Citu idejas

Jūlija Dibovska: Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule

Jautājums par utopijas būtību liek aizdomāties par šī jēdziena refleksiju gan iekš, gan ārpus literatūras, tas ir, kā, tā saucamo, utopiju, distopiju vai antiutopiju uztver lasītājs, autors un paši varoņi. Jo ir pilnīgi pieņemams viedoklis, ka tas, kas lasītājam šķiet distopisks murgs (nomāktības un terora pasaule), autoram bija domāts kā utopisks, ideāls pašreizējās pasaules modelis, tikai ar zināmiem pārspīlējumiem. Un šie pārspīlējumi noteikti ir loģiski, cēļonsakarīgi, līdz ar to autora radītā pasaule noteikti nav nepareiza un murgaina, bet gan pakļauta skaistai kārtībai, kas, iespējams, ir dabiskāka par jebkuras idilles uzbūvi. Varonis iekš literārā darba arī nevar tikt uztverts viennozīmīgi kā distopijas vai antiutopijas vergs un nospiestais nabags. Ir taču dabiski pieņemt, ka cilvēce pati dabūs to, pēc kā tiecās maksimālas industrializācijas un visaptverošas komercializācijas ceļā. Un indivīds šajā dzīvē nebūt nav svarīga vienība, jo sevī jau ietver šo niecīgo izmēru ar nosaukumu „vienība”. Domāju, ka tā notiek arī ar Oldesa Hakslija varoņiem romānā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – neuzdrošināsimies teikt, ka tie nabaga cilvēki, kas dzemdināti kapsulās un attīstīti uz konveijeriem, smagi cieš un zaudē cilvēcisko būtību šajā pasaulē. Neviens vēl nav izpētījis, kas tad ir cilvēciskāk cilvēkam – dzīvot zem noteiktas diktatūras un rīkoties pēc norādēm vai rīkoties savā vaļā un lolot demokrātiju. Viss ir iluzors un arī brīvība, un arī nebrīvei ir savas priekšrocības, kuras cilvēks ne vienmēr steidzas izmantot, ko ļoti smalki parāda galvenais varonis Bernards Markss, kad šaubās vai doties prom no mākslīgās un garlaicīgās „Kopības, Vienādības un Stabilitātes” pasaules uz izraidīto brīvdomātāju salu. Tāds ir cilvēks – viņš sūdzas par neērtībām, nebrīvi un demokrātijas trūkumu, arī par to, ka viņu reti kurš saprot un pavisam neviens neatbalsta, bet vienīgās iespējas priekšā svārstās, jo grūti izjaukt nostiprinājušos kārtību, neierasti un sarežģīti dzīvot ne pēc reglamenta.

Un Oldess Hakslijs pat ievadvārdos pasaka priekšā, ka grāmata varēja būt citāda, ka Mežonis (cilvēks, kas ir dzemdēts no mātes, nevis laboratorijā) varēja būt nedaudz sagatavotāks pirms tikšanās ar mākslīgo pasauli un viņš arī ir dabūjis to, pēc kā tiecās, - nāvi. Savukārt mākslīgās pasaules iedzīvotāju lielākā daļa ir pilnīgi apmierināti ar savu dzīvi un priecājas par tām atļautajām narkotikām, ko Pasaules valsts piesprieda, izklaidējas tieši ar to mehānisko golfu, kuru valsts atļāva, piedalās tajos Solidaritātes kalpojumos, kuru reglamentu valsts ir piespriedusi utt. Un ļoti reti rodas pretrunas starp indivīdu, kas būtībā tiek noliegts kā tāds, un sabiedrību, viss tiek vienādots ar kopienu, „visi pieder visiem”. Lasītājs nevar neatzīt, ka viss Hakslija romānā ir iekārtots līdzīgi utopijai, kur viss norit savā laimīgā gaitā, un arī varoņi šajā pasaulē jūtas aprūpēti un vajadzīgi (pat miroņus izmanto fosforam), nevis apspiesti un pakļauti. Vai tad tik lielā mērā saskanīga pasaule nav brīnišķīga un skaista? Domāju, ka vārdus ar izskaņu -topija būtu jālieto nedaudz piesardzīgāk.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Linda  

    2009. gada 1. janvārī, plkst. 20:10

    http://www.piche.lv/lat/build/angari

  • sinepe  

    2008. gada 11. decembrī, plkst. 12:14

    jā, angliski tas saucas tieši tā :D

  • heresy  

    2008. gada 10. decembrī, plkst. 13:18

    Brave new world?

  • Pēteris Pūrītis  

    2008. gada 7. decembrī, plkst. 23:22

    Turklāt rakstnieks (kā jebkurš radošs interpretētājs) spēj jebkuru situāciju atainot no jebkura vēlamā (paša iecerētā) redzes viedokļa. Tā jau tā reklāma strādā. Tā jau tā publicistika un politika strādā.
    Katra lasītāja racionālā un emocionālā puse cīnās viena ar otru, to visu lasot, jo racionālā liek pieturēties pie uzskatiem, kamēr emocionālā — just līdzi galvenajam varonim, lai kāds kretīns viņ

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2014. gada 31. jūlijā, plkst. 7:07

    Ivars Neiders: Par brīvību nomirt (8)

    Liela daļa cilvēku uzskata, ka būtu jāparedz ne tikai cilvēku tiesības atteikties no ārstēšanas, bet arī tiesības palīdzēt nomirt tiem, kuri uzskata, ka viņu dzīve vairs nav dzīvošanas vērta.

  • 2015. gada 21. jūlijā, plkst. 9:07

    Magone Boleiko: Noķert ideju un iemūžināt

    Magone Boleiko ir viena no no desmit māksliniekiem, kas radījuši darbus izstādīšanai Rīgas Doma dārzā sadarbībā ar kustību "Mans Doms".

  • 2013. gada 9. septembrī, plkst. 23:09

    Santa Remere: Ļaunīga prieka pilna izrāde (1)

    Smukā, nu jau puskailā meitene lien uz vēdera pa slapjo gumijas segumu, un berze, kas rodas, viņas kailajām krūtīm saskaroties ar slapjo gumiju, arī ir šīs izrādes teksts.

  • 2013. gada 7. jūnijā, plkst. 9:06

    Pauls Bankovskis: Roku darbs (3)

    Tas, ko pie mums un daudzviet citur Eiropā vismaz pagaidām vēl arvien uzlūko kā ekoloģisku produkciju, daudzviet ASV standartizācijas holokausta vārdā jau ir aizliegts ar likumu.

  • 2013. gada 10. septembrī, plkst. 7:04

    Milans Dobričičs: Robotu planēta un citi dzejoļi (1)

    Aklais - radīts lai strādātu tumsā bojājumu dēļ izmests gaismā stipriem papēžiem roka trīsreiz pagarināta ar lielu pirkstu galā lai taustītos.

  • 2013. gada 24. maijā, plkst. 2:05

    Inga Kope-Grosa: Divi stāsti (1)

    Maza, tumši sarkana asins tērcīte pārskrēja dzirkles un sirdi. Nevilšus viņa atcerējās dievkalpojumā reiz dzirdētās lūgšanas vārdus: "Ak, tu, Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums, uzklausi mūs..."

  • 2012. gada 25. maijā, plkst. 9:05

    "Satori" aptauja: Manas dzīves dziesma (3)

    Iespējams, dzīve kļūtu iespaidiem bagātāka, ja tai būtu skaņu ieraksta celiņš. Šoreiz "Satori" aptaujā dažādiem cilvēkiem lūdzām izstāstīt kādu stāstu no dzīves, kas saistās ar konkrētu un īpašu dziesmu.

  • 2014. gada 11. martā, plkst. 8:03

    Anete Piņķe: Ahoi, prom piedzīvojumos! (2)

    Uz trotuāra no asfaltā izmītas bedrītes izspraukusies piparmētra, koši krāsotas dzelzs margrietiņas pamestas vasarnīcas žogā un logs, kurā nedrīkst skatīties, jo var ieraudzīt pliku instrumentālistu (kaimiņienes izdomāta vārdu spēle no ekshibicionists).