Dina Kāgane: 3 stāsti (16)

2008. gada 1. decembrī, plkst. 16:10

Rubrika: ¼ Literatūra

Galvā jūtu saērcinājumu. Tas griež kā asas putnu ligzdiņas. Juzis ir stulbs. Dzina no Lietuvas mašīnas, bet tagad stāv tiesas priekšā, nošļukušās trenuškās. Stāv un lūdz žēlastību. Še tev žēlastība. Cik tik uziet. Man tevis žēl. Tik vien palicis.

— Rita, es mums uzrīkošu tādas kāzas! Ikri, šampanietis. Mani džeki iedegs bākugunis un vedīs mūs cauri pilsētai.

— Labais Juzis! Un es uzvilkšu maigas atlasa kurpītes.

Jā, un tagad tu tur stāvi ar cilpu kaklā. Liks tevi zārkā. Nē, vispirms Daugavpils cietoksnī. Ne jau cietoksnī, bet cietumā. Kamēr man vēders žņaudzas kamolā. Pastarajā tiesā visu pastāstīšu. Juzis manī ielika bērnu. Dievs lika to glabāt. Es izrāvu un izkaisīju vējā. Nevaru audzināt bērnu bez tēva.

Juzis atrakstīja vēstuli: „Mīļā Rita. Ja varētu, ņemtu tevi līdz. Mani džeki iedegtu bākugunis. Zini, man grūti klājas. Vai tu varētu atnest paciņu šķīstošās kafijas, cukuru un smēķus. Tavs Juzis.” Blenžu uz savām pēdām — starp īkšķi un nākamo pirkstu maigā puslokā veidojas ādas krokas. Ielieku tašā prasītos produktus. Tik maksā mūsu pavadītais laiks. Dārgs laiks.

Vīrs iecērt savus žokļus manā krūtī. Uz brīdi šķiet, ka mirstu, bet ne līdz galam. Gaisā peld viegla aļģu un sveķu smarža.

Mēs bezrūpīgi gulšņājam. Zīmējam viens otram uz vēdera siekalu apli. Pēc pāris sekundēm tas ir nožuvis. Āda uzsūc ūdeni un izgrūž asinis.

Laiks sakustās, kad no ūdens izbrien svešinieks. Tādu ir daudz, bet šis vienīgais mani nekaunīgi pēta, pamāj un pieliek pie savām lūpām rādītājpirkstu ― klusēšanas zīmi. Es iesaistos rituālā, zinu katru kustību, kas man veicama, kļūstu par apaļu zobratu sen izdomātā mehānismā. Tagad jūrā brienu es ― dzīva un sastingusi. Ūdens mani liec un pulē. Jūra sitas pret krastu; es sitos pret jūru. Jūrā pavadītais laiks ir 50 viļņu garumā.

Svešinieks māj, lai nāku ārā. Nevaru kāpt krastā, jo rokas un kājas turpina kulties dziļumā. Un viņš raksta ziņojumu smiltīs, norāda uz vietu, kura man jāatceras, tad lēni virzās gar krastu ― prom, pavisam prom.

— Nāc krastā, tu biji tik ilgi. — Mans uzticīgais vīrs; uzticība tam aptumšojusi saprātu, laupījusi spēju ļauties jūrai. Cik pateicīga es viņam esmu. Tā ir bezbaiļu telpa, kurai piejaukts mazliet riebuma un skumju.

Krasta līnija pēkšņi kļuvusi par vienīgo glābiņu. Tur mani gaida ziņojums. Tur mani gaida apsolījums, ka esmu zobrats gudri izdomātā mehānismā. Ar acu kaktiņu redzu, kā vīrs kravā mantas. Metru pa metram nopētu smiltis. Skudru un gliemežvāku kolonijas. Neizprotami raksti. Neatrodu nekā tāda, ko iegaumēt vai paņemt līdzi. Vēlreiz un vēlreiz pārstaigāju smiltis. Acs saskata smilšu zīmes, prāts nerod tām skaidrojumu.

— Iesim mājās. — Vīrs paņem mani pie rokas un ieved priežu mežā, no kura visas takas ved uz pelēku šoseju.

Es redzēju sapni un īstenību. Biju tevī iemīlējusies ― pašā pilsētas centrā. Tuneļu gaismās. Melnā naktī. Pilsētas naktī. Un tu mani skūpstīji, kamēr mašīnu uguņi traucās mums garām. Pie cirka. Mēs bijām suņi. Neviena netraucēti. Pēcāk tu ieņēmi pozu un tirgojies. Un, vērojot tevi, es nodomāju ― cik tev viss labi padodas, sevišķi tirgošanās. Cik labi.

Man jāpiemin, kas tu esi, kas tevī tik īpašs, ka mīlu.

Man jāpiemin tavas uzacis ― maigas kā peļu vēderi. Tavi pleci, mierīgie, kamēr rokas vēzējas lidojumā.

Tavs smaids noblīkšķ, tavs smaids ir grāmata, kura spēji atveras un tiek aizvērta ― strauji un skaļi.

Tad sākās Mūsu dienas kopīgās. Tu ar pirkstiem maisīji rumu. Es ar pirkstiem maisīju tavus ceļgalus. Mums ir tik daudz kā kopīga – krūtis, nabassaite un putni uz mājas jumtiem.

Vēlāk tu iemīlējies kristietībā, un es vairs neesmu tevi aiztikusi.