Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Pirms stāties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Quotes_down
    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • Image

    2012. gada 20. augustā, plkst. 8:08

    Edmunds Frīdvalds: "Pussy Riot" un Kombuļu Inese (76)

    Vairums rēno latviešu uzskata, ka "Pussy Riot" mēģinājums sākt dialogu par sabiedrībā un politikā notiekošo nav uzskatāms par dialogu, jo dialogs rēnā latvieša apziņā nozīmē šlipsainu kungu pārrunas pie apaļā galda.

  • Image

    2013. gada 26. novembrī, plkst. 7:11

    Diskusija: Vai būt laikmetīgās mākslas muzejam?

    Novembra sākumā "Rīgas Laika" festivāla ietvaros notikušajā diskusijā piedalījās vairāki ārvalstu mākslas nozares eksperti, pasniedzēji un kuratori, kuri sprieda par to, vai būt Laikmetīgās mākslas muzejam Latvijā.

  • Image

    2014. gada 16. aprīlī, plkst. 7:04

    Haralds Matulis: Personu rādītāja bauda (2)

    Naktī uz robežas starp diviem matračiem miegs mani atstāja, es atstāju guļamistabu un nokļuvu viesistabā. Līdzās konfekšu papīrīšiem, linoleja šaha galdiņam un krējuma liķiera glāzēm gaidīja interesantā grāmata.

  • Image

    2012. gada 14. aprīlī, plkst. 10:04

    Andris Gauja: Vēstule no 6. nodaļas (noslēgums) (23)

    Īsai sajūsmai par manu filmu režisora profesiju sekoja Vara arvien pieklājīgākas, formālākas replikas, kā arī aizvien biežāka viesošanās blakus kamerā.

  • Image

    2014. gada 14. februārī, plkst. 7:02

    Henriks Eliass Zēgners: Meklēju atslēdziņu (24)

    nezvani man, labāk raksti – zvans vienīgi izjauktu ritmu, labāk nepaliktu, būtu tikpat smagi. es meklēju balsi dzīvoklī, stāv meitene pie spoguļiem, kāds citur pīpē, lasa, zvans izjauc klusumu, balss paliek pielipusi pie lapas.

  • Image

    2012. gada 29. februārī, plkst. 8:55

    Agnese Rutkēviča: Baznīca (41)

    Viktors piekopj to biznesa veidu, kuru reiz atklāja pats Jēzus Kristus. Es tiešām ļoti augstu vērtēju mūsu Viktoru. Viņam vēl nav ne četrdesmit, bet savā dzīvē viņš jau ir tālu ticis.

  • Image

    2012. gada 2. februārī, plkst. 23:02

    Ieva Sniedze: Par vecām grāmatām (4)

    Katrai lietotai grāmatai ir sava vēsture — kādai ir iniciālis titullapā, sakaltis zieds starp lapām kā grāmatzīme vai piemiņas lieta, personiskas piezīmes, veltījums no jums nezināma dāvinātāja.

  • Image

    2014. gada 29. janvārī, plkst. 8:01

    Ieva Melgalve: Par nesatikšanos

    Bet kāda tad ir pati grāmata, un kam tā ir domāta? Šis ir vēl viens jautājums, uz kuru grūti sniegt pienācīgu atbildi.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv