Citu idejas

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Dzīve būtu traģiska, ja vien tā nebūtu tik smieklīga.

    Stīvens Hokings

Iesakām

  • 2013. gada 21. martā, plkst. 7:03

    Ivars Ījabs: Ejam uz rekordu (6)

    Otrajā neatkarības periodā (skaitot no 1991. gada 21. augusta, nevis 1990. gada 4. maija) Latvijas Republika ir pavadījusi 7884 dienas un nu pārspēj pirmo neatkarīgās valsts pastāvēšanas ilgumu.

  • 2014. gada 4. aprīlī, plkst. 21:03

    Marts Pujāts: LaLiGaBa 2013

    Latvijas Literatūras gada balvas nominants kategorijā "Labākais dzejas darbs", dzejnieks Marts Pujāts sarunājas ar Ilmāru Šlāpinu.

  • 2015. gada 11. septembrī, plkst. 13:09

    "Homo Novus" jauniešu recenzijas: "Piezīmju grāmata" un "Viktora Igo avēnija 81"

    "Homo Novus" jauno kritiķu meistardarbnīcas dalībnieku recenzijas.

  • 2015. gada 16. martā, plkst. 6:03

    Ivars Ījabs: Vārdu, māsa! Vārdu! (8)

    Runājot par Valsts prezidenta vēlēšanām, varbūt tomēr ir vērts pievērsties dzīviem cilvēkiem, nevis abstrakti bailīgām runām par kritērijiem. Protams, tas prasa zināmu atklātību un drosmi.

  • 2015. gada 13. martā, plkst. 7:03

    Latviešu dzejnieki: Par pavasari (1)

    Sildīs muguru pakalnes, strazdi iesvilpsies liegi, smaidot iešu skatīties es, kā no saules mūk sniegi. Lūk – jau brīnums vītolos briest, baltas bites tur spietos. Liktos tad sirdi kā putnu sviest, lai tā gavilēs smietos.

  • 2012. gada 11. oktobrī, plkst. 23:10

    Sabīne Košeļeva: Niere taukos (45)

    Viņai patīk neviena netraucētai apsēsties savā aukstajā virtuvē uz grīļīgā ķebļa, nolikt uz galda papa izrakstīto sudraba pelnu trauku un nesteidzīgi piebeigt stipro smēķi, it kā šoreiz tas tiešām būtu pēdējais šai velna dzīvē.

  • 2013. gada 10. jūnijā, plkst. 7:06

    Jānis Taurens: Arhitektūras utopija: poēzija un īstenība (1)

    Manās rokās ir nonācis kāds dokuments, rakstīts latviešu valodā, tas ir bez virsraksta un sākas ar kādu citātu. Nosaukums, kuru esmu saglabājis kā šī raksta nosaukumu, ir mans izdomājums.

  • 2013. gada 31. oktobrī, plkst. 8:05

    Rūta Briede: Sarežģītais mīļums

    Autori vairākkārt intervijās un grāmatā iesaka "pa logu izmest televizoru", kas simboliski atrisinātu kopā būšanas trūkumu. Man nav īstas pārliecības, ka šī ieteikumu forma atrisinātu problēmu, kuru grib atrisināt autori – kā ģimenei būt kopā un iemācīties būt kopā.



Kultūras Ministrija
vkkf