīd jauniešu vidū tik populāra ir fantāzijas literatūra, kā arī atcerās, ka stāsts par Emmu Gloriju pie viņas atnāca kā satori.



Kultūras Ministrija
vkkf