Citu idejas

Image

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Ja gribat, lai jūsu bērns izaug gudrs, stāstiet viņam pasakas. Ja gribat, lai jūsu bērns izaug vēl gudrāks, stāstiet viņam vairāk pasaku.

    Quotes_down
    Alberts Einšteins

Iesakām

  • Image

    2013. gada 19. martā, plkst. 8:03

    Kaspars Beķeris: Par diletantismu (1)

    Pasākums noteikti bija iespaidīgs – "glābšanas operāciju" vadīja Valsts policija, notikuma vietā ieradās glābēji, "tika sagatavota dekontaminācijas vieta gadījumam, ja aploksnē atrastā viela izrādītos kaitīga un būtu nepieciešams to nomazgāt no cilvēku ķermeņiem".

  • Image

    2013. gada 24. jūnijā, plkst. 7:06

    Evelīna Deičmane: Projekts gada garumā (1)

    No 10. līdz 27. jūnijam Rīgas Doma dārza galerijā būs apskatāma mākslinieces Evelīnas Deičmanes personālizstāde "Lidijas dārzs". Par to, kā tapa šis projekts, mēs ar mākslinieci runājām neilgi pirms tā slēgšanas.

  • Image

    2012. gada 16. martā, plkst. 8:48

    Ilmārs Šlāpins: Iekšējās Saules aptumsums (1)

    Par izrādi "12. diena" Dailes teātrī: "Katrā no izspēlētajām ainiņām kaut kas negaidīti mainās pašos cilvēkos un "pa vecam" nekas vairs nepaliek."

  • Image

    2012. gada 31. oktobrī, plkst. 10:10

    Mišels Bauenss: Nākotnes modelis - partnervalsts? (4)

    Koleģiālražošana ir atkarīga no visai dārgas sadarbības infrastruktūras. Bez finansējuma serveru uzturēšanai nebūtu nekādas Vikipēdijas, un bez līdzīga atbalsta sistēmas nebūtu arī bezmaksas programmatūras.

  • Image

    2014. gada 13. jūnijā, plkst. 6:06

    Guntis Kursišs: Piekopju cinismu (4)

    Patīk intīmi uzlūkot svešus cilvēkus, tos, kuriem acis kā spuldzītes, spožas un izdeg. tiem, kuriem ar skrūvgriezi uzgriežamais mugurkauls, mati kā lietus – caur tiem grūti redzēt.

  • Image

    2015. gada 8. maijā, plkst. 6:05

    Penelope: R.I.P. (2)

    Savas bēres atceros diezgan labi. Varētu pat teikt, atceros ļoti detāli. Protams, var jautāt, kāpēc es vispār uz tām gāju.

  • Image

    2012. gada 28. martā, plkst. 9:03

    Arūns Sverdjols: Kāres, migla un siets (fragments)

    Eseja par lietuviešu laikmetīgās kultūras telplaika īpatnībām

  • Image

    2014. gada 10. janvārī, plkst. 8:01

    Luīze Pastore: Tas nav smieklīgi

    Tas, par ko bērns smejas, var daudz pastāstīt ne tikai par bērna intelektuālo attīstību, bet arī par to, ar kādām grūtībām viņš saskaras vai kas ieņem nozīmīgu vietu viņa pasaulē.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis